Barikāžu laiks

Pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma Rīgas OMON 1991. gada 1. janvārī ieņēma Preses namu, lai pārtrauktu Latvijas neatkarību atbalstošo preses izdevumu drukāšanu. 4. janvārī Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa ģenerālleitnanta V. Solodkova vadībā, lai pārtrauktu pretpadomju aktivitātes Latvijā. Ar formālo iemeslu nodrošināt ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs 7. janvārī izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. 8. janvārī Rīgā slepeni ieradās PSRS Aizsardzības ministrijas augstas amatpersonas.

Latvijas Republikas Augstākā Padome 8. janvārī pieņēma lēmumu „Par PSRS bruņoto spēku vienību nelikumīgu ievešanu Latvijā”. ASV valdība 9. janvārī sniedza paziņojumu, kurā nosodīja PSRS bruņoto spēku papildkontingenta ievešanu Baltijas valstīs. PSRS prezidents Mihails Gorbačovs 10. janvārī Lietuvas Republikas parlamentam nosūtīja ultimātu, kur pieprasa atcelt visus jaunpieņemtos konstitucionālos aktus. Rīgā notika nesankcionēts Interfrontes mītiņš, kas prasīja Ivara Godmaņa valdībai atkāpties, pēc mītiņa notika mēģinājums ielauzties LR Ministru Padomes ēkā. Pleskavas 76. gaisa desanta divīzijā tika izsludināts paaugstinātas gatavības stāvoklis. 11. janvārī Esplanādes laukumā ap 6000 cilvēku piedalījās Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņā pret Latvijas jauniešu iesaukšanu PSRS okupācijas karaspēkā. 12. janvārī Latvijas Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju nākamajā dienā, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību.

Krievijas PFSR Augstākās padomes prezidijs Borisa Jeļcina vadībā aicināja PSRS valdību izvest karaspēka papildkontingenta daļas no Baltijas valstīm. Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs I. Godmanis Maskavā tikās ar PSRS prezidentu M. Gorbačovu, kas apsolīja Rīgā nelietot bruņotu spēku.^[3]

13. janvāra rītā, pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas televīzijas torņa aizstāvjiem, Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā. Latvijas Tautas frontes sarīkotajā protesta manifestācijā Daugavmalā sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Rīdzinieki sāka spontāni veidot barikādes šaurajās Vecrīgas ielās. Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada 13. janvārī pieņēma „Aicinājumu Latvijas tautai” un lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu”. Štābu vadīja Andrejs Krastiņš, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis. Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris kopā ar Autotransporta un šoseju ministru Jāni Janovski deva rīkojumu ievest Rīgā smago lauksaimniecības un celtniecības tehniku, lai bloķētu pieeju barikādēm. Smagās tehnikas novirzīšanu uz valstiski svarīgiem objektiem 13. janvārī no 14:00 veica IBV kadru daļas vadītājs Imants Vingolds. Jau pirmajās pāris dienās no laukiem un mazpilsētām Rīgā ieradās liels daudzums kravas automašīnu ar piekabēm, kas bija pildītas ar baļķiem, betona bluķiem, šķembām un citiem celtniecības materiāliem. Automašīnas šaurajās Vecrīgas ielās izvietoja skujiņveidā, lai tankiem padarītu neiespējamu to nostumšanu malā. Galvenie pretinieka uzbrukumi tika plānoti no Daugavmalas cauri Doma laukumam, no Bastejkalna gar Pulvertorni un no Torņa ielas caur Jēkaba ielu — šajos virzienos atradās vairākas smago automašīnu rindas. Šajos virzienos bija izlikti arī prettanku eži, ko atveda Vecmīlgrāvja zvejnieki, tanku slazdus metināja arī uz vietas. Visvājākā vieta bija platais Kaļķu ielas sākums no „Laimas” pulksteņa puses.^[4] Galvenie apsargājamie objekti bija Latvijas Republikas Augstākā Padome, LR Ministru Padome, Latvijas Radio ēka Doma laukumā, Telefona un telegrāfa centrāle Dzirnavu ielā, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, kā arī tilti. Barikādes izveidoja arī Liepājā, Kuldīgā un pie Ulbrokas. Krievijas PFSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs B. Jeļcins Tallinā aicina no Krievijas Federācijas teritorijas dienestā iesauktos karavīrus nepiedalīties akcijās pret civiliedzīvotājiem. Vitebskas 103. gaisa desanta divīzija atsacījās doties uz Rīgu.

 

14. janvārī padomju milicijas specvienība OMON uzbruka barikāžu aizstāvjiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem. Tika apšaudītas un dedzinātas automašīnas, piekauti cilvēki. Rīgā notika Latvijas kompartijas Centrālās komitejas plēnums, kurā CK Pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks brīdināja, ka Latvijas izstāšanās no PSRS novedīs pie profašistiskas totalitāra novirziena nacionālistiskas diktatūras restaurēšanas. Plēnums nolēma atbalstīt prasību par Latvijas Republikas Augstākās padomes un visu vietējo tautas deputātu padomju atlaišanu, valdības atcelšanu, pirmstermiņa vēlēšanu sarīkošanu. Tas atbalstīja arī prasību par prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijas PSR teritorijā un nolēma griezties ar šo priekšlikumu pie PSRS prezidenta M. Gorbačova.^[5] Interfrontes raidītājs «Sodružestvo» (Содружество) vairākkārt raidīja paziņojumu, ka Rīgā notiek militārs apvērsums. Savukārt Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis Gunārs Meierovics publicēja paziņojumu par notikumiem Baltijā un izvirzīja mērķi ciešā sadarbībā ar Latvijas Republikas valdību ietekmēt Rietumvalstu valdības, lai tās bloķētu PSRS agresiju Baltijas valstīs.^[6] Eiropas Padome arī pieņem komunikē par to, ka pēdējie notikumi Lietuvā apdraud Eiropas Padomes un PSRS sadarbības pamatus. Tomēr Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins izteica ultimātu LR AP, bet Igaunijas nacionālajā radio uzstājās Tartu bāzētās 326. stratēģisko bumbvedēju divīzijas komandieris Džohars Dudajevs un paziņoja, ka neļaus Padomju Armijai izmantot Baltijas gaisa telpu.^[7]

15. janvārī OMON uzbruka Augstākās milicijas skolas ēkām Zeļļu ielā 8 Āgenskalnā. Kursantus piekāva, izlaupīja skolas ieroču noliktavu. Interfrontes vadība mītiņā stadionā K. Barona ielā sapulcināja ap 10 000 dalībnieku. Prosovjetiskās „Latvijas tautas sapulces” priekšsēdētāja Ojāra Potreki parakstītajā Latvijas sabiedrības glābšanas komitejas politiskajā paziņojumā tika paziņots, ka tā uzskata 1990. gada 4. maija deklarāciju par spēkā neesošu un Padomju Latvijai ir jāpaliek atjaunotās PSRS sastāvā.^[6] Barikāžu aizstāvji gaidīja Interfrontes mītiņa dalībnieku gājienu uz Rīgas centru, tas nenotika, bet no Padomju Armijas helikopteriem tika kaisītas Interfrontes skrejlapas.

16. janvārī LR Augstākā Padome uzsāka deputātu nakts dežūras. OMON uzbrukumā barikādēm pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem ievainoja barikāžu aizstāvjus A. Dreimani, A. Podnieku, I. Gudro un nogalināja Satiksmes ministrijas auto vadītāju Robertu Mūrnieku. Cilvēki neapbruņoti devās uz barikādēm no daudzām Latvijas pilsētām.

 

17. janvārī barikāžu aizstāvji izsludināja trauksmes stāvokli. Interfrontē ietilpstošā Latvijas streiku komiteja paziņoja, ka Latvijā nodibināts fašistisks režīms. Lai izmeklētu notikumus, Rīgā ieradās PSRS Augstākās Padomes delegācija, kas, atgriezusies Maskavā, paziņoja, ka Latvijā jāievieš PSRS prezidenta pārvalde. 20. janvārī ap 100 000 demonstrantu Maskavā protestēja pret PSRS vardarbību Baltijas valstīs un prasīja M. Gorbačova, D. Jazova, Borisa Pugo un Vladimira Krjučkova atkāpšanos sakarā ar 13. janvāra upuriem Viļņā.

Vakarā OMON spēki uzbruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkai, kuras apsardze bija pastiprināta ar Bauskas rajona milicijas darbiniekiem. Uzbrukumā tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko un ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Pie Bastejkalna tika nogalināts arī kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots tika operators Gvido Zvaigzne. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus (B. Dmitrenko, J. Zelču, A. Senčenko, J. Mezaku, D. Ozolu, J. Fodoru) un Krievijas žurnālistu V. Brežņevu. 21. janvāra vakarā, veicot barikāžu nostiprināšanu, nelaimes gadījumā gāja bojā barikāžu aizstāvis Ilgvars Grieziņš.

Šo notikumu laikā LR Augstākās Padomes Preses centrā reģistrējās vairāki simti ārvalstu žurnālistu, kas katru dienu sniedza informāciju lielākajiem masu medijiem visā pasaulē.

21. janvārī Čehoslovākijas prezidents Vāclavs Havels zvanīja prezidentam M. Gorbačovam un prasīja izbeigt militāros incidentus Rīgā.^[8] Arī KPFSR AP priekšsēdētājs B. Jeļcins izsūtīja valdības telegrammu par notikumiem Rīgā, kurā izteica līdzjūtību bojā gājušo ģimenēm un nosodīja ieroču lietošanu pret mierīgajiem iedzīvotājiem.^[9] 21. janvārī Maskavā LR Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs tikās ar PSRS prezidentu M. Gorbačovu, kas apsolīja pārtraukt militārās akcijas Rīgā. PSRS Iekšlietu ministrs B. Pugo noliedza, ka devis pavēli OMON vienībai uzbrukt LR Iekšlietu ministrijai.

22. janvārī Preses centrs izplatīja LR AP priekšsēdētāja A. Gorbunova oficiālo paziņojumu, kurā viņš noliedza baumas par to, ka Latvijas Republikas valdība esot pieļāvusi PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanu Latvijā.^[10] LR MP priekšsēdētāja pirmais vietnieks Ilmārs Bišers preses konferencē paziņoja, ka ar PSRS Iekšlietu ministru B. Pugo panākta vienošanās par OMON atgriešanos bāzēs un nelikumīgi saņemto ieroču atņemšanu.^[11]

24. janvārī LKP CK Pirmais sekretārs A. Rubiks nosūtīja vēstuli PSRS prezidentam M. Gorbačovam, kurā informēja par notikumiem pēc 22. janvāra Gorbačova—Gorbunova—Rubika vienošanās un aicināja to aktīvi ieviest dzīvē.^[12] Vairākums no Rīgas aizstāvjiem pēc Latvijas valdības aicinājuma sāka atstāt barikādes. Tika izveidots Sabiedriskās drošības departaments, kas koordinēja un vadīja Tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienību darbu. 25. janvārī OMON uzbrukuma upuru bērēs pulcējās tūkstošiem pavadītāju un LR AP izsludināja Nacionālo sēru dienu.

Barikādes aizsargāja Latvijas Republikas Augstākās Padomes ēku no OMON bruņutransportieru uzbrukuma arī 1991. gada Augusta puča laikā. OMON bruņutransportieru tuvošanās barikādēm 21. augustā notika vienlaicīgi ar „Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanu LR Augstākajā Padomē, kas atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes pilnu darbību un līdz ar to deklarēja neatkarības atjaunošanas pārejas perioda beigšanos.

Vecrīgas barikādes tika demontētas 1992. gada rudenī, ilgi pēc tam, kad PSRS 1991. gada septembrī bija atzinusi Latvijas pilnīgu neatkarību un bija panākta vienošanās par Krievijas Federācijas karaspēka izvešanu.

 

• Vladimirs Gomanovičs, nošauts 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā;
• Ilgvars Grieziņš, gājis bojā negadījumā 21. janvārī veicot aizsargbūvju celtniecību Jēkaba ielā;
• Sergejs Konoņenko, nošauts 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā;
• Roberts Mūrnieks, nošauts 16. janvārī Vecmīlgrāvī;
• Edijs Riekstiņš, nošauts 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā;
• Raimonds Salmiņš, nošauts 19. augustā Augusta puča laikā pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes;
• Andris Slapiņš, nošauts 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā;
• Gvido Zvaigzne, smagi ievainots 20. janvārī uzbrukuma Iekšlietu ministrijai laikā, vēlāk no ievainojumiem miris.

 

 

1995. gadā tika izveidots 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, kā dibinātājs un prezidents kopš tā dibināšanas ir 1991. gada 20. janvāra apšaudē ievainotais Renārs Zaļais. No 1996. gada atbalsta fonds barikāžu sargiem sāka piešķirt 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes — ar ozollapām vainagotas vairoga veida medaļas 4 cm diametrā, uz kurām attēlots lauva, kas tur mazāku vairogu ar sakrustotām atslēgām. Virs pamatvairoga ir uzraksts «LR 1991», bet piemiņas zīmes otrajā pusē — uzraksts «Par Latviju» un piemiņas zīmes numurs. Medaļas ir piestiprinātas uz sarkanbaltsarkanas 30 mm platas lentes. Apbalvojuma komplektā ietilpst arī ikdienā nēsājamā piemiņas zīmes mazā nozīmīte (20 mm diametrā), kas vizuāli atgādina lielo medaļu. 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība kopš 1997. gada atrodas Krāmu ielā Vecrīgā, kur 2001. gadā izveidoja 1991. gada barikāžu muzeju.

Tikai 1999. gada 29. aprīlī Saeima pieņēma likumu „Par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi”, kas regulēja par 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmju piešķiršanu un noteica, ka tā ir Latvijas Republikas valsts apbalvojums. Piemiņas zīmi piešķir un pasniedz 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valde, kuras sastāvā ir Saeimas priekšsēdētājs un Saeimas priekšsēdētāja aicināti četri valdes locekļi. Saeimas priekšsēdētājs ir 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes valdes priekšsēdētājs. Valdes lēmumi par piemiņas zīmes piešķiršanu tiek publicēti LR oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”.^[13]

Nav zināms precīzs barikāžu sargu skaits, neskaitot visus daudzos simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kas piedalījās protesta mītiņos, bet tieši nepiedalījās barikāžu aizsardzībā. Pēc Saeimas deputāta Jura Dobeļa sniegtajām ziņām PSRS specdienestu ziņojumos minēts, ka barikāžu aizstāvībā piedalījušies aptuveni 80 tūkstoši cilvēku, pēc 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības aplēsēm to skaits bija aptuveni 40 — 50 tūkstoši. Ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi līdz 2007. gada beigām bija apbalvoti 19 tūkstoši cilvēku.^[14] 2007. gada 20. decembrī LR Saeima pieņēma „Grozījumu Valsts apbalvojumu likumā”, kas noteica, ka ierosinājumus par apbalvošanu ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi var iesniegt līdz 2008. gada 31. decembrim. Arī pēc ierosināšanas laika beigām 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes valde turpina izvērtēt saņemtos iesniegumus un piešķir tos barikāžu aizsardzības dalībniekiem.

Latvijas Banka 2006. gadā izlaida viena lata piemiņas monētas «Janvāris 1991» ar ugunskuru un barikāžu motīviem Barikāžu laika piemiņai (mākslinieki Juris Petraškevičs un Andris Vārpa). 2007. gada 20. janvārī Jēkaba ielas barikāžu vietā tā laikā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja piramīdas veida barikāžu pieminekli ar Jumja zīmi un latviešu tautas dziesmu fragmentiem —

Tev, Dieviņ, spēks, varīte, Tev gudrais padomiņš. Dod, Dieviņ, spēku prātu, Neļauj otra vergam būt.^[15]

2010. gada 20. janvārī Zemkopības ministrijas ēkā tika atklāta 1991. gada barikāžu laika piemiņas plāksne latviešu un angļu valodās, lai atzīmētu to, ka šajā ēkā darbojās Lauksaimniecības ministrijas barikāžu izveides koordinācijas centrs.^[16]

Par godu Barikāžu laika divdesmitgadei 2011. gada 19. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika konference „Barikādes barikāžu aizstāvju acīm” un Iekšlietu ministrija rīkoja barikāžu veterānu tikšanos.

• Viktors Daugmalis „Barikādes — Latvijas mīlestības grāmata”. — 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta atklātais sabiedriskais fonds, Rīga 2001. ISBN 9984191966
• Tālavs Jundzis, Renārs Zaļais „Nevardarbīgā pretošanās — Latvijas pieredze”. — Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga 2006. ISBN 9789984010434 (Rakstu, dokumentu un atmiņu krājums, veltīts Barikāžu atceres 15. gadadienai)
• Jāzeps Ločmelis „Atmiņas par barikāžu dienām”. — Latvijas telekomunikāciju klubs, Rīga 2001. ISBN 998494980X
• Iveta Kaķīte „Barikādes — kā tas bija patiesībā”. — Redisons un partneri, Rīga 2001. ISBN 9984932745 (Tautas Frontes loma barikādēs)
• Dzintars Vītols „Ceļš uz barikādēm”. — Burtnieki 2001.
• „Janvāra barikādes kā tautas forma totalitārajam režīmam un tās mācības”. — Latvijas Zinātņu akadēmija, 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds, LR Ministru kabinets, Rīga 2001. ISBN 998419213X (Starptautiska Baltijas valstu konference sakarā ar barikāžu atceres 10. gadadienu)
• Jānis Stradiņš „1991. gads. Janvāris”. — Latvijas Kultūras fonds, Rīga 1991.
• Modris Ziemiņš „Rīgā deg ugunskuri — Maskavā brūk padomju impērija”. — Mācību apgāds, Rīga 2001. ISBN 9984922138
• Ivars Bērziņš, Renārs Zaļais, Viktors Daugmalis „Domā par Latviju, piemini barikādes”. — 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība, Rīga 2006. ISBN 9984956822 (1991. gada barikādēm veltīts fotoalbums)

• Barikāžu laika dokumenti Latvijas Valsts arhīvā
• Barikāžu laika fotogrāfijas
• 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme
• Barikadopēdija
• 1991. gada barikāžu muzeja mājas lapa Arhivēts 2011. gada 22. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Barikādēm — 25
• Rūta Bierande „Divdesmit janvāri pēc barikādēm”^{[novecojusi saite]} — Latvijas Vēstnesis 21.01.2011.
• Letonika

• Augusta pučs
• Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkas aizstāvēšana