Nikolajs Rērihs

Dzimis 1874. gada 9. oktobrī Pēterburgā. Viņa tēvs Konstantīns Rērihs bija cēlies no Kurzemes guberņas, ieceļojis Pēterburgā un kļuvis par notāru^[1], māte Marija Kalašņikova bija cēlusies no jauktas krievu—tatāru tirgotāju ģimenes Ostrovā. 1893. gadā viņš beidza Kārļa Meja ģimnāziju Pēterburgā un vienlaicīgi iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (beidza 1898.) un Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā (beidza 1897.), kur mācījās glezniecību pie Arhipa Kuindži. Viņa beigšanas darbs "Sūtnis" bija veltīts senvēsturei un to iegādājās mākslas kolekcionārs P. Tretjakovs.

Studiju laikā viņš kļuva par Krievijas Arheoloģijas biedrības locekli un vēlāk vadīja arheoloģiskos izrakumus Pēterburgas, Pleskavas, Novgorodas, Tveras, Jaroslavļas un Smoļenskas guberņās. 1904. gadā viņš atklāja vairākas neolīta apmetnes Valdaja augstienē, kas izpelnījās plašu ievērību. Šajā laikā tapa vairākas vēsturiskām tēmām veltītas gleznas, kurām raksturīga līnijas skaidrība, lakonisms, izteiksmes vienkāršība un patiesīgums. 1901. gadā Rērihs apprecējās ar Helēnu Šapošņikovu, 1902. un 1904. gadā viņiem piedzima divi dēli. Šajā laikā viņi apceļoja apmēram 40 Krievijas impērijas pilsētu, pētot arhitektūru un ikonu glezniecību, 1903. gadā apmeklējot arī Rīgu.

No 1905. gada viņš sadarbojās ar režisoru Sergeju Djagiļevu un zīmēja kostīmus un skatuves interjeru viņa teātra izrādēm. 1909. gadā Rērihu ievēlēja par Krievijas Mākslas akadēmijas locekli.

No 1910. gada viņš vadīja mākslinieku apvienību "Mākslas pasaule". Pirmā pasaules kara laikā viņš cīnījās pret karu un iestājās par kultūras vērtību saglabāšanu karadarbības zonās. 1916. gadā viņš plaušu kaites dēļ pārcēlās uz dzīvi Somijas teritorijā, pēc Oktobra revolūcijas 1919. gadā viņš rīkoja izstādes Skandināvijas valstīs. 1920.——1923. gadā viņš rīkoja izstādes apmēram 30 ASV pilsētās, dibināja kultūras un apgaismības organizācijas, ieskaitot "The Master Institute of United Arts", “Cor Ardens”, “Corona Mundi”. 1924.—1928. gadā viņš vadīja ģeogrāfiskas un etnogrāfiskas ekspedīcijas cauri grūti pieejamajiem Sikimas, Kašmiras, Ladakas un Tibetas kalniem uz Altaja un Mongolijas reģioniem, kur viņam palīdzību sniedza PSRS ģenerālkonsuls Kašgarā Maksis Dumpis. 1928. gada Rērihs apmetās Rietumhimalajos, kur Kulu ielejā nodibināja Himalaju studiju institūtu "Urusvati" (Rītazvagznes gaisma). 1934.—1935. gadā viņš vadīja ASV lauksaimniecības departamenta organizētu ekspedīciju uz Iekšējo Mongoliju, Mandzūriju un Ķīnu, lai vāktu lauksaimniecībā izmantojamu augu sēklas.

1935. gadā Baltajā namā Vašingtonā ASV prezidenta F. D. Rūzvelta klātbūtnē tika parakstīts pēc Rēriha iniciatīvas tapušais Pakts kultūras vērtību aizsardzībai. 1937. gadā pie Latvijas Rēriha biedrības tika atvērts Rēriha muzejs, kura kolekcijā ietilpa 45 Nikolaja Rēriha un 10 Svjatoslava Rēriha gleznas. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju varas iestādes Rēriha biedrību un muzeju likvidēja un gleznas tika nodotas Rīgas pilsētas mākslas muzejam.

Otrā pasaules kara laikā viņš aktīvi atbalstīja PSRS un Sarkano armiju, uztverot to kā krievu tautas cīņu pret paverdzināšanu. Visu mūžu viņš saglabāja Krievijas Impērijas pasi. 1942. gadā pie Rēriha Kullu viesojās Indijas neatkarības cīnītājs Džavārharlāls Neru un viņa meita Indira Gandija, pārrunājot Indijas un PSRS sadarbības iespējas. Savus pēdējos dzīves gadus viņš pavadīja gleznojot Himalaju ainas.

1947. gadā N. Rērihs iesniedza lūgumu PSRS apmeklējumam, bet mira 13. decembrī, neuzzinot, ka iebraukšanas atļauja tika atteikta. Viņa mirstīgās atliekas tika sadedzinātas uz sārta. Tagad šajā vietā atrodas liels kubisks akmens ar N. Rēriham veltītu uzrakstu.

Kad es atceros Latviju un Rīgu, manā priekšā paceļas vesela rinda neaizmirstamu gaišu iespaidu. Es atceros, kā mūsu brauciena laikā pa svētām vietām mēs iegājām lieliskajā Domā, kur vareni lējās ērģeļu skaņas. Man neizdevās uzzināt, kas bija šis izcilais ērģelnieks^[a], kurš līdzīgi Sebastianam Baham izlēja savu dievišķo iedvesmu, spēcīgi piepildot vēsturiskās velves augšupceļošiem un apskaidrojošiem akordiem. Mēs gājām ne vienreiz vien noteiktās stundās klausīties un pievienoties šai Gara lūgšanai. Un mūsu ikdienas dzīvē Rīga tā arī palika visupirms kā apgarots, majestātisks dievnams.

— Rērihs, «Держава Света», Ņujorka, 1931. g.

^a 1903. gada vasarā Doma baznīcas ērģelnieks bija Alfrēds Kalniņš

Ņujorkā atrodas Nikolaja Rēriha mākslas muzejs, Maskavā — Starptautiskā Rērihu centra Rēriha muzejs. Viņa vārdā nosaukta iela Rīgā.

1948. gadā tika arestēti Latvijas Rēriha biedrības locekļi, pie viņiem tika konfiscētas Rērihu gleznas un 1950. gadā ievietotas Valsts muzeja krātuvē. 1956. gadā krievu mākslas nodaļā tika izstādītas 11 Nikolaja Rēriha gleznas, to skaitā "Bramaputra", "Kuluta", "Tibetas Cietoksnis" un viena Svjatoslava Rēriha glezna. Pašreiz šīs gleznas atrodas pastāvīgajā ekspozīcijā Nacionālajā mākslas muzejā.^[2]

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Rērihs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Latvijas Rēriha biedrības mājas lapa
• Starptautiskās Rērihu centra Latvijas nodaļas mājas lapa Arhivēts 2010. gada 10. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Nikolajs Rērihs. Morijas Puķes. Svētības Ceļi. Āzijas Sirds.^{[novecojusi saite]} (tukojumi latviešu valodā)
• Nikolaja Rēriha domgleznas no Nacionālā muzeja^{[novecojusi saite]}
• International Centre of the Roerichs
• International Roerich Memory Trast (angliski un krieviski)
• Biogrāfija un interneta galerija (krieviski)