NKVD "Latviešu operācija"

Jau 1937. gada 21. janvārī PSRS iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs ziņojumā Staļinam norādīja, ka NKVD Valsts drošības galvenā pārvalde atklājusi un likvidējusi "latviešu kontrrevolucionāro organizāciju" ar Latvijas komunistiskās partijas biedriem un politemigrantiem tajā.

1937. gada 24. maijā no partijas izslēdza PSRS TKP priekšsēdētāja vietnieku Jāni Rudzutaku un viņa lietu nodeva NKVD, kas viņu 25. jūnijā apcietināja. 1937. gada 9. jūnijā latviešu grāmatnīca Ļeņingradā saņēma "Prometeja" izdevniecības norādījumu izņemt no apgrozības tautas ienaidnieku Linarda Laicena un Roberta Eidemaņa grāmatas. 1937. gada 20. jūnijā Maskavas pilsētas Frunzes rajona NKVD daļa pieprasīja divu dienu laikā iesniegt ziņas par "Prometeja" izdevniecības darbinieku skaitu, viņu adreses, tālruņu numurus, viņu politiskos un darba raksturojumus. 22. jūnijā apcietināja CK propagandas daļas vadītāja vietnieku Vili Knoriņu, kas bija it kā Staļina uzrakstītā "VK(b)P vēstures Īsā kursa" autors. 16. jūlijā PSRS TKP pieņēma lēmumu Nr. 1129 par izdevniecības "Prometejs" likvidēšanu un NKVD apcietināja tās valdes priekšsēdētāju Jūliju Daniševski, bet 1937. gada oktobrī apcietināja arī Kominternes Latsekcijas un "Prometeja" bijušo darbinieku ģimenes.^[2]

1937. gada 23. novembrī Nikolajs Ježovs visām republiku NKVD, apgabalu un novadu NKVD pārvaldēm nosūtīja rīkojumu:

Nekavējoties savāciet, pārbaudiet un paziņojiet šādas ziņas par latviešu oficiālajām iestādēm un organizācijām republikas, novada teritorijā: līdz pēdējam laikam pastāvējušām kultūrizglītojošās biedrības "Prometejs" filiālēm; latviešu klubiem; rakstnieku biedrībām; laikrakstiem; teātriem; likvidētās akciju sabiedrības "Produkts" valdi; latviešu kolhoziem; latviešu amatnieku arteļiem un kooperatīvajiem uzņēmumiem pilsētās; kompaktām latviešu masām dažādās iestādēs, uzņēmumos, sovhozos, citos punktos; dažādiem "Osaviahim" ("Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības veicināšanas biedrība") tipa pulciņiem; latviešu strēlnieku biedrībām pie "Osaviahim"; dažādām latviešu mācību iestādēm; novadniecībām; latviešu grupējumiem transporta, aizsardzības un citos svarīgākajos uzņēmumos un būvēs. Paziņojiet man šo koncentrācijas punktu dislokāciju, par katru veidu norādot šo punktu skaitu atsevišķi. Izpildes termiņš — 48 stundas no telegrammas saņemšanas brīža. Reizē sagatavojiet visu šo latviešu koncentrācijas punktu vadītāju un aktīvistu, kā arī agrāk uzskaitīto latviešu spiegu, pārbēdzēju un pretpadomju aktīva, tajā skaitā visu Latvijas pavalstnieku (izņemot vēstniecību un konsulātu kalpotāju), arestus. Operāciju attiecībā pret visām šīm aktīva kategorijām paredzēts veikt vienlaikus visās republikās un apgabalos. Operācijas laiks un veikšanas kārtība jums tiks paziņota ar telegrammu pēc jūsu ziņojumiem par uzskaitītajiem kontingentiem.^[3]

 

 

Latviešu masveida iznīcināšanas sākās 1937. gada novembra beigās. Tika deklarēts, ka Maskavā un cituviet atklātas latviešu nacionālistiskās, kontrrevolucionāras trockistisko un kara sazvērnieku, spiegu un diversantu organizācijas, kas saistītas ar Latvijas un citu ārvalstu izlūkdienestiem. Par to it kā liecināja izmeklēšanas materiāli par "vadošo līdzdalību Ļeņingradas latviešu nacionālistiskajā centrā" apsūdzēto J. Gaiļa, Roberta Bauzes, Jāņa Lutera, J. Vītola, K. Laukmaņa lietās.

NKVD 1937. gada novembra beigās izdotā operatīvā pavēle paredzēja, ka ar 3. decembri vienlaikus visā PSRS bija jāapcietina visi spiegošanā, diversijās, pretpadomju darbībā aizdomās turētie latvieši, visi politiskie emigranti, latviešu iestāžu, "Prometeja", klubu, strēlnieku sekciju un citu biedrību darbinieki. Īpaša uzmanība bija jāpievērš NKVD orgānu, aizsardzības, transporta, enerģētikas uzņēmumu attīrīšanai no latviešiem. Par rezultātiem bija jāziņo ik pēc 5 dienām.

30. novembrī apcietināja Valsts teātra "Skatuve" režisorus Teodoru Amtmani un Ādolfu Vanadziņu, bet 1. decembrī apcietināja teātra direktoru KPFSR Nopelniem bagāto mākslinieku Robertu Bancānu.

No 3. līdz 16. decembrim apcietināja teātra "Skatuve" aktierus Kārli Krūmiņu, Oskaru Zēbergu, Albertu Zvaguli, Jāni Baltausi, Kārli Baltausi, Lidiju Bērziņu, Zelmu Boksbergu, Robertu Cīruli, Vili Forstmani, Andreju Oši, Mariju Leiko, Zelmu Zudragu un Augustu Krūmiņu. Visiem apcietinātajiem inkriminēja piederību latviešu nacionālistiskajai (fašistiskajai, kontrrevolucionārai, militāri kaujinieciskai, spiegošanas, diversantu vai teroristiskai) organizācijai, spiegošanu un izlūkdarbību Latvijas (vai Vācijas, Francijas, Japānas) izlūkdienestu uzdevumā, kas vērsta pret pastāvošo iekārtu. Spriedums vairumā gadījumu bija nošaušana.^[2]

Uzskata, ka Staļins 1938. gada pavasarī bija plānojis organizēt trešo publisko tiesas procesu VK(b)P "labējo grupai", kas uzturējusi sakarus ar Rietumvalstu valdībām un vadījusi kontrrevolucionāro pagrīdi. Kā centrālā figūra apsūdzībā bijis PSRS Valsts plāna komitejas vadītājs Valērijs Mežlauks.^[4]

Aresti notika galvenokārt Maskavā, Ļeņingradā, Baltkrievijas, Ukrainas un Sibīrijas latviešu ciemos. Maskavā sākumā citur nogalinātos upurus apraka dažādās pilsētas kapsētās, bet kopš 1936. gada masu iznīcināšanas operācijām sāka izmantot slēgto Piemaskavas NKVD poligonu Butovā un iepriekšējā NKVD priekšnieka Genriha Jagodas vasarnīcas teritoriju NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka".

• Zināms, ka Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā sadedzināti un masu kapā aprakti Lefortovas, Lubjankas un citos cietumos nogalināto Kārļa Baumaņa, Roberta Eidemaņa, Roberta Eihes, Jura Gavēņa, A. Drīzuļa, Linarda Laicena, Jāņa Lencmaņa, Ivara Smilgas, Ivana Stroda un citu latviešu sabiedrisko un militāro darbinieku pīšļi.
• Butovas poligonā nogalināti un tranšejās aprakti 25 līdz 30 tūkstoši cilvēku, no tiem 1328 latvieši — mākslinieki Gustavs Klucis, Marija Leiko un citi latviešu teātra "Skatuve" aktieri un režisori, biedrības "Prometejs" darbinieki un daudzi citi.^[5]
• t.s. NKVD palīgsaimniecībā "Komunarka" nogalināti ap 10 līdz 14 tūkstoši cilvēku, starp tiem Roberts Apinis, F. Bernovskis, J. Beika, Eduards Bērziņš, Pēteris Ķuzis, Žanis Blumbergs, Jūlijs Daniševskis, Rūdolfs Endrups, Rūdolfs Kirhenšteins, Vilis Knoriņš, J. Laroze, J. Lasis, Jānis Mežlauks, Valērijs Mežlauks, Konstantīns Mežulis, Jēkabs Peterss, A. Ratnieks, Jānis Rudzutaks, R. Salna, K. Saulītis, Oskars Stīga, E. Stūrits, E. Šillers, V. Štrauss, Jukums Vācietis un citi, kopskaitā vairāk nekā 300 latviešu. Turklāt te aprakti arī 1940. un 1941. gadā Latvijā apcietinātie, uz Maskavu aizvestie un nošautie kultūras darbinieki un Latvijas armijas virsnieki.^[6]
• Baltkrievijā nogalinātie latvieši aprakti Kuropatu mežā pie Minskas un citās nāvessodu izpildes vietās.
• Ļeņingradā un Ļeņingradas apgabalā apcietinātos nošāva cietumā "Kresti" un apraka tranšejās Ļevašovas masu kapos. Aprakti apmēram 45 tūkstoši cilvēku, starp viņiem vairāki tūkstoši latviešu — Roberts Bauze, J. Gailis, K. Laukmanis, Jānis Luters, Kirils Stucka, J. Vītols un daudzi citi.^[7]
• Ufas cietumā 1937.—1938. gadā nošauti 254 latvieši, tā dēvētās "Prometeja lietas" upuri. Nonāvētie aprakti masu kapos Sergija kapsētā.^[8]

 

Pēc Hruščova runas PSKP XX kongresa 1956. gadā Padomju Savienībā notika Staļina "personības kulta" laika veikto masu slepkavību izmeklēšana. Taču tika slēpts noslepkavoto skaits un tikai pēc VDK priekšnieka 1962. gada 26. decembra vēstules Nr. 3265c sāka uzrādīt īsto nāves gadu, mēnesi un dienu. Tikai Perestroikas perioda beigās 1988. gadā nogalināto tuvinieki varēja iegūt ziņas arī par viņu patiesajiem nāves apstākļiem — nošaušanu un aprakšanu masu kapos.

Juridisko zinātņu doktore Veronika Sajadova^[9] un vēsturnieks Jānis Riekstiņš "latviešu operāciju" tāpat kā pārējās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta "nacionālās operācijas" nosaukuši par "etniskām tīrīšanām",^[3][10] bet Saimona Sebaga Montefjores grāmatā "Staļins: sarkanā cara galms" tām parādās apzīmējums "minigenocīds".^[11]

"Latviešu operāciju" saukšanu par genocīdu gan apšauba Zviedrijas latviešu izcelsmes vēsturnieks Metjū Matīss Kots, kurš apgalvo, ka tā drīzāk bijusi PSRS vēršanās pret iespējamajiem ārvalstu spiegiem, pamatojot ar to, ka "Latviešu operācijā" kā "Latvijas spiegus" apcietināja un nogalināja ne tikai latviešus, bet arī krievus, poļus, vāciešus un ebrejus, kam bija kāda saistība ar Latviju.^[12]

• Jānis Riekstiņš. Par "latviešu sazvērestību"
• Jānis Riekstiņš. Genocīda upuri — latvieši Padomju Savienībā (1997)
• Viesturs Sprūde. Apsekos latviešu kapavietas Krievijā.^{[novecojusi saite]} Latvijas Avīze, 2011. gada 31. maijā
• Jānis Riekstiņš. Lielais terors pret «mazajiem latviešiem» Arhivēts 2021. gada 15. maijā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Avīze, 2007. gada 6. janvārī
• Vidvuds Štrauss. Par Butovas latviešiem