Monocīti
Monocīti ir viens no leikocītu jeb balto asins šūnu veidiem. Monocīti ir lielākie leikocīti.[1] Tie pieder pie nespecifiskās imūnās sistēmas daļas visiem mugurkaulniekiem, ieskaitot zīdītājus (arī cilvēkus), putnus, rāpuļus un zivis. Monocītiem ir amēbveida forma un to citoplazma ir bagāta ar dažādām granulām. To kodols ir pupveida un nesegmentēts, tādēļ monocītus pieskaita pie mononukleārajiem leikocītiem. Monocīti veido 2-10% no visiem leikocītiem cilvēka ķermenī. To galvenā funkcija ir imunitātes nodrošināšana. Saņemot iekaisuma signālmolekulas, tie virzās uz iekaisuma perēkli (8-12h) un diferencējas lielākoties par makrofāgiem un dendrītiskajām šūnām. Puse no monocītiem atrodas liesā.
Uzbūve
labot šo sadaļuMonocītu diametrs ir 18-20 µm. Kodola forma visbiežāk ir pupveida. Kodols satur, galvenokārt, eihromatīnu tāpēc monocītu kodols ir gaišāks par pārējo leikocītu kodolu, un vienā kodola pusē parasti ir dziļš iespiedums, kurā ir Goldži komplekss ar lielu transportpūslīšu daudzumu un centriolas. Citoplazmā ir daudz brīvo ribosomu un lizosomu. Histoloģiskajos preperātos ar hematoksilīnu un eozīnu monocītiem ir bazofila citoplazma.[1]
Funkcija
labot šo sadaļuUztverot dažādas signālmolekulas, piemēram, leikotriēnu B4,[2] monocīti virzās cauri kapilāru sienai uz iekaisuma perēkli, kur pārvēršas par aktīviem makrofāgiem. Šī pārveršanās arī ir vienīgā monocītu funkcija. Asinīs monocīti pavada ne vairāk kā 3 dienas.
Monocīti var pārversties vairākos makrofāgu paveidos:
1) makrofāgi – pārsvarā atrodas saistaudos
2) osteoklasti – atrodas kaulaudos, veidojās saplūstos vairākiem Mo. Tie piedalās kaula augšanas un noārdīšanas procesos.
3) Kupfera šūnas – atrodas aknās.
4) Mikrogliocīti – atrodas centrālajā nervu sistēmā
5) Langerhansa šūnas - atrodas ādā un elpceļos.
Visas šīs šūnas apvieno monocītu-makrofāgu sistēmā.[1]
Makrofāgi
labot šo sadaļuMonocītiem pārveršoties par makrofāgiem, palielinās šūnu izmērs, lizosomu, graudainā endoplazmatiskā tīkla un Goldži kompleksa izmēri, kā arī uz plazmolemmas parādas daudz receptoru. No kuriem svarīgākie ir MHC-I un MHC-II.
Makrofāgi savukārt pēc tam var aktivēties, uztverot mikrobu un audu sabrukšanas vielas. Aktīviem makrofāgiem ir daudz lizosomu, pie plazmolemmas ārējās virsmas ir imūnglobulīnu receptori, kuri piesaista antigēnus, kas nosegti ar opsonīniem.
Makrofāgu funkcijas ir fagocitoze, bioloģiski aktīvo vielu sekrēcija un antigēnu prezentēšana limfocītiem, lai tādējādi vēlāk veidotu antivielas un imūnreakcija sastopoties atkārtoti ar antigēnu notiktu straujāk.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Aina Dālmane (2004). Histoloģija. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds. 319. lpp. ISBN 9984-770-42-7.
- ↑ Sozzani, S; Zhou, D; Locati, M; Bernasconi, S; Luini, W; Mantovani, A; O'Flaherty, J. T. (1996). "Stimulating properties of 5-oxo-eicosanoids for human monocytes: Synergism with monocyte chemotactic protein-1 and -3". Journal of immunology (Baltimore, Md. : 1950) 157 (10): 4664–71. PMID 8906847.
- ↑ Ross, Michael. Histology a text and atlas (5th ed.). Wojciech Pawlina. p. 617