Ehidnu dzimta

 

Nosaukums ehidna ir atvasināts no sengrieķu mitoloģiskā tēla, monstru dievības — Ehidnas, kas bija pussieviete, pusčūska, tādējādi atspoguļojot dzīvnieka abējādās īpašības — gan zīdītāja, gan rāpuļa.^[3]

Ehidnu dzimtas dzīvnieki ir nelieli dējējzīdītāji, ar rupju matojumu un adatām. Tie nedaudz atgādina Dienvidamerikā dzīvojošos skudrlāčus un citus adatainos dzīvniekus — ežus un dzeloņcūkas. Ehidnai ir kompakts ķermenis ar salīdzinoši nelielu galvu. Šāds iespaids par galvu veidojas tādēļ, ka dzīvniekam tikpat kā nav kakla.^[1] Abām ehidnu grupām (gan īspurna, gan garpurna) ir slaidi, pagarināti purni — snuķīši, kuru galā ir mute un deguns. Līdzīgi kā pīļknābjiem arī ehidnu purniņu galos ir elektrosensori. Vienīgi pīļknābim uz knābja ir 4000 elektrosensoru, garpurna ehidnai 2000 receptoru, bet īspurna ehidnai, kas dzīvo sausākos reģionos, tikai 400.^[4] Ehidnu dzimtas sugām ir īsas, spēcīgas kājas, platas pēdas un lieli nagi, tādējādi ehidnas ir jaudīgi racēji. Šīm sugām ir ļoti neliela mutīte un nav zobu. Tās līdzīgi citiem dzīvniekiem — skudru ēdājiem, barojas, izmantojot garo, šauro, lipīgo mēli.^[1] Ehidnas parasti ir vai nu melnas, vai brūnas. Reizēm ir novērotas arī albīnas ehidnas. To acis ir sārtas un adatas baltas.^[1]

Lielākā suga ehidnu dzimtā ir austrumu garpurna skudrezis (Zaglossus bartoni), kuras ķermeņa garums lielākiem īpatņiem sasniedz 100 cm, svars 10 kg.^[5] Mazākā ir Austrālijas ehidna (Tachyglossus aculeatus), turklāt kontinentā dzīvojošās ehidnas ir mazākas par tām, kas dzīvo Tasmanijas salā.^[6] Tās ķermeņa garums mazākajiem īpatņiem var būt 30 cm, svars 2 kg.^[6]

 

 

Ehidnu dzimtas sugas mājo mežos, krūmājos, zāļainos klajumos un lauksaimniecības tīrumos.^[7] Atpūšoties dzīvnieki saritinās kamolā un slēpjas zem nokritušām lapām, koku saknēm, sakritušiem koku zariem un citām meža kritalām, vai ielien alās un akmeņu krāvumos. Reizēm ehidnas slēpjas citu dzīvnieku alās, piemēram, trušu un vombatu alās. Ehidnām ir grūti piemēroties ekstrēmiem laika apstākļiem. Tādējādi tās ir aktīvas agri no rīta un vakaros, bet karstākos un sausākos reģionos naktī. Pārējā laikā tās meklē patvērumu. Vējainā un lietainā laikā dzīvnieki ierokas augsnē vai palien zem bieziem krūmiem.^[7] Ehidnas ir vienpatņi un katrai ir liela teritorija, kas savstarpēji pārsedzas.^[7] Tās ir lieliskas peldētājas un mēdz apmeklēt ūdenskrātuves, lai nomazgātos un izpeldētos. Peldot no ūdens laukā rēgojas tikai purniņš un dažas adatas.^[6]

Briesmu gadījumā ehidnas ierokas zemē vai savelkas kamoliņā, izplešot adatas, turklāt abas metodes tiek izmantotas arī vienlaicīgi. To lielākie ienaidnieki ir savvaļas kaķi, lapsas, suņi un varāni. Ehidnu mazuļu lielākie ienaidnieki ir čūskas, kas spēj ielīst mazuļa alā. Tā kā adatas joprojām ir vāji attīstītas, čūskas spēj to apēst.^[7]

Ehidnu sugas barojas ar skudrām, termītiem, tārpiem un kāpuriem. Īspurna ehidna jeb Austrālijas ehidna galvenokārt barojas ar skudrām un termītiem, bet garpurnu ehidnas pamatā barojas ar tārpiem un kukaiņu kāpuriem.^[8] Lai atrastu barību, to galvenā maņa ir oža un jutīgie elektrosensori, kas uztver kukaiņu izdalītos elektromagnētiskos impulsus. Kad kukainis ir atrasts, tas tiek uzķerts ar garo, lipīgo mēli.^[7]

Pārošanās sezonas laikā, kas notiek no jūnija beigām līdz septembra beigām, tēviņi meklē mātītes un tām seko. Aiz mātītes izveidojas tēviņu rinda, kurā var būt līdz 10 īpatņiem. Paši pēdējie rindā iet jaunie tēviņi. Reizēm tēviņi nomaina rindas.^[7] Mātīte 22 dienas pēc sapārošanās izdēj vienu olu, kurai ir mīksts, ādains apvalks. Tās garums ir apmēram 1,4 cm. Ola tiek noglabāta somā uz vēdera. Pēc 10 dienām izšķiļas mazs, nevarīgs mazulis, kurš somā pavada vēl 45—55 dienas,^[9] zīžot pienu no īpaši paplatinātām ādas porām (kloākaiņiem nav zīdekļu). Šajā vecumā mazulim sāk attīstīties adatas un tas pamet somu. Māte augsnē izrok mazulim alu, kurā tas tiek noslēpts. Katru piekto dienu viņa atgriežas, lai to pazīdītu. Kopumā māte mazuli zīda apmēram 7 mēnešus, bet mātes izraktajā alā tas mājo līdz gada vecumam.^[7]

Tā kā ehidnām ir lēna vielmaiņa, to mūža garums tik mazam dzīvniekam ir salīdzinoši garš. Nebrīvē ehidna var sasniegt 50 gadu vecumu, bet savvaļā tā dzīvo līdz apmēram 16 gadiem.

Viens no pirmajiem zinātniskiem ehidnu aprakstiem latviski iznāca 1921. gadā, kur ehidna nosaukta par skudru ezi: "SKUDRU EZIS pēc ārējā izskata līdzigs parastam ezim: mugura un sāni apklāti ar asām adatām. Knābis tievs un gaŗš kā slokām. Pirksti apbruņoti stipriem nagiem, kuŗi piemēroti zemes rakšanai. Skudru ezis dzīvo dienvidus Austrālijas, Tasmanijas un Jaun-Gvinejas mežos; alas rok zemē. Uz medībām iziet krēslā; pārtiek no kukaiņiem, galvenā kārtā no skudrām, kuŗas saķer ar gaŗo lipigo mēli. Briesmu brīdī skudru ezis saritinajas kamolā, līdzigi ezim, vai tāpat kā kurmis, ātri ierokas zemē. Mātītei virs piena dziedzeriem atrodas neliela ādas kroka, kuŗa izveido mazu somiņu. Šinī somiņā mātīte ieliek izdēto olu (dēj tikai vienu olu), bet pēc tam nēsā viņā arī izšķīlušos bērniņu."^[10]

Ehidnu apakškārta (Tachyglossa)

• Ehidnu dzimta (Tachyglossidae)
  • Ehidnas (Tachyglossus)
    • Austrālijas ehidna (Tachyglossus aculeatus)
  • Proehidnas jeb garpurna skudreži (Zaglossus)^[11]
    • Austrumu garpurna skudrezis (Zaglossus bartoni)
    • Ciklopa garpurna skudrezis (Zaglossus attenboroughi)
    • Rietumu garpurna skudrezis (Zaglossus bruijni)
  • †ģints: Megalibgwilia

(†) — Izmirušu organismu grupa.

• Klase: Mammalia, zīdītāji
• Ausdtrālijas ehidna
• The Enigma of the Echidna
• Echidna love trains
• Echidna Research Arhivēts 2015. gada 21. februārī, Wayback Machine vietnē.