Brazīlijas dižūdrs

Zinātnieki uzskata, ka dižūdru priekšteči no Vecās pasaules Jaunajā pasaulē ieradās pliocēna vai pleistocēna laikā. Dienvidamerikā bez Brazīlijas dižūdra dzīvo arī 3 sugas no Amerikas ūdru ģints (Lontra): garastes upesūdrs, dienvidu upesūdrs un jūrasūdrs.^[3] Lai arī visiem ir kopīga teritorija, tomēr dižūdri nav tuvi radinieki Amerikas ūdriem. Tuvākais radinieks starp mūsdienās dzīvojošām ūdru sugām ir Āzijā dzīvojošais īsspalvainais ūdrs (Lutrogale perspicillata).^[4] Abām sugām ir līdzīga uzvedība, komunikācija un galvaskausu morfoloģija. Abām sugām ir raksturīgas spēcīgas pāru attiecības — abi vecāki kopīgi audzina mazuļus.

Par dižūdru ģints vecumu ir vairākas versijas. Veicot DNS pētījumus 1998. gadā, zinātnieki secināja, ka Brazīlijas dižūdrs no pārējās saimes ir atdalījies pirms 10—14 miljoniem gadu. Iespējams, ka dižūdrs ir ūdru apakšdzimtas pamatsuga, kas saglabājusi lielāko līdzību ar aizvēsturiskajām formām. Suga izveidojās vēl pirms no kopīgā sermuļu dzimtas priekšteča atdalījās sermuļi, caunas un ūdeles.^[4] 2005. gada pētījumu rezultātā zinātnieki uzskata, ka dižūdri atdalījās vēlāk, tikai pirms 5—11 miljoniem gadu, līdz ar to tā nav vecākā sermuļu dzimtas ģints, un dižūdru ģints ir jaunāka par Amerikas ūdru ģinti.^[5]

 

Brazīlijas dižūdrs ir labi piemērots dzīvei ūdenī; biezs kažoks, spārna formas aste, ķepas ar peldplēvēm. Tas ir lielākais sermuļu dzimtas dzīvnieks, lai gan kalāns var būt smagāks. Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Tēviņu ķermeņa garums ir 1,5—1,8 m, mātītēm 1,5—1,7 m. Ūdra muskuļotā aste var sasniegt 69 cm no ķermeņa garuma.^[6] Laika gaitā izmedījot dižūdrus, to augums ir kļuvis mazāks. Taču ir vēsturiskas liecības par nomedītiem, milzīgiem eksemplāriem, kuru augums ir sasniedzis 2,4 metrus. Dižūdru svars svārstās robežās no 32—45 kg tēviņiem un 22—26 kg mātītēm.

Brazīlijas dižūdram ir visīsākais kažoka apmatojums no visiem ūdriem. Kažoka krāsa visbiežāk ir šokolādes brūna, bet var būt arī sarkanbrūna un pelēkbrūna, kas slapja izskatās melna. Zem zoda, pakaklē dižūdram ir balts apmatojums, baltie laukumi katram indivīdam ir unikāli un redzami jau piedzimstot. Kažoks ir ļoti biezs un dubults, līdz ar to ūdens nekad nenokļūst pie ādas.^[7] Akotmati sargā pavilnu no samirkšanas, bet pavilna saglabā ķermeņa siltumu, kamēr ūdrs atrodas ūdenī. Akotmati ir apmēram 8 mm gari, vismaz 2 reizes garāki par pavilnu.^[8] Samtainais kažoks ir gadsimtiem vilinājis medniekus un kažokādu lietotājus.^[9]

Dižūdra purns ir īss un mazliet slīps, padarot galvu līdzīgu bumbai. Ausis mazas un apaļas. Degungalu pilnībā sedz apmatojums, līdz ar to ir redzamas tikai nāsis. Dižūdram ir ļoti jutīgas "ūsas" jeb vibrisi, kas palīdz sajust ūdens spiediena un straumes izmaiņas, ļaujot ūdenī atrast medījumu. Kājas ir īsas un spēcīgas, ķepas platas, ar peldplēvēm un asiem nagiem. Zem ūdens ūdrs noslēdz ausis un nāsis.^[10]

Dižūdram ir laba redze, labāka kā citiem ūdriem. Medījot virs ūdens, tas spēj atpazīt upuri jau lielā attālumā. Tam ir arī ļoti laba oža un dzirde.

 

Atšķirībā no citām sermuļu dzimtas sugām Brazīlijas dižūdri ir sabiedriski dzīvnieki. Tie dzīvo grupās no trim līdz astoņiem indivīdiem, bet var būt arī 20 grupas locekļi. Grupa centrējas ap galveno, dominanto pāri, tā ir ļoti draudzīga un izpalīdzīga, dižūdri kopīgi guļ, spēlējas, pārvietojas un medī.^[11] Lai arī kopumā dzīvnieki ir miermīlīgi viens pret otru, katrai grupai ir sava teritorija, un grupas savā starpā var saplēsties.^[12] Reizēm vairākas grupas apvienojas un medī kopā. Brazīlijas dižūdrs var būt aktīvs jebkurā diennakts laikā, tomēr biežāk tas ir sastopams dienā.

Brazīlijas dižūdram bez cilvēkiem ir vēl citi nopietni ienaidnieki: jaguārs, puma un anakonda, kā arī kaimans. Reizēm dižūdri cieš no elektriskā zuša, ja peldot tam pieskaras, kā arī piraijas var sakost un savainot vientuļus īpatņus.

Brazīlijas dižūdrs ir īpaši skaļš dzīvnieks, ar kompleksu vokalizāciju. Visi ūdri ir pļāpīgi, bet dižūdrs ir daiļrunīgākais no visiem.^[13] Kopumā var izdalīt 9 pamatskaņas, no kurām atvasinās līdzīgas skaņas, kas bagātinātas ar dažādām vokālām niansēm. Ātra nopūta, rējiens vai sprauslāšana caur degunu liecina par ieinteresētību un iespējamām briesmām. Garš, izlocīts kliedziens tiek lietots pret negaidītu miera traucētāju, bet zemas frekvences rūciens brīdina par iespējamu uzbrukumu, kas var drīz sekot. Starp grupas locekļiem tiek lietoti dažādas murdošas skaņas. Svilpiens ir īpašs brīdinājuma sauciens, kas nozīmē, ka grupas vidū ir parādījies svešs ūdrs. Tikko dzimuši ūdrēni pīkst, lai pievērstu pieaugušo uzmanību, bet jaunuļi, kad uzsāk pirmās pastāvīgās gaitas, daudz smilkst un gaudo.

 

Brazīlijas dižūdrs barojas ar zivīm. Iemīļotākās ir haracīdu dzimtas zivis, asari un sami. No haracīdu zivīm populārākā ir piraija. Tas labprāt mielojas arī ar krabjiem. Zivis, kuras medī Brazīlijas dižūdrs, ir vidēji lielas. Medības notiek seklos ūdeņos. To varētu izskaidrot ar faktu, ka dižūdri medījot izmanto redzi. Ir novērots, ka medījot tie peld nelielus attālumus. Dižūdri pamatā medī to, kas viņiem pagadās ceļā. Tiem patīk uzlasīt zivis, kas nekustīgi guļ upes dibenā. Ja ūdeņos pietrūkst zivju, dižūdrs medī arī čūskas, nelielus kaimanus un anakondas.^[14]

Brazīlijas dižūdri medī pa vienam, pāros un grupās. Koordinētas medības reizēm notiek, ja medījums ir pietiekami liels, piemēram, anakondas un kaimani. Dižūdrs var uzbrukt gan no apakšas, gan augšas. Uzbrukums ir ātrs un negaidīts. Noķerto dižūdrs uzreiz apēd, zivi stingri saķer ar priekšķepām un sāk ēst no galvas.

Brazīlijas dižūdri dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā. Lai arī zoodārzos dižūdri vairojas visu gadu, savvaļā mazuļi dzimst sausajā sezonā. Grūsnības periods ilgst 65—70 dienas. Piedzimst 1—5 mazuļi, bet vidēji divi. No viena metiena līdz otram paiet 21—33 mēneši, zoodārzos mazuļi dzimst biežāk — ik pēc 6—7 mēnešiem.

Mazuļi piedzimst apmatoti, bet akli un nevarīgi. Miga tiek iekārtota alā, ūdenstilpes tuvumā. Tēviņi aktīvi piedalās mazuļu audzināšanā, arī nedaudz vecākie bērni, jaunie dižūdri, palīdz vecākiem audzināt mazuļus, bet reizēm pēc mazuļu dzimšanas pamet ģimeni. Ceturtajā nedēļā mazajiem atveras acis, tie sāk staigāt piektajā nedēļā un peldēt 12—14 nedēļā. Māte tos zīda ar pienu 9 mēnešus, drīz pēc tam jaunie dižūdri paši sāk medīt. Jaunuļi visbiežāk pamet ģimeni pēc 2—3 gadiem, tad tie meklē piemērotu teritoriju, lai nodibinātu savu ģimeni.

Dižūdri ir ļoti jutīgi pret cilvēka klātbūtni, tādēļ tos ir grūti pavairot zoodārzos. Cilvēku klātbūtne un radīti trokšņi var novest pie tā, ka dižūdri atsakās no saviem mazuļiem, sakropļo vai nokož tos, vai arī nmātītei nepietiekami izstrādājas piens. Savvaļā ir novērots, ka līdzīga problēma var rasties no pārmērīgiem tūristu apmeklējumiem dižūdru apdzīvotās vietās; saīsināts laktācijas periods, īsāks medībām atvēlētais laiks, jo vecāki agresīvi un greizsirdīgi sargā savus mazuļus. Visa dižūdru grupa var uzbrukt nevēlamajam viesim. Ir bijuši gadījumi, kuros dižūdru ģimene uzbrūk cilvēkiem, pat uzbrukusi un apgāzusi tūristu laivu.

Ilgākais datētais dzīves ilgums savvaļā Brazīlijas dižūdram ir 8 gadi. Zoodārzā tas var nodzīvot līdz 17 gadiem. Dzīvnieki ir uzņēmīgi pret dažādām slimībām un parazītiem. Tie var saslimt, piemēram, ar suņu parvovīrusu.

Brazīlijas dižūdram ir 2 pasugas, lai gan ir zinātnieki, kas uzskata, ka sugai nav pasugu:

• Pteronura brasiliensis brasiliensis — Orinoko, Amazones, Gajānas upju baseini;
• Pteronura brasiliensis paraguensis — Paragvaja, Urugvaja, Brazīlijas dienvidi, Argentīnas ziemeļi.

• Change Of Partners In A Giant Otter Alpha Couple
• Natural Deaths Of Giant Otters
• Giant Otters in Peru
• Giant Otter
• Dray and rainy season estimations of Giant Otter
• The Wolf of the River
• Threats to the Giant Otter
• Mercurylevels in tissues of Giant otters
• Biology and conservation of Giant Otter (Pteronura brasiliensis)
• Brazīlijas dižūdra foto (ARKive)