Zodiakālā gaisma
Zodiakālā gaisma ir vāja, bālgana blāzma nakts debesīs, kas redzama tūlīt pēc saulrieta vai pirms saullēkta. Blāzmai ir trīsstūrveidīga forma, kas izstiepta pa ekliptiku un plešas uz augšu Saules apvidū. Vidējos ziemeļu platuma grādos zodiakālo gaismu vislabāk var novērot pavasarī, kad tā redzama rietumpuses debesīs, tūlīt pēc vakara krēslas izzušanas, vai arī rudenī, austrumpuses debesīs, tieši pirms rītausmas. Zodiakālā gaisma ir ļoti vāja, to pilnībā nomāc mēnesgaisma vai gaismas piesārņojums, tāpēc jābūt piemērotiem apstākļiem, lai to novērotu.
Astronoms Džovanni Domeniko Kasīni (Giovanni Domenico Cassini) 1683. gadā pirmoreiz zinātniski aprakstīja zodiakālo gaismu. Tās zinātnisko izkaidrojumu 1684. gadā deva šveiciešu matemātiķis Nikolas Fatio de Duilīrs (Nicolas Fatio de Duillier).
Zodiakālā gaisma veidojas, Saules gaismai atstarojoties no Saules sistēmā esošajām putekļu daļiņām jeb kosmiskajiem putekļiem. Šie putekļi atrodas izplatījumā (starpplanētu putekļu mākonī) ap Sauli, ārpus Zemes orbītas. Lielākais putekļu daudzums atrodas ekliptikas plaknē, tāpēc arī zodiakālā gaisma ir vērojama zodiaka joslā. Zodiakālo gaismu radošo starpplanētu putekļu blīvums izplatījumā ir ļoti niecīgs. Ir aprēķināts, ka, lai rastos zodiakālā gaisma, 1 mm lielām putekļu daļiņām ar albedo kā Mēnesim jāatrodas vienai no otras 8 km attālumā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zodiakālā gaisma |
|