Ukraiņu—padomju karš
| Ukraiņu—padomju karš | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Krievijas pilsoņu kara, Poļu—padomju kara un Ukrainas neatkarības kara | |||||||||
 UTR karaspēks Kijivā 1918. gada martā | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
 Polija (1920–1921) |
Polija (1918–1919) |
 Padomju Ukraina |
 Mahno armija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
 Simons Petļura Pavlo Skoropadskis |
 Antons Deņikins Pjotrs Vrangelis Juzefs Pilsudskis |
 Mihails Muravjovs Georgijs Pjatakovs Mikola Ščorss |
Nestors Mahno Viktors Bilašs | ||||||
Ukraiņu—padomju karš[1] (ukraiņu: Радянсько-українська війна) bija bruņots konflikts starp Padomju Krieviju un Ukrainas Tautas Republiku (UTR) no 1917. līdz 1921. gadam par ukraiņu apdzīvoto zemju, bijušo Krievijas Impērijas dienvidrietumu guberņu, kontroli. Šis karš bija neatņemama Ukrainas neatkarības kara daļa. Formāli karš bija starp neatkarīgas Ukrainas ar galvaspilsētu Kijivā (Ukrainas Tautas Republika) atbalstītājiem un Padomju Krievijas marionešu valsts, Ukrainas Sociālistiskās Padomju Republikas (līdz 1919. gadam saukta par Ukrainas Padomju Tautas Republiku) ar galvaspilsētu Harkivā, kaujiniekiem. Karš radīja ievērojamus cilvēkresursu un materiālos zaudējumus tā laika Ukrainas sabiedrībā. Tas beidzās ar Ukrainas Tautas Republikas sakāvi, Ukrainas padomju okupāciju un Ukrainas PSR pievienošanu Padomju Savienībai 1922. gadā.
Historiogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karu mēdz iedalīt trīs posmos:
- 1917. gada decembris — 1918. gada aprīlis: Revolūcijas laiks, boļševiku sacelšanās, Sarkanās gvardes iebrukums, protektorāta līguma parakstīšana un boļševiku padzīšana.
- 1918. gada decembris — 1919. gada decembris: Pilsoņu karš Ukrainā, Sarkanās armijas iebrukums, Ukrainas apvienošanās, pretpadomju zemnieku sacelšanās, Deņikina brīvprātīgo armija un Antantes iejaukšanās, Rietumukrainas zaudēšana Polijai.
- 1920. gada pavasaris — 1921. gada rudens: Poļu—padomju karš (Varšavas līgums), Krievijas pilsoņu karš (starp boļševiku armijām un Dienvidkrievijas bruņotajiem spēkiem), Ukrainas partizānu operācijas (Pirmā un Otrā ziemas kampaņa), trimdas valdība.
Svarīgākie dokumenti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ukrainas Centrālās Radas deklarācijas (Universāli)
- Ļeņina valdības ultimāts Ukrainas Centrālajai Radai
- Brestļitovskas miera līgums par neitralitātes statusa piešķiršanu Ukrainai kā buferzonai Centrālajām lielvalstīm, kā arī militārās aizsardzības piešķiršana miera sarunās ar Padomju Krievijas boļševikiem.
- Apvienošanās akts, apvienošanās ar Rietumukrainu
- Varšavas līgums, Polijas-Ukrainas pretboļševiku pakts
- Rīgas miera līgums, Ukrainas sadalīšana
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, Krievijas Impērijas (pārdēvēta par Krievijas Republiku) tautas pieprasīja nacionālo autonomiju no Petrogradas. Pagaidu valdība 1917. gada vasarā apstiprināja reģionālo pārvaldi dažās Ukrainas daļās.
Ukrainas valdība 1917. gada novembrī nosodīja boļševiku apvērsumu un paziņoja, ka tā izlēmīgi cīnīsies pret jebkuru apvērsuma mēģinājumu Ukrainā. Lai kontrolētu situāciju, tika izveidota īpaša apvienotā revolūcijas saglabāšanas komiteja. Kijivas militārā apgabala pavēlniecība centās novērst boļševiku apvērsumu, kā rezultātā pilsētā notika ielu kaujas un galu galā boļševiku atbalstītāju karaspēks padevās. 1917. gada 14. novembrī Ukrainas Centrālā Rada izdeva "Centrālās Radas aicinājumu Ukrainas pilsoņiem", kurā deklarēja valsts varas nodošanu Ukrainā sev. 16. novembrī Radas un vietējo strādnieku un karavīru padomju izpildkomitejas kopīgā sēdē Centrālā Rada tika atzīta par Ukrainas reģionālo varu. 1917. gada 20. novembrī Rada pasludināja Ukrainu par Ukrainas Tautas Republiku kā autonomu Krievijas Republikas daļu un 1918. gada 9. janvārī izsludināja Ukrainas Satversmes sapulces vēlēšanas. Militāro lietu sekretārs Simons Petļura izteica nodomu apvienot gan Dienvidrietumu, gan Rumānijas fronti, kas stiepās pāri Ukrainai, vienā Ukrainas frontē ģenerālpulkveža Dmitrija Ščerbačova vadībā.
1917. gada 17. decembrī boļševiki plānoja sasaukt Visukrainas padomju kongresu, un 1917. gada 11.-12. decembrī viņi izraisīja vairākas sacelšanās visā Ukrainā — Kijivā, Odesā, Vinnicā. Padome viņus veiksmīgi sakāva. 1917. gada 17. decembrī Ļeņina valdība, kas agrāk tajā pašā mēnesī sāka miera sarunas ar Centrālajām lielvarām, nosūtīja Radai 48 stundu ultimātu, pieprasot pārtraukt "kontrrevolucionāras darbības" vai gatavoties karam. Arī 1917. gada 17. decembrī Reinholds Bērziņš vadīja savu padomju karaspēku no Minskas uz Harkivu, lai dotos Donas virzienā. Pie dzelzceļa stacijas Bahmačā viņi iesaistījās bruņotā konfliktā ar ukraiņu karaspēku, kas neļāva Sarkanās armijas spēkiem (trīs pulkiem un artilērijas divīzijai) iziet cauri. Centrālā Rada nepieņēma apsūdzības un izvirzīja savus nosacījumus: Ukrainas Tautas Republikas atzīšana, neiejaukšanās tās iekšējās lietās un jaunizveidotās Ukrainas frontes lietās, atļauja par ukraiņu karaspēka pārcelšanu uz Ukrainu, bijušās impērijas finanšu sadalīšana, Ukrainas Tautas Republikas piedalīšanās vispārējās miera sarunās. Tajā pašā dienā Visukrainas Padomju kongress Kijivā pēc boļševiku delegācijas aizbraukšanas atzina Ukrainas valdības varu un nosodīja Krievijas valdības ultimātu. Savukārt Kijivas boļševiki nosodīja šo kongresu un ieplānoja vēl vienu Harkivā. Nākamajā dienā Maskavā pieņēma lēmumu par karu. Vladimirs Antonovs-Ovsejenko tika iecelts par ekspedīcijas karaspēka virspavēlnieku pret Kaļedinu un Dienvidkrievijas baltgvardu spēkiem, bet pie Ukrainas robežām (Brjanska — Belgoroda) sāka pulcēties Sarkanās armijas vienības.
Kijivas boļševiki, kas aizbēga uz Harkivu, pievienojās Doneckas-Krivijrihas padomju republikas reģionālajam padomju kongresam. Pēc tam viņi pasludināja šo sanāksmi par Pirmo Visukrainas Padomju kongresu, kas paziņoja par Ukrainas Tautas Padomju Republikas izveidi. Tā nosauca Ukrainas Centrālo Radu par tautas ienaidnieku, 1918. gada 2. janvārī oficiāli piesakot tai karu. Centrālā Rada 1918. gada 22. janvārī pārtrauca visas saites ar Petrogradu un pasludināja Ukrainas neatkarību, tādējādi uzsākot Ukrainas neatkarības karu.[2][3] Aptuveni šajā laikā boļševiku karaspēks sāka iebrukt Ukrainā no Krievijas. Ukrainā iebruka Krievijas militārās vienības no Harkivas, Maskavas, Minskas un Baltijas kara flotes.[4]
Lielākās kaujas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1918. gada 29. janvāris — Kauja pie Krutiem
- 1919. gada 1.—6. jūnijs — Kauja par Kamjanecu-Podiļsku
Kara iznākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kara beigās, UTR zaudējot, lielākā daļa Ukrainas teritoriju tika iekļauta Ukrainas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kas 1922. gada 30. decembrī kļuva par vienu no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) dibinātājām. Daļa Ukrainas rietumu teritoriju nonāca Polijas Otrās Republikas kontrolē, kā tas bija noteikts Rīgas miera līgumā. UTR valdība, ko vadīja Simons Petļura, bija spiesta doties trimdā.[5]
Dažus nākamos gadus ukraiņu nacionālisti turpināja partizānu karu pret padomju okupantiem. Viņiem palīdzēja Polijas izlūkdienesti, tomēr viņiem neizdevās gūt panākumus kaujas laukā. Vietējie Ukrainas Tautas Republikas atbalstītāji okupētajās teritorijās izveidoja pretkrieviski un pretpadomiski noskaņotas sacelšanās valstis, piemēram, Neatkarīgo Medvinas Republiku[6] vai Holodnijara Republiku.[7] Viņi turpināja cīnīties pret krieviem un kolaboracionistiem līdz pat 1923. gadam. Pēdējās aktīvās ukraiņu pretošanās kustības lielākoties tika iznīcinātas Holodomora laikā.[8] Turklāt Polijas atbalsta trūkums ukraiņu karadarbībai izraisīja pieaugošu aizvainojumu no ukraiņu etniskās minoritātes puses Polijā pret Polijas starpkaru perioda valsti.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Ukrainian-Soviet War, 1917–21». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-03-27.
- ↑ «Ukraine | History, Flag, Population, President, Map, Language, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-03-27.
- ↑ Anna Reid. Borderland : a journey through the history of Ukraine. Boulder, Colo. : Westview Press, 2000. ISBN 0-8133-3792-5. OCLC 45205937.
- ↑ Robert Sullivant. Soviet Politics and the Ukraine 1917—1957. New York, 1962.
- ↑ «Ukrainian National Republic». www.encyclopediaofukraine.com. Skatīts: 2023-03-28.
- ↑ «Медвинська республіка: спротив російсько-більшовицьким окупантам». www.ukrinform.ua (ukraiņu). Skatīts: 2023-03-28.
- ↑ Роман Коваль. «Начерк до історії Холодноярської організації 1917-1922 років».
- ↑ Timothy Snyder. «Covert Polish Missions across the Soviet Ukrainian Border, 1928–1933, p. 71-78». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 27. februārī. Skatīts: 2023. gada 28. martā.