Tematiskā karte

Tematiskā karte ir objektīvi pamatota kartes, kas veltītas konkrētam tematam — procesam, parādībai, to kopām u.c. Tematisko karšu klāsts ir ļoti daudzveidīgs. Vienīgais, kas to daudzveidību ierobežo, ir tieši tematu dažādība, kas parasti aptver ne tikai objektus uz Zemes virsmas, bet arī dabaszinātņu, sociālos, ekonomiskos, vēsturiskos u.c. procesus.

80% zinātniskās informācijas ir kartējamas, tāpēc praktiski nav iespējama joma, kur nenoderētu tematiskās kartes. Attīstoties kādas zinātnes progresam, pieaug arī tematisko karšu pieprasījums un aktualitāte. Tematisko karšu svarīgākās prasības ir zinātnisks korektums atbilstoši izmantošanas laikam un skaidrs vēstījums attiecībā uz izmantošanas mērķi.^[1]

Tematisko karšu īpašības:

1. saturs ir nozarei aktuāls un pamatots,
2. cieši saistīta ar topogrāfisko karšu elementiem, piemēram, ar jūras krasta kontūrām.
3. ģeneralizācija atbilst adresējumam un specifikai — tiek attēloti tik daudz simbolu, cik nepieciešami temata pārskatāmai izpratnei un kādi nozarē pieņemti^[2]

Pēc satura tematiskās kartes var iedalīt:

1. administratīvi politiskās kartes — teritorijas dalījums reģionos
2. ekonomiski ģeogrāfiskās kartes — ekonomiskie un sociālie dati (nodarbinātība, darba samaksa u.c.)
3. apdzīvotības un kultūras norišu kartes
4. vēsturiskās kartes
5. dabas parādību kartes

Pēc izmantošanas mērķa kartes var iedalīt:

1. mācību kartes — izmanto skolās jebkuram saturam, saistītas ar obligāti apgūstamo mācību programmu, salīdzinoši viegls, nepārblīvēts saturs, bieži vien, pat mākslinieciski izskaistinātas.
2. demonstrāciju kartes — plašai auditorijai, sniedz tikai vispārīgu ieskatu saturā, piemēram, kartes laikrakstos par kādu aktuālu notikumu.
3. izziņu kartes — informācija par plašu jautājumu kādas darbības veikšanai, piemēram, tūrisma kartes, celtniecības kartes u.c.
4. navigācijas kartes — kartes, kas paredzētas īpašiem transporta veidiem, piemēram, kuģu ceļu kartes, ostu plāni, gaisa kartes.

1. Tematiskās kartes galvenokārt tiek veidotas uz citas kartes, parasti dotas teritorijas, pamatnes.
2. Veidotājiem jāuztur sadarbība ar pasūtītājiem, kuri ir savas nozares eksperti.
3. Nozīmīgas ir prasmes plašai un saprotamai apzīmējumu kopas izveidei.^[1]

Struktūru veido:

• Kartes temats un mērogs,
• Apzīmējumu kopa (leģenda) — simbolu paskaidrojumi un klasifikācija,
• Tematiskais saturs — simboli, līnijas un laukumi, kas attēlo procesu vai parādību,
• Pamatnes elementi — veido telpu, kurā process vai parādība izplatīta,
• Papildelementi — papildu informācija tabulu, attēlu, diagrammu u.c. veidā.^[2]

• Horopletu kartes — ar dažādiem vienas krāsas toņiem tiek apzīmēta kvantitatīvo datu intensitātes maiņa.

• Simbolu kartes — informācija tiek attēlota ar dažādiem simboliem. Kvantitatīviem datiem var būt dažādi šo simbolu izmēri, kas parāda kvantitatīvo datu atšķirīgās vērtības.
• Punktu kartes — kartogrāfiskā informācija atlikta ar punktiem. Jo blīvāk izvietoti punkti, jo tur izplatītāka kartētā parādība.
• Krāsu kartes — iekrāsoti laukumi norāda kartētās parādības izplatību.

^[3]

Pats tematiskās kartes jēdziens parādījās pagājušā gadsimta 20.-30.gados. Pirmās ar Latviju saistītās tematiskās kartes parādījās 19.gs. Tajās attēlota Latvijas teritorijas ģeoloģija, hidrogrāfija u.c. Padomju gados attīstīta bija ģeoloģisko karšu izveide. Viena no pirmajām atjaunotās Latvijas tematiskajām kartēm bija Latvijas mežu karte 1994.gadā.^[2]