Rezā šahs Pehlevī

Rezā Pehlevī; رضا شاه پهلوی
	Rezā Pehlevī 20.gs. divdesmitajos gados
	Irānas šahs
	Amatā; 1925. gada 15. decembrī — 1941. gada 16. septembrī
Priekštecis	Ahmads šahs Kadžars
Pēctecis	Mohammads Rezā šahs Pehlevī
	Irānas premjerministrs
	Amatā; 1923. gada 28. oktobrī — 1925. gada 1. novembrī
Priekštecis	Hassans Pirnja
Pēctecis	Mohammeds Ali Farugī
Dzimšanas dati	1878. gada 15. martā; Alaštas ciems, Savadkuha, Māzenderāna; Irāna
Miršanas dati	1944. gada 26. jūlijā; Johannesburga; Dienvidāfrika
Apglabāts	Alrifaī mošeja, Kaira; Ēģipte
Dinastija	Pehlevī dinastija
Tēvs	Abass Alī (Abbas Ali)
Māte	Nušafarina Ajromlu (Noush-Afarin Ayromlou)
Dzīvesbiedrs(-e)	Tadža ol-Moluka
Bērni	9 bērni, to vidū Mohammads Rezā Pehlevī
Reliģija	Šiītu islāms

Rezā šahs Pehlevī (persiešu: رضا شاه پهلوی; dzimis Rezā Hans 1878. gada 15. martā, miris 1944. gada 26. jūlijā) Irānas šahs no 1925. gada 15. decembra līdz 1941. gada 16. septembrim. Pehlevī dinastijas izveidotājs, aizsāka strauju Irānas modernizāciju. Bija spiests atteikties no troņa par labu dēlam Mohammadam Rezā pēc Lielbritānijas un PSRS iebrukuma Irānā 1941. gadā. Izsūtīts trimdā uz Dienvidāfriku, kur mira.^[1]

Dzīvesgājums

Dzimis nelielā ciematiņā, Irānas (tolaik Persijas) ziemeļos. Viņa māte bija bēgle no senāk Persijas kontrolētās Gruzijas, kas bija zaudēta Krievijas Impērijai. Viņa tēvs bija majors šaha armijā, karojis karā pret britiem, miris, kad Rezā bija 8 mēnešus vecs. Sešpadsmit gadu vecumā sāka dienēt Krievijas virsnieku komandētajā Persijas kazaku brigādē. Kāpjot pa dienesta kāpnēm, 1921. gadā kļuva par kazaku brigādes komandieri.

20.gs. sākumā Kadžaru dinastijas pārvaldīto Persiju savās ietekmes zonās bija sadalījusi Krievijas Impērija un Lielbritānija, un tā atradās puskoloniālas atkarības stāvoklī. Pirmā pasaules kara laikā neitrālo Persiju par kaujas lauku izmantoja krievu, osmaņu un britu armijas. Valsti plosīja dažādi dumpji un sacelšanās. Ap 1920. gadu šaha valdības vara nesniedzās tālāk par galvaspilsētu. Ziemeļus aizvien vairāk kontrolēja boļševiki, kas 1920. gada beigās plānoja doties uz Teherānu, lai pasludinātu padomju varu. Dienvidus kontrolējošajiem britiem bija nepieciešama spēcīgas valsts atjaunošanās.

Izmantojot Kadžaru valdnieka vājumu, ar britu atbalstu 1921. gada 21. februārī Rezā Hans ar aptuveni 3000 kareivjiem un patriotiskiem politiķiem ieņēma Teherānu. 1921. gada 26. februārī Persija ar padomju Krieviju noslēdza Draudzības līgumu, ar kuru boļševiki pameta Persijas teritoriju, taču saglabāja tiesības militāri iebrukt, ja uzskatītu, ka Persijas teritoriju uzbrukuma gatavošanai izmanto citu valstu spēki. Šis līguma punkts izrādījās liktenīgs 1941. gadā. Rezā Hans 25. aprīlī kļuva par Kara ministru jaunajā valdībā, kura sākotnēji koncentrējās uz spēcīgas valsts un armijas atjaunošanu, saglabājot tronī līdzšinējo šahu. Jau maijā Rezā Hans panāk apvērsuma plānotāja, premjerministra Sajeda Zias (Sayyed Zia) atstādināšanu no varas.

Pakāpeniski Rezā Hans armijas vadībā nostabilizēja valsti, apspiežot neapmierināto žandarmu un irāņu cilšu dumpjus. 1923. gadā, pēc atentāta sazvērestības atklāšanas, kurā bija iesaistīts premjerministrs, Rezā Hans pats ieņēma premjerministra amatu. Šahs devās uz Eiropu ārstēties, un atteicās atgriezties Persijā. Sekojot Ataturka piemēram Turcijā, Rezā Hans sākotnēji domāja izveidot autoritāru republiku, taču konservatīvā Persijas garīdzniecība to uzskatīja par pārāk radikālu soli, kas varētu apdraudēt reliģijas lomu sabiedrībā. Persijas medžliss 1925. gada februārī viņam piešķīra armijas virspavēlnieka amatu, ko tradicionāli ieņēma šahs. 12. decembrī medžliss nobalsoja par šaha Ahmada gāšanu no troņa un ievēlēja Rezā Hanu par jauno šahu, kurš kronējoties 1926. gada 26. aprīlī pieņēma Pehlevī, kā jaunās dinastijas nosaukumu. Medžlisa vēlēšanas šaha valdīšanas laikā nebija demokrātiskas un tas zaudēja reāla parlamenta funkcijas, apstiprinot visus šaha lēmumus.

Rezā šahs turpināja plašu valsts centralizācijas un reformu kursu, apspieda tradicionālo Persijas cilšu autonomiju un aizliedza azerbaidžāņu valodas lietošanu, reformēja finanses un nostiprināja armiju, 1925. gada jūnijā ieviešot vispārējo karaklausību. Irāņu virsniekus sūtīja mācīties uz ārzemēm. Armijas skaitliskais sastāvs 1941. gadā bija pieaudzis līdz 183 863 kareivjiem. 1925. gada maijā ieviesa tējas un cukura monopolu, 1927. gadā pieņēma lēmumu par Nacionālās bankas izveidošanu. Lai aizvietotu reliģiskās šariata tiesas, 1925. gadā pieņēma jaunu kriminālkodeksu un 1926. gadā civillikumu, kas balstījās Rietumeiropas paraugos. 1927. gadā sāka Transirānas dzelzceļa būvniecību, ko pabeidza 1938. gadā. 1928. gadā Irāna lauza nevienlīdzīgos privilēģiju līgumus ar Eiropas lielvarām, kas eiropiešus atbrīvoja no Irānas jurisdikcijas.

Rezā šaha jaunā armija izmantoja jaunizveidoto lielceļu tīklu, lai apspiestu irāņu cilšu un mazākumtautību autonomiju un dumpjus. 1922. gadā sākās kampaņa pret kurdiem, kam sekoja šahsevanu, bahtijaru, loru un turkmēņu apspiešana. Centrālā vara pakļāva Hūzestānas provinci. Cilšu un mazākumtautību vīriešus iesauca nacionālajā armijā. 1929. gadā uzliesmoja kaškai un baluču sacelšanās. Cilšu vadoņiem turpmāk lielākā daļa laika bija jāpavada Teherānā, nepaklausības gadījumā tos ieslodzīja un nogalināja. 1933. gadā sāka apspiest nomadu cilšu sezonālo migrāciju no vasaras uz ziemas ganībām, liekot tām apmesties ciematos, kurus kontrolēja militārie gubernatori.^[2]

1934. gadā Teherānā atklāja valsts pirmo universitāti. 1935. gadā vērsās pie Tautu Savienības ar prasību, lai Persiju turpmāk sauktu par imperiālo Irānas valsti. Daudzas no reformām lauza reliģiskās tradīcijas, izraisot garīdzniecības protestus. Šahs piešķīra plašas tiesības sievietēm un 1936. gadā oficiāli aizliedza seju un augumu aizsedzošo čadoru nēsāšanu. Arī vīriešiem lika ģērbties eiropiešu stilā. Atcēla ierobežojumus Irānas ebrejiem. Sākās strauja urbanizācija. Viņa laikā sākās uzsvars uz senās Persijas lielajām impērijām, kurām nebija sakara ar arābiem un islāmu. Notika persiešu valodas attīrīšana no arābu valodas vārdiem; kalendāra mēnešiem atjaunoja persiešu nosaukumus. Jauno valsts iestāžu ēku arhitektūrā izmantoja Persepoles stilu.

Ārpolitikā šahs bija spiests uzturēt labas attiecības ar Lielbritāniju, tās līdzsvarojot ar labām attiecībām ar jauno PSRS. Vienlaikus attīstīja kontaktus ar Turciju un Vāciju, kuras tehniskie eksperti drīz sāka attīstīt Irānas ekonomiku. 1931. gadā šahs piešķīra vācu lidsabiedrībai Lufthansa tiesības veikt lidojumus uz Persiju. Persijā sāka strādāt vācu tehniskie eksperti un itāļu karaflotes instruktori. 1932. gadā šahs lauza 1901. gadā noslēgto naftas ieguves koncesijas līgumu ar britiem, noslēdzot jaunu līgumu ar nedaudz labākiem noteikumiem 1933. gadā. 1938. gadā kroņprincis Mohammads apprecēja Ēģiptes karaļa meitu, tā apliecinot dinastijas prestižu.

Varas pēdējos gados kļuva aizvien autoritārāks, režīmu balstot uz armiju, kuras finansējums nemitīgi palielinājās. Ierēdniecība baidījās izrādīt neatkarīgu iniciatīvu, pieauga korupcija. 1936. gadā armija pārkāpa tradīciju, nemieru apspiešanas laikā iebrūkot svētvietā Mešhedas pilsētā, nogalinot vairākus desmitus cilvēku. Šajā laikā šahs arī izrēķinājās ar vairākiem jau ieslodzītajiem cilšu vadoņiem un politiķiem, tos cietumā nogalinot.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Irāna pasludināja neitralitāti, turpinot uzturēt attiecības ar Trešo reihu un neļaujot britiem veikt karamateriālu tranzītu uz PSRS pa Transirānas dzelzceļu. Tas noveda pie abu lielvalstu militāra iebrukuma Irānā 1941. gada 25. augustā. Irānas armija izrādīja minimālu pretestību, kareivjiem padodoties, bēgot, vai paliekot kazarmās. Briti šaham piedāvāja vienīgo iespēju, kā saglabāt dinastijas varu — nodot troni dēlam un pamest valsti. Sākotnēji šahs tika izsūtīts uz Maurīciju un vēlāk Dienvidāfriku, kur mira. Sākotnēji apglabāts Ēģiptē, bet vēlāk pārapbedīts Irānā. Tuvojoties Irānas islāma revolūcijas uzvarai, tālaika šahs ar ģimeni bēga no valsts, līdzi paņemot tēva pīšļus, kas atkal apbedīti Ēģiptē. Rezā šaha mauzoleju nojauca drīz pēc revolūcijas uzvaras, 1979. gadā.