Radikālā partija (Francija)
Radikālā partija (franču: Parti Radical), pilnais nosaukums Radikālā republikāņu un radikālsociālistu partija (Parti Républicain Radical et Radical-Socialiste), ir vecākā Francijas politiskā partija, kas dibināta 1901. gadā un bija dominējošā varas partija 20. gadsimta pirmās puses Francijas Trešajā republikā un Francijas Ceturtajā republikā. Mūsdienās zaudējusi politisko ietekmi. Par spīti nosaukumam, vēsturiski bijusi centriska vidusšķiras partija.[1]
Partijas saknes meklējamas Trešās republikas pirmajās desmitgadēs, kad valdošie republikāņi dalījās vairākās frakcijās, no kurām radikālāko vadīja Žoržs Klemanso. 20. gadsimta sākumā Radikālā partija īstenoja aktīvu pret katoļu baznīcas varu vērstu politiku. Kļūstot par varas partiju, tās ideoloģija kļuva mērenāka, piemērojoties Francijas nestabilo koalīcijas valdību vajadzībām.
1901. gadā dibinātā partija apvienoja vairākus politiskus grupējumus, un tās ideoloģiski radikālākais posms turpinājās līdz 1905. gadam, kad radikāļu politiķi izvērsa asu cīņu pret katoļu baznīcu. Turpmākajos partijas pastāvēšanas gados partijas līderu galvenais mērķis bija iegūto varas pozīciju saglabāšana, kas nozīmēja pragmatiski centrisku kursu. Partijas galvenā ideja ir sīkburžuāzijas aizstāvēšana no valsts un kapitāla varas, kā arī vienādu iespēju nodrošināšana visiem, tāpēc tā veicina izglītības pieejamību, vēršas pret lielā biznesa ietekmi un pieaugošo kreiso arodbiedrību spēku. Partijas vēlētāji pārsvarā nāk no lauku reģioniem, jo pilsētās aizvien spēcīgāki ir sociālisti un komunisti.[2]
Sākoties Pirmajam pasaules karam, partijā izvērsās diskusija par attieksmi pret karu, kuras rezultātā uzvarēja Klemanso frakcija, bet Kajo tiek ieslodzīts. Beidzoties karam, Klemanso un partija ir labējāki nekā pirms kara. 1919. gada parlamenta vēlēšanās partijas vietu skaits samazinās no 172 uz 86. Pēc zaudējuma 1920. gada prezidenta vēlēšanās, Klemanso pamet politiku. Eduārs Erio izvirzās par partijas līderi. Viņa vadībā partija kļūst kreisāka, un 1924. gada vēlēšanās izveido kopēju sarakstu ar Sociālistisko partiju, uzvarot vēlēšanās. Abas koalīcijas partijas nespēja vienoties par valstī aizvien asākās finanšu krīzes risinājumiem. 1926. gadā radikāļi pamet koalīciju, un atbalsta Raimona Puankarē labējo valdību. 1928. gada vēlēšanas radikāļiem atkal ir neveiksmīgas. Erio zaudē ietekmi partijā, un par tās jauno līderi izvirzās kreisi noskaņotais Eduārs Daladjē, kurš pakāpeniski virzās uz labo spārnu. Līdz 1932. gadam partija paliek opozīcijā labējām valdībām un atjauno savu ietekmi vēlētāju vidū.
Samazinoties vēlētāju atbalstam, 1936. gadā izveidoja vienotu Tautas frontes sarakstu ar Leona Blūma Sociālistisko partiju. Lai arī partijas iegūtās deputātu vietas turpināja samazināties, laikā no 1932. līdz 1940. gadam Radikālā partija vadīja vai piedalījās visās valdībās. Starp 1934. un 1938. gadu partija vispirms valdīja koalīcijā ar kreisajiem Sociālistiem un pēc tam koalīcijā ar labējiem. Francijas ekonomika šajā laikā nespēja atgūties no Lielās Depresijas, ārpolitikā strauji sabruka Versaļas miera sistēma, un tuvojās karš ar Vāciju. Partijas iekšienē izvērtās cīņa starp Erio un Daladjē. Abi politiķi izdzīvoja vācu okupācijas laiku, un turpināja konfliktēt arī Ceturtās republikas laikā. Pēckara gados Radikālā partija jau bija zaudējusi jebkādu ideoloģiju, un vienkārši izmantoja visas iespējas valdības amatu iegūšanai.[2] Pēc Otrā pasaules kara partija aktīvi iesaistījās Ceturtās republikas politikā, un lai arī saņēma aizvien mazāk balsis, tās centriskā pozīcija nozīmēja to, ka partija piedalījās un vadīja vairākās valdībās. Partijas noriets sākās līdz ar Piektās republikas izveidošanu 1958. gadā.