Pēteris Korāts
| ||||||||||||||||||||
Pēteris Korāts (dzimis 1871. gada 20. decembrī, Alšvangā, Kurzemes guberņā, miris 1957. gada 15. septembrī Durbē, Latvijas PSR) bija suitu tautas muzikants (koklētājs, dūdinieks, taures un āžraga pūtējs), kokļu meistars, kā arī tautas paražu un tautasdziesmu teicējs.[3]
Kokļu gatavošanā daudz eksperimentēja. Tradicionālo piecstīgu un septiņstīgu kokļu vietā gatavoja kokles ar 12—24 stīgām, vienlaikus kopumā saglabājot to tradicionālo formu. Gatavoja arī citus mūzikas instrumentus — vijoles, dūdas, taures, āžragus, ko arī mācēja spēlēt.[1][3][2] Savas dzīves laikā izgatavojis simtiem kokļu.[4] Mūsdienās daudzas no tām glabājas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Liepājas vēstures un mākslas muzejā un citur.[1][2]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēteris Korāts piedzima 1871. gada 20. decembrī Alšvangā, Kurzemes guberņā, Krievijas Impērijā kalpu Andreja un Edas Korātu ģimenē, kas vēlāk tur nopirkuši zemesgabalu. Zeme bija pārāk neauglīga, lai visai ģimenei varētu nodrošināt iztiku, tāpēc jau jaunībā strādāja dažādus darbus.[1][2]
Par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā vairākkārt ieslodzīts un tiesāts karatiesā Jelgavā.[1] No 1912. līdz 1934. gadam dzīvoja Vecpils pagastā[3], kur Vecpils muižā strādāja par kalpu. Tur no Jāņa Poriķa tēva saņēma savu pirmo kokli, no kura iemācījās arī koklēt un izgatavot kokles.[4] Pēc citām ziņām Korāts koklēšanu un kokļu izgatavošanu iemācījies bērnībā no sava tēva.[1] Šajā laikā Pēteris Korāts apguva arī ratniecību un galdniecību. 1924. gadā Alšvangas Ozolmuižā pie Pētera Korāta viesojās Emilis Melngailis, kam viņš dziedāja un koklēja. Ar Melngaili sadraudzējās un turpmāk bieži vien viens otru apciemoja. Daudzas melodijas Pēteris Korāts sacerēja pats. Gan viens, gan ar bērniem un sievu bieži uzstājās dažādos pasākumos laukos, Rīgā[2] un Liepājā.[1][4] 1925. gada beigās Pēteris Korāts kļuva par pirmo koklētāju-solistu, kas uzstājies Latvijas radiofonā. Viņa koklēšana ieskaņota vairākās skaņuplatēs.[1][2]
1945. – 1947. gadā ar Jāni Eduardu Kraukstu izveidoja Alsungas kāzu uzvedumu, ar kuru uzstājās Kurzemē, 1946. un 1947. gadā izbraukāja visu Latviju, meklēdams palikušos kokļu gatavotājus, 1948. gada vasarā pie viņa viesojās krievu komponists Sergejs Krasnopjorovs, kurš Pētera Korāta kokles atzina par visskanīgākajām un izvēlējās tās par paraugu modernizēšanai.[1][2]
Pēc tam ar ģimeni pārcēlās uz Aizputi, kur līdz 1948. gada sākumam dzīvoja Katoļu ielā 3.[5] Pēdējos 10 dzīves gadus pavadīja Durbes kopsaimniecības Puķukalnos, kur dzīvoja kopā ar dēla ģimeni. Līdz pat sirmam vecumam turpināja kokļu gatavošanu un uzstāšanos.[2] Miris 1957. gadā Durbē. Apglabāts Durbes kapos.[3]
Viņa kokļu gatavošanas tradīcijas turpināja dēls Matīss Korāts, kurš kļuva par profesionālu mūzikas instrumentu meistaru un izgatavoja vairākus jaunus kokļu modeļus, turpinot tēva iesākto kokļu modernizēšanu.[1][2] Savukārt J. E. Krauksts turpināja eksperimentēt gan gatavojot jaunus tautas mūzikas instrumentus (timbu, švīku u.c.), gan izveidojot savas ģimenes koklētāju ansambli, kur pats spēlēja dižo kokli jeb bāgu.
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1982. gada 30. janvārī par godu viņa 110. dzimšanas dienai Liepājas vēstures un mākslas muzejā notika Pētera Korāta atceres pēcpusdiena, kurā tika izrādīta viņam veltīta izstāde un mākslinieka Jāņa Strupuļa Pēterim Korātam veltīta medaļa, kā arī notika koncerts, kurā dažādi mūziķi izpildīja galvenokārt Pētera Korāta skaņdarbus.[6][3] 2021. gada 20. decembrī Brīvdabas muzejā notika P. Korāta (150) un J.E.Krauksta (125) piemiņas brīdis.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 Jolanta Mediņa. «Kokļu meistars Pēteris Korāts». Kuldīgas muzejs. Skatīts: 2017. gada 6. aprīlī.[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 M. Burgmeistere (1981. gada 10. decembris). "Pēterim Korātam 110. Kokļu gadsimtu stīgas". „Dzimtenes balss” (Nr. 50): 3. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Mirdza Birzniece. «Ar Aizputi un novadu saistītie. Biogrāfiskā vārdnīca». Aizputes novada pašvaldība. Skatīts: 2017. gada 6. aprīlī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Z. Eiduss (1957. gada 25. janvāris). "Pētera Korata kokles". „Cīņa” (Nr. 21): 4. lpp.
- ↑ Mirdza Birzniece. Aizpute. Rīga : AGB, 2004. 163. lpp. ISBN 9984-663-60-4. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2017. gada 6. aprīlī.
- ↑ "Pētera Korāta atcere". „Dzimtenes balss” (Nr. 6): 8. lpp. 1982. gada 4. februāris.