Svētā Lūcija

Svētā Lūcija (itāļu: Santa Lucia; dzimusi ap 283. gadu, mirusi 304. gadā) bija kristiešu jaunava un mocekle. Mira Diokletiāna kristiešu vajāšanas laikā.

Viena no pirmajām kristiešu svētajām, kas guvusi popularitāti pirms 5. gadsimta — bija plašs sekotāju pulks. Tika uzskatīta par gaismas simbolu. Viduslaiku mākslā parasti tika attēlota ar trauku, kurā atradās viņas acis.

Tiek uzskatīts, ka viņa bija no turīgas ģimenes. Nicināja laulību un pasaulīgos labumus, viņa apsolīja palikt par jaunavu. Vietējām romiešu iestādēm par viņu paziņoja kāds dusmīgs pielūdzējs. Iestādes viņai piesprieda sodu — došanos uz bordeli un nodarbošanos ar prostitūciju. Soda izpilde aizkavējās saskaņā ar leģendu dievišķas iejaukšanās dēļ — Lūcija nevarēja izkustēties. Viņai pēc tam tika piespriests nāvessods, sadedzinot ugunī, tomēr Lūcija izrādījās liesmu necaurlaidīga. Vēlāk viņas kaklu caurdūra ar zobenu. Tomēr patiesībā Lūcija visticamāk bija Diokletiāna kristiešu vajāšanas upuris.

Par Lūcijas popularitāti liecina tas, ka Lielbritānijā bija vismaz divas baznīcas, kas nosauktas viņas vārdā, pirms 8. gadsimta — laikā, kad šī bija pārsvarā pagāniska zeme.^[1]

Viņas piemiņas diena ir 13. decembris. Zviedrijā Svētās Lūcijas diena ir Ziemassvētku svinēšanas sākums. Šajā dienā vecākā meita parasti ģērbjas baltās drēbēs un nēsā mūžžaļu vainagu kā kroni.