Stikls

Stikls ir vienveidīgs amorfs ciets materiāls, kas rodas, ja izkausētu materiālu strauji atdzesē, tam nepagūstot izveidot kristāla struktūru. Izplatītākais stikla veids ir silikātstikls, kas satur silīcija dioksīdu. Par stiklu dēvē arī citas vielas, kas straujas atdzišanas dēļ nav atguvušas savu kristālisko struktūru, piemēram, amorfus metālus. Tas var būt arī no organiska materiāla, piemēram, dabīgais dzintars, vai plastmasas, piemēram, akrilstikls.

Stikls parasti ir caurspīdīgs, izturīgs, maz dilstošs, ķīmiski inerts un bioloģiski neitrāls materiāls, ko var izveidot ar ļoti gludu un vienmērīgu virsmu. Tomēr tas ir trausls un viegli plīst asās šķembās.

Tā kā stiklam ir plašs pielietojuma klāsts, tad pastāv arī dažāda stikla ražošanas tehnika. Lielākoties stikls tiek ražots vielu kausējot un tad strauji atdzesējot, bet to var iegūt arī triecienviļņa rezultātā vai ar sola-gela metodi.mani sauc kristine

Stikla fizikālās un ķīmiskās īpašības galvenokārt ir atkarīgas tā ķīmiskā sastāva. Viena no visizplatītākajām stikla īpašībām ir caurspīdīgums, piemēram, logu stikls laiž cauri vairāk par 85% no redzamās gaismas. Stikls ir arī ļoti trausls materiāls. Pie lielākas mehāniskās slodzes, īpaši pie triecieniem, tas viegli plīst asās šķembās. Toties stikls ir ļoti grūti saspiežams.

Stikla blīvums var būt no 2200 līdz pat 8000 kg/m³.^[1] Pēc Mosa skalas tā cietība ir no 4,5 līdz 7,5.^[1]

Silikātstikls ir izplatītākais stikla veids. Tas satur daudz silīcija dioksīda (SiO₂) un to plaši izmanto logiem, traukiem un greznumlietām.

Stikls ir atrodams arī dabā. Obsidiāns un pumeks ir vulkāniskas izcelsmes stikli, savukārt meteorītu triecienu rezultātā veidojas tektīti. Vēl dabā stikls var veidoties negaisa laikā, kad zibens šautra trāpa smiltīs. Smiltis izkūst un tad, strauji atdziestot, veido fulgurītu. Kopš kodolieroču ēras sākuma ir atrodami arī trinitīti, kas atrodami atombumbu sprādzienu vietās.

Organisko stiklu veido polimēri, piemēram, poliakrilāti un polikarbonāti. Ļoti izplatīts ir lokšņu polimetilmetakrilāts. Tam ir augstāka mehāniskā izturība nekā citiem stikliem, tāpēc to plaši izmanto sadzīvē un rūpniecībā, piemēram, automašīnu ražošanā.

Stikla ražošanu parasti sāk ar viendabīga maisījuma šihtas sajaukšanu. To veido kvarca smiltis, soda, krīts un citas vielas. Pēc tam maisījums tiek nogādāts kausēšanas krāsnīs. Pēc izkausēšanas maisījums tiek apstrādāts pēc vajadzības — vai nu liets speciālās veidnēs, vai arī notiek stikla pūšana. Visbeidzot pēc nepieciešamības stikls tiek apstrādāts: rūdīts, slīpēts, pulēts un tā tālāk.

Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 17. gadsimtā arī Kurzemes un Zemgales hercogiste izvērsa plašu stikla ražošanu, Kurzemes preces un izstrādājumi iekaroja Eiropas tirgu. 1939. gadā Latvijā bija septiņas stikla fabrikas, kurās strādāja 1600 nodarbināto. 1989. gadā Latvijā tika saražots 3 850 000 m² logu stikla. Tolaik lielākie stikla ražošanas uzņēmumi bija "Latvijas stikls" un "Līvānu stikla fabrika". Jau vairākus gadus arī Ventspilī ražo stikla izstrādājumus. Latvijā ar stikla šķiedras ražošanu nodarbojas uzņēmums "Valmieras stikla šķiedra".

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stikls.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• «Glass Encyclopedia» (angliski). 20thcenturyglass.com. Skatīts: 2013. gada 16. jūlijā.

Šis ar ķīmiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l