Nīlas krokodils (Crocodylus niloticus). Tam ir tumši olīvbrūns līdz pelēks ķermenis ar tumšām šķērsjoslām. Šie krokodili dod priekšroku lielākām upēm, ezeriem un purviem, bet sastopami arī upju grīvās; karstās dienās mēdz iznākt krastā, lai pagozētos saulē. Barojas ar zivīm, antilopēm, zebrām un pat bifeļiem. Reizēm pakampj ligzdojošus putnus vai ievelk ūdenī dzert atnākušos dzīvniekus. Kaut gan pēc dabas šie krokodili ir vientuļnieki, viņi mēdz apvienoties nelielās grupās, lai izdzītu seklumā zivju barus. Tēviņi ieņem individuālās teritorijās, kurās iedibina hierarhiskas attiecības. Mātīte krastā krietni virs jūras līmeņa izrok alu un iedēj tajā 16—80 olas. Šo ligzdas vietu viņa izmanto visu mūžu. Viņa sargā, līdz izšķiļas mazuļi. Kad pienācis šķilšanās laiks, mazuļi čirkst; tad māte viņus izrok, uzmanīgi paņem mutē un pa grupām aiznes līdz ūdenim. Mazuļi turas kopā ar māti 6—8 nedēļas, tad pakāpeniski izklīst. Pirmos 4 vai 5 gadus viņi dzīvo 3 m garās alās. Nīlas krokodilam ir gari žokļi un zobi ir redzami arī tad, ja mute ir aizvērta. Tāpat kā citi krokodili, viņi spēj kost, bet nevar sakošļāt barību — tas sagādā problēmas, kad jāsadala tik liels medījums kā zebra vai bifelis. Nīlas krokodili mēdz izaugt līdz 6 m garumam, bet rekords ir 7,5 m. Nīlas krokodils sastopams gandrīz visā Āfrikas teritorijā — no Ēģiptes dienvidiem līdz Āfrikas dienvidiem, tas nedzīvo vēsākajās teritorijās Āfrikas ziemeļos, kā arī Sahāras tuksnesī.
Nīlas krokodils Vikikrātuvē
