Manado

Manado
Pilsēta
Kota Manado
Emblēma
Manado
Koordinātas: 1°29′35″N 124°50′28″E / 1.49306°N 124.84111°E / 1.49306; 124.84111Koordinātas: 1°29′35″N 124°50′28″E / 1.49306°N 124.84111°E / 1.49306; 124.84111
Valsts	Indonēzija
Province	Ziemeļsulavesi
Dibināta	1623. gadā
Platība
• Pilsēta	162,53 km2
Augstums	5 m
Iedzīvotāji (2020)[1]
• Pilsēta	451 916
• blīvums	2 780,5/km²
• aglomerācija	1 200 000
Laika josla	UTC+8
Mājaslapa	manadokota.go.id
Manado Vikikrātuvē

Manado (indonēziešu: Manado) ir pilsēta Indonēzijā, Sulavesi salas ziemeļaustrumos. Otrā lielākā Sulavesi pilsēta pēc iedzīvotāju skaita, Ziemeļsulavesi provinces administratīvais centrs. Pilsēta ir izvietojusies pie Sulavesi jūras Manado līča un no sauszemes puses ir Minahasu pussalas vulkānisku kalnu grēdu ieskauta.^[2]

Manado ir viena no Indonēzijas pieciem prioritārajiem tūrisma centriem.^[3] Bunakenas nacionālais parks ir starp provinces svarīgākajiem tūrisma objektiem. Pilsētā kristieši ir vairākumā, un tajā ik gadu notiek valstī lielākās Ziemassvētku svinības, kas arī piesaista tūristus. Tā ir arī atzīta par pašu iecietīgāko pilsētu Indonēzijā.^[4]

Domā, ka nosaukums Manado ir atvasināts no vietējo salinieku — sangiru valodas vārda manaro, kas nozīmē “tālajā krastā” vai “tālumā”, un sākotnēji attiecās uz tālāko no divām līča salām, kuras var redzēt no cietzemes. Kad ciemats no šīs salas tika pārvietots uz cietzemi, līdzi nāca arī nosaukums, pēc kā pašu salu sāka dēvēt par Manado Tua (Veco Manado).^[5] Manado nosaukums sangiru valodā joprojām tiek izrunāts kā Manaro. Citā versijā šis vārds ar līdzīgu nozīmi tiek atvasināts no minahasu grupas tombulu valodas, kurā mana-undo nozīmē cilvēku no tālienes. Pastāv arī citas līdzīgas versijas.

Vietējie nostāsti apgalvo, ka apdzīvota vieta ar nosaukumu Vanua-Venana šeit parādījusies ap 13. gadsimtu, taču tam nav pierādījumu.

Pirmā Manado vārda pieminēšana redzama franču kartogrāfa Nikolā Deljēna pasaules kartē, kurā attēlota Manarou sala (tagad Manado Tua). Pirms eiropiešu ierašanās Sulavesi ziemeļos apgabals formāli atradās Ternates sultāna pakļautībā, kurš piekrastes reģionā vāca nodevas un izplatīja islāmu. Portugāļi padarīja sultānu par savu vasali, valdot pār vietējiem iedzīvotājiem — galvenokārt minahasiem, un uzbūvējot fabriku Venanā.

Tikmēr konkurējošie spāņi bija apmetušies Filipīnās, un minahasu teritorija tās bagātās vulkāniskās augsnes dēļ tika izmantota kafijas plantācijām. Ar vietējo sabiedroto palīdzību spāņi 1550. gados pārņēma Portugāles cietoksni Amuranā, un spāņu kolonisti arī izveidoja fortu Manado, tā ka galu galā Spānija kontrolēja visu Minahasu pussalu. Spānija tālāk attīstīja Manado kā tirdzniecības centru ķīniešu tirgotājiem, kuri tirgoja kafiju Ķīnā. Manado jau 16. gadsimtā izveidojās viena no pirmajām eirāziešu (metisu) kopienām arhipelāgā.^[6] Pirmais Manado karalis (1630), vārdā Muntu Untu, bija spāņu metisa dēls.

Spānija atteicās no saviem īpašumiem Minahasā, noslēdzot līgumu ar portugāļiem apmaiņā pret samaksu 350 000 dukātu apmērā.^[7] Taču vietējie iedzīvotāji noslēdza aliansi ar holandiešiem un dažus gadus vēlāk izraidīja pēdējos portugāļus no Manado. Nīderlandiešu Austrumindijas kompānija (Vereenigde Oostindische Compagnie) pārņēma Manado, un pilsēta nokļuva Holandes (Nīderlandes) pakļautībā.

1658. gadā kompānija Manado uzcēla cietoksni Fortamsterdamu. Tāpat kā daudzus Indonēzijas austrumu reģionus, Manado kristīja holandiešu misionāri. Napoleona karu laikā angļu fregate HMS Dover 1810. gada jūnijā ieņēma Manado. Nīderlandes kontrole pār tās kolonijām tika atjaunota pēc kara 1816. gadā. Nīderlandes valdība 1830. gadā izsūtīja sagūstīto Javas princi Diponegoro uz Manado, jo viņš bija vadījis sacelšanās karu Javā pret holandiešiem. 1859. gadā Manado apmeklēja angļu biologs Alfrēds Volless.

1919. gadā pilsētā tika izveidota vietējā pārvalde, tai skaitā pilsētas padome (bet pirmais mērs tika ievēlēts tikai 1929. gadā), un Celebesas (Sulavesi) apustuliskā prefektūra. 1961. gadā tā tika paaugstināta par Manado diecēzi.

Otrā pasaules kara laikā 1942. gada janvārī Manado kaujas rezultātā ieņēma japāņi.^[8] Nīderlandes garnizons turpināja partizāņu karu līdz augustam. Lai gan sabiedrotie kara otrajā pusē, izspiezdami japāņus no Indonēzijas, bieži un ar smagām sekām bombardēja Manado, Japānas armija kontrolēja pilsētu līdz 1945. gada oktobrim, kad reģionu atbrīvoja austrālieši.

1958. gadā Austrumindonēzijas dumpinieki no kustības Permesta, kuras dalībnieki prasīja saviem reģioniem lielāku ekonomisko un etnisko lomu valstī, pārnesa savu galveno mītni no Makasaras uz Manado. Indonēzijas gaisa spēki februārī bombardēja pilsētu, taču aprīlī Permesta saņēma militāru palīdzību no ASV un Taivānas, kuras vēlējās izdarīt spiedienu uz Indonēzijas, viņuprāt, pārlieku kreiso valdību. Dumpinieku lidmašīnas no Manado pārņēma kontroli pār gaisa telpu un savukārt sāka bombardēt centrālās varas kontrolētās Sulavesi un apkaimes pilsētas. Tomēr maijā ASV samierinājās ar Indonēzijas centrālo varu un pārtrauca savu atbalstu dumpiniekiem. Permesta sāka zaudēt pozīcijas, un 13. jūnijā Indonēzijas spēki sāka desantēties Manado apkārtnē. 24.-26. jūnijā Permestas spēki bija spiesti atstāt Manado un atkāpties uz tuvējo Tomohonu, pārejot uz partizānu karu, kurš pilsētas apkārtnē ilga vēl trīs gadus. Viens no šī kara panākumiem bija jaunu provinču (ar attiecīgu finansējumu un ierēdņu darbavietām) radīšana Sulavesi, tai skaitā Manado 1962. gadā kļuva par Ziemeļsulavesi galvaspilsētu.

Lai gan pilsētas dibināšanas laiks nav precīzi zināms, par datumu tika izvēlēts 1623. gada 14. jūlijs: gads kā pirmā rakstiskā pieminējuma laiks, jūlijs izvēlēts par godu 1919. gada jūlijam kā pilsētas pašpārvaldes sākums un 14. datums par godu 1946. gada 14. februāra sacelšanās sākumam pret holandiešu koloniālismu. Šāda jaukta datumu simbolika pirmoreiz tika pasludināta 1989. gadā.

Manado valda tropisko lietusmežu klimats (Af) saskaņā ar Kepena klimata klasifikāciju, jo tajā nav īstas sausās sezonas. Mitrākais mēnesis ir janvāris, un vidējais nokrišņu daudzums ir 465 milimetri, savukārt sausākais ir septembris ar 86 milimetriem. Lietus daudzumu lielā mērā ietekmē musoni. Tā kā pilsēta atrodas netālu no ekvatora, temperatūra ir gandrīz nemainīga visu gadu. Karstākais mēnesis ir augusts ar vidējo temperatūru 26,6 °C, savukārt vēsākie mēneši ir janvāris un februāris ar vidējo temperatūru 25,4 °C. Jūras ūdens temperatūra svārstās 27 °C—29 °C robežās.^[9]

Pilsēta ir sadalīta 11 rajonos (kecamatan).

Rajons	Platība (km²)	Iedzīvotāji (2010)[10]	Iedzīvotāji (2020)[1]	Administratīvais centrs
Malalajana Malalayang	17,96	54 959	61 890	Malalajansatu Malalayang Satu
Sario	1,99	23 198	21 740	Sario
Vanea Wanea	8,47	56 962	59 760	Vanea Wanea
Venana Wenang	3,47	32 796	32 600	Tikala Kumaraka
Tikala	6,69	69 734	30 170	Tikala Baru
Pāldua Paal Dua	9,38	(a)	44 020	Ranomūta Ranomuut
Mapangeta Mapanget	53,58	53 194	63 280	Panikibavaha Paniki Bawah
Sinkila Singkil	4,87	46 721	52 730	Sinkila Singkil
Tumintina Tuminting	5,26	52 089	53 760	Bitunkarana Ria Bitung Karang Ria
Bunakena Bunaken	32,00	20 828	25 670	Molasa Molas
Bunakenas salas Bunaken Kepulauan	18,88	(b)	6300	Bunakena Bunaken
Kopā	162,53	410 481	451 916

• a) 2010. gadā Pālduas rajons uzskaitīts Tikalas rajona sastāvā.
• b) 2010. gadā Bunakenas salu rajons uzskaitīts Bunakenas rajona sastāvā.

2019. gadā uz pieciem gadiem tika ievēlēta jaunā pilsētas padome. No 40 vietām vislielāko pārstāvību — 10 vietas ieguva Indonēzijas Demokrātiskā cīņas partija, kurai pieder arī valsts prezidents Džoko Vidodo. Partija vadās no multireliģiskas un formāli demokrātiskas ideoloģijas, kura Indonēzijā ir pasludināta par oficiālo un ierakstīta konstitūcijā kā "Pieci principi" ("pančasila"). 6 vietas ir Demokrātiskajai partijai, 5 — partijai NasDem (nacionālajiem demokrātiem). Visas partijas publiski pieturas pie vienīgās legālās ideoloģijas un atšķiras galvenokārt ar personālijām.

Šobrīd vislielākā daļa Manado pilsētas iedzīvotāju pārstāv minahasu tautu grupu (gandrīz 40%), jo Manado atrodas minahasu apdzīvotajās zemēs. Manado pamatiedzīvotāji ir mazā šīs grupas tombulu tauta. Tombulu valodā vēl runā vairākos Manado pilsētas rajonos, tai skaitā Venanā un Vaneā. Malalajanas rajonā apgabalā dzīvo galvenokārt bantiki, citas lielākas Manado pamatiedzīvotāju grupas mūsdienās ir sangiri (ap 20%), gorontali (ap 15%), mongondovi (ap 2%), babontehu, talaudi, tionudesi, siau un borgo. Ir arī arābu asimilēto malajiešu — peranakānu kopienas, kas kļuvušas par reliģiskā tūrisma mērķi. Citas pārstāvētās etniskās grupas ir javieši (ap 5%), ķīnieši, bataki, makasari, minankabavi, bugi, ačehi un molukieši. Pastāv arī neliela ebreju kopiena.

Biežākā valoda, kurā runā Manado, ir Manado malajiešu valoda. Tā ir kreolizēta valoda, kurā malajiešu valodai piejaukušies gan vietējo un Ziemeļmoluku valodu aizguvumi, gan vārdi no holandiešu, portugāļu un citām svešvalodām. Tomēr šai valodai nav standartizētas pareizrakstības un literārās normas. Indonēzijas valdība ir pret vietējo valodu attīstību, lai neveicinātu separātismu, tādēļ visas oficiālās darbības notiek uz malajiešu literārās valodas bāzes radītajā indonēziešu valodā.

Demogrāfiski Manado ir augoša pilsēta ar Indonēzijai relatīvi rietumniecisku dzīvesveidu. Saskaņā ar oficiālo statistiku, Manado pilsētā ir visā provincē vislielākais to par 10 gadiem vecāko sieviešu procents, kas nav precējušās (37,21%).^[11]

Ap 63% pilsētas iedzīvotāju ir kristieši-protestanti, un ap 5% ir katoļu. Vēl 31% ir musulmaņi, un mazāk kā viens procents ir hinduistu un budistu.^[12][13] Pilsētai izdevies izvairīties no savstarpējas reliģiskas vardarbības dažādos grautiņu periodos, kādi reizēm notiek Indonēzijas lielākajās pilsētās un etniskās vai ekonomiskās spriedzes reģionos.

Pilsētas ārējos sakarus apkalpo Sama Ratulangi starptautiskā lidosta 13 km no Manado, no kuras ir tiešie starptautiskie reisi uz Filipīnām, Singapūru, Malaiziju un Ķīnu, kā arī uz daudziem iekšzemes galamērķiem.^[14] No pilsētas sākas Trans-Sulavesi autoceļš cauri visai salai uz Makasaru, taču viņa gatavības pakāpe un caurlaides spēja ir ierobežota.^[15] Pilsētas transports sastāv tikai no mikroautobusiem, ārējos reisus apkalpo arī parastie autobusi. Kalnainā reljefa dēļ plaši tiek lietots vietējais ūdens transports, bet ostas seklums neļauj to izmantot lieliem kuģiem. Lielie pasažieru un kravas kuģi piestāj Bitunā 40 km no Manado.

Manado, kuru tūristu pievilkšanai dēvē par "Tūkstoš un vienas baznīcas pilsētu", galvenās tūristus pievelkošās atrakcijas ir nevis daudzās baznīcas un citas reliģiskās būves, bet zemūdens Bunakenas nacionālais parks ar daudzveidīgiem koraļļu rifiem un apkaimes vulkāni. Pilsētā tiek rīkots ikgadējs tērpu festivāls un atrodas pasaulē ceturtā augstākā Kristus statuja.^[16]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Manado.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 131335540 LCCN: n79055099 GND: 4524711-0