Modelēšana
Modelēšana ir izziņas objektu izpēte balstoties uz to modeļiem; reāli eksistējošo priekšmetu, procesu vai parādību modeļu izbūve un izpēte ar mērķi saņemt šo parādību skaidrojumus, kā arī zinātnieku interesējošās parādības pareģošanai.
Modelēšanas veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jēdziena „modelis” daudznozīmju dēļ ne zinātnē, ne tehnikā neeksistē vienotas modelēšanas veidu klasifikācijas: klasifikāciju var veikt balstoties uz modeļu raksturu, uz modelējamo objektu raksturu, uz modelēšanas izmantošanas sfēru (tehnikā, fizikas zinātnēs, kibernētika utt.). Piemēram, var izdalīt sekojošus modelēšanas veidus:
- Informācijas modelēšana
- Datoru modelēšana
- Matemātiskā modelēšana
- Ģeometriskā modelēšana
- Matemātiski-kartogrāfiskā modelēšana
- Molekulārā modelēšana
- Ciparu modelēšana
- Loģiskā modelēšana
- Pedagoģiskā modelēšana
- Psiholoģiskā modelēšana
- Statistiskā modelēšana
- Strukturālā modelēšana
- Fiziskā modelēšana
- Ekonomiski-matemātiskā modelēšana
- Imitēšanas modelēšana
- Evolūcijas modelēšana
- Valodas modelēšana
- utt.
Modelēšanas process
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Modelēšanas process sevī iekļauj trīs elementus:
- subjekts (pētnieks),
- pētāmais objekts,
- modelis, kas nosaka (atspoguļo) izzinošā subjekta un izziņas objekta attiecības.
Pirmais modeļa izbūves etaps paredz sākotnējo zināšanu esamību par objektu-oriģinālu. Modeļa izzināšanas iespējas nodrošina to, ka modelis atspoguļo (attēlo, imitē) kaukt kādus nozīmīgus objekta-oriģināla iezīmes. Jautājums par nepieciešamo un pietiekošo oriģināla un modeļa līdzību prasa konkrēto analīzi. Acīmredzami, modelim zūd jēga gadījumā, ja modelis pārmērīgi līdzinās oriģinālam (tad tas vairs nav modelis) vai, ja modelis pārāk stipri atšķiras no oriģināla visās nozīmīgās tā īpašībās. Tādā veidā, vienu modelējamā objekta īpatnību izzināšana īstenojas tikai pilnībā atsakoties no citu objekta īpatnību izzināšanas. Tādēļ jebkurš modelis aizvieto oriģinālu tikai ļoti ierobežotā nozīmē. No tā seko tas, ka no viena objekta var tikt uzbūvēti vairāki „specializēti” modeļi, kas koncentrē uzmanību uz noteiktām pētāmā objekta īpatnībām, vai arī, kas raksturo objektu ar dažādu detalizācijas līmeni.
Otrajā etapā modelis parādās kā patstāvīgs izziņas objekts. Viena no tādas izpētes metodēm ir „modeļu” eksperimentu veikšana, kuru rezultātā tiek mainīti modeļa funkcionēšanas nosacījumi un tiek sistematizēti dati par to izmantošanu. Šī etapa gala rezultāts ir vairākums (klāsts) zināšanu par modeli.
Trešajā etapa tiek nodrošināta zināšanu pārnese no modeļa uz oriģinālu – vairuma zināšanu formēšana. Vienlaicīgi notiek pāreja no modeļa „valodas” uz oriģināla „valodu”. Zināšanu pārneses process tiek nodrošināts balstoties uz noteiktiem noteikumiem. Zināšanas par modeli nepieciešams koriģēt ņemot vērā tās objekta-oriģināla īpašības, kuras netika atspoguļotas vai tika mainītas modeļa izbūves laikā.
Ceturtais etaps – praktiskā ar modeli iegūstāmo zināšanu pārbaude un to izmantošana objekta apkopojošas teorijas izveidei, tā uzlabošanai vai vadībai.
Šobrīd grūti norādīt cilvēka darbības jomu, kurā netiktu izmantota modelēšana. Ir izstrādāti, piemēram, automobiļu ražošanas modeļi, rudzu audzēšanas modeļi, atsevišķu cilvēka orgānu funkcionēšanas modeļi, atomkara seku modeļi. Perspektīvā katrai sistēmai var tikt izveidoti savi modeļi, pirms katra tehniskā vai organizatoriskā projekta realizācijas nepieciešams veikt modelēšanu.
Vēsturiskās dinamikas matemātiskā modelēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēdējā laikā intensīvi attīstās matemātiskā vēsturiskās dinamikas modelēšana (kliodinamika). Patlaban par galvenajiem kliodinamikas sasniegumiem var uzskatīt matemātisko „simtgades” sociāldemogrāfisko ciklu [1] modeļu izstrādi un salīdzinoši sekmīgo matemātiskās modelēšanas ilgtermiņa attīstību Sistēmas-Pasaule.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Нефёдов С. А. Demogrāfisko ciklu koncepcija. — Ekaterenburga: Изд-во УГГУ, 2007; Коротаев А. В., Комарова Н. Л., Халтурина Д. А. Vēstures likumi. Gadsimtu cikli un tūkstošgades trendi. Demogrāfija, ekonomika, kari. 2.izdevums — М.: «УРСС», 2007; Турчин П. В. — М.: «УРСС», 2007; Малков С. Ю. Matemātiska vēsturiskās dinamikas modelēšana: pieejas un modeļi// Sociālpolitiskās un ekonomiskās dinamikas modelēšana. Ред. М. Г. Дмитриев. — М.: Izdevniecība РГСУ, 2004. — lpp. 76—188.
- ↑ Коротаев А. В., Малков А. С., Халтурина Д. А. Vēstures likumi. Attīstības matemātiskā modelēšana Sistēmas-Pasaule. Demogrāfija, ekonomika, kultūra. 2.izdevums — М.: «УРСС», 2007. — ISBN 978-5-484-00957-2; Цирель С. В. Vēsturisks laiks un vēsturiskās evolūcijas ceļi. Raksts I. Vēsture un matemātika. Modeļi un teorija. / Ред. Л. Е. Гринин, А. В. Коротаев, С. Ю. Малков. М.: ЛКИ, 2008, lpp.246-278; Капица С. П. Kopējā cilvēces augšanas teorija: Cik cilvēku dzīvoja, dzīvo un dzīvos uz zemes. М.: Наука, 1999. ISBN 5-02-008299-6
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Самарский А.А., Михайлов А.П. Matemātiskā modelēšana: Idejas. Metodes. Piemēri.— М: Zinātne, 1997. — 320 lpp. — ISBN 5-9221-0120-X
- Нефёдов С. А., Турчин П. В. Demogrāfiski-strukturālo ciklu modelēšana// Vēsture un matemātika: Makrovēsturiskā sabiedrības un valsts dinamika/ Red. Коротаев А. В., Малков С. Ю., Гринин Л. Е. М.: КомКнига/УРСС. lpp.153-167. ISBN 978-5-484-01009-7.
- Лодатко Е.А. Sociokulturālās modelēšanas procesu modelēšana// RELGA : Zinātniski-kultūraloģisks tīmekļa žurnāls. — 2007. — № 15(160)