M (filma)
| M | |
|---|---|
 | |
| Oriģinālais nosaukums | M - Eine Stadt sucht einen Mörder |
| Žanrs | trilleris |
| Režisors | Frics Langs |
| Producents | Zeimours Nebencals |
| Scenārija autors |
|
| Galvenajās lomās |
|
| Mūzika | Edvards Grīgs |
| Operators | Frics Arno Vāgners |
| Montāža | Pauls Falkenbergs |
| Izplatītājs |
|
| Izdošana |
|
| Ilgums |
|
| Valsts |
 Vācija |
| Valoda | vācu |
| IMDb profils | |
Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie citvalodu īpašvārdu atveidošanas principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, atveidojot īpašvārdus pēc atveidošanas principiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
"M" ir 1931. gada Vācijas trillera filma. Tās režisors un viens no scenārija autoriem ir Frics Langs. Filma stāsta par sabiedrības reakciju uz vairākām Berlīnē notikušām bērnu slepkavībām.
Sižets
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Berlīnē noslepkavoti vairāki bērni, taču policijas izmeklēšana līdz šim nav devusi nekādus panākumus. Filma iesākas, iepazīstinot ar pēdējo upuri, meitenīti vārdā Elsiju, un viņas māti. Slepkava uzsāk sarunu ar meiteni un nopērk viņai balonu no kāda akla vīra. Tiek parādīta māte, kas gatavo pusdienas un gaida meitu pārnākam mājās no skolas, bet tā arī nesagaida. Kārtējā slepkavība ir lielākā aktualitāte pilsētā. Policija strādā pastiprināti, visi spēki tiek veltīti kāda pavediena atrašanai. Tiek veikti nepārtraukti reidi, uzraugot policijai jau zināmos noziedzniekus. Regulārie reidi liek sarosīties noziedznieku apvienībai, kas nolemj slepkavu atrast saviem spēkiem. Tiek iesaistīta ubagu apvienība, kurai jānovēro visi pilsētas bērni.
Tikmēr policijas izmeklētāji nolemj pārbaudīt uzskaitē esošos psihiatriskos slimniekus, kas atbilst slepkavas psiholoģiskajam profilam, un atrod iespējamu aizdomās turamo. Taču slepkava Hanss Bekerts tai pašā laikā jau meklē nākamo upuri. Viņš svilpo Edvarda Grīga skaņdarba "Kalnu karaļa alā" melodiju, kuru atpazīst aklais, no kura viņš pirka balonu savam iepriekšējam upurim — Elsijai Bekmanei. Aklais uz to norāda vienam no ubagiem, kas seko slepkavam un meitenei, ko viņš noskatījis par upuri. Ubags uz rokas uzrakstījis burtu M (no vācu Mörder — slepkava), iezīmē viņa mēteli un informē par to citus ubagus.
Kad meitene norāda slepkavam, ka viņa mētelis ir nosmērēts ar krītu, slepkava metas bēgt. Kad viņš paslēpjas kādā biroju ēkā, ubagi informē noziedzniekus. Pēc darba laika beigām viņi ierodas un pārmeklē ēkas telpas no pagraba līdz augšstāvam, līdz beidzot viņiem izdodas slepkavu sagūstīt. Viņi dodas uz pamestu destilācijas rūpnīcu, kur sarīko slepkavam tiesu.
Tiesas laikā notiek debates starp sanākušā pūļa izvirzīto "tiesu", "advokātu" un pašu slepkavu. Bekerts mēģina izskaidrot savu rīcību un lūdz sevi nodot policijai. Tiesas noslēgumā sanākušais pūlis saniknots metas virsū slepkavam, lai viņu nogalinātu, taču ierodas policija, kas arestē slepkavu, lai viņš stātos īstas tiesas priekšā.
Filma beidzas ar tiesas sēdi, taču sprieduma vietā tiek parādītas raudošās upuru mātes un filmas sākumā nogalinātās Elsijas māte uzrunā skatītājus ar vārdiem „Nekas mums vairs nespēs atdot nogalinātos bērnus. Kādam ir jāsargā bērni... mums visiem”.
Lomas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Pēters Lorre — Hanss Bekerts
- Oto Vernik — Inspektors Karls Lomans
- Gustafs Grindgens — Der Schränker
- Elena Vidmana — Bekmanes kundze
- Inge Landguta — Elsija Bekmane
- Teodors Loss — Inspektors Grēbers
- Frīdrihs Gnass — Francs
- Frics Odemars — Krāpnieks
- Pauls Kemps — Kabatzaglis ar sešiem rokaspulksteņiem
- Teo Lingens — Bauernfänger
- Rudolfs Blimners — Bekerta aizstāvis
- Georgs Johns — Aklais balonu tirgotājs
- Francs Šteins — Ministrs
- Ernsts Štāls-Nahbaurs — Policijas priekšnieks
- Gerhards Bīnerts — Kriminālsekretārs
- Karls Platens — Naktssargs Damovics
- Roza Valeti — Elizabete Vinklere, Bekerta namsaimniece
- Herta fon Valtere — Prostitūta
Formālā sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Filma cenšas parādīt slepkavas vispārējo varu pār pilsētu — iedzīvotāju nerimstošās bažas par saviem bērniem, agresiju, kvēlo vēlmi sodīt slepkavu un haosu, kad iedzīvotāji ar aizdomām uzlūko un pasludina par meklēto noziedznieku katru vīrieti, kurš vienkārši sarunājas ar bērnu. Filmas virzība tuvojas slepkavas notveršanai, padarot ainas emocionālākas, asākas, ļaujot skatītājam sajust spriedzi. Tiek aplūkotas Beketa noziegumu sekas pilsētnieku skatījumā. Galvenais tēls, slepkava, filmas attīstībā no nezināmas, bīstamas būtnes pāraug nenozīmīgā, psihisku problēmu nomocītā, par sevi nepārliecinātā un nedaudz nožēlojamā personā, no noslēpumainas ēnas filmas sākumā, līdz stūrī iedzītam, pašpārmetumu šaustītam cilvēkam dusmīga pūļa ielenkumā filmas beigās. Filmas beigās autors ļauj pašam skatītājam spriest slepkavam tiesu.
Darbs rosina uz pārdomām, vai mēs pietiekami sargājam savus bērnus. Filmā mijas divas sižeta līnijas- policijas kriminālizmeklēšanas process un noziedznieku vienošanās uzmeklēt slepkavu. Tiek atainota viņiem pašiem neapzināta sadarbošanās. Tikai pašās filmas beigās policija un noziedznieki sastopas vienuviet un sižetiskās līnijas krustojas.
Filma ir viegli uztverama, notikumi attīstās pēc loģiskas sakarības. Laika līnija ir secīga, netiek izmantotas retrospekcijas. Skatītājam ir viegli sekot līdzi sižeta attīstībai. Vienīgi epizodē, kur inspektors iepazinās ar noziedznieku ielaušanās biroju ēkā sekām, tika atkārtoti parādītas ainas ar postījumiem ēkā.[1]
Stilistiskā sistēma
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Filmā kadri ir gan statiski, gan pārvietojot kameru. Bieži vien kamera tiek pārvietota, lai novērotu telpu, vairāk pietuvotos kādam no personāžiem, piesaistītu uzmanību. Dialogi pārsvarā ir statiski. Bieži izmantoti tālie pārskata plāni, reizēm tiem mijiedarbojoties ar kustīgu kameru, lai skatītājam palīdzētu apzināt telpu, kurā notiek darbība, kā novērotājam. Filmā ir gan vidējie plāni, gan tālplāni, gan plāni pāri plecam, bet pārsvarā tiek izmantoti plāni līdz viduklim un tālplāni, iekļaujot arī telpu.
Ar montāžas palīdzību filmas skatītājs ieņem novērotāja lomu — pilnīgi neitrālu pozīciju, neiesaistītu filmas darbībā. Netiek izmantoti nekādi specefekti. Montāža palīdz skatītājam precīzi sekot līdzi slepkavas gaitām, vērojot viņu no dažādiem pilsētas stūriem, māju jumtiem. Montāža ir viegli uztverama un praktiski neliek par sevi manīt.
Filmēšanas laukumu apgaismojums ir klasisks, gan priekšplāns, gan fons ir izgaismots vienādi, tādējādi nav sajūtas, ka tiktu likts uzsvars uz kādu no personāžiem. Filma ir melnbalta, netiek izmantotas nekādas krāsas noskaņu radīšanai. Tiek izmantoti dažādi kadru kopumi, lai pievērstu uzmanību un uzsvērtu notiekošo. Pēc veiktās slepkavības filmā tiek rādīti kadri, kuros redzamas tukšas pilsētas ielas, pamestība, aizpūsts balons, neskartas pusdienas, lai pastiprinātu iespaidu par tikko notikušo zaudējumu. Ļoti interesanti tiek iepazīstināts ar slepkavu- filmā tiek parādīts tikai viņa ēnas siluets.
Situācijās, kad iedzīvotāji, panikas pārņemti, cenšas saskatīt slepkavu teju katrā vīrietī, kurš sarunājas ar bērniem, šis vīrs tika filmēts no augsta rakursa, bet vainotāji no zema, tādējādi pastiprinot kontrastu starp labo un ļauno. Gan policijas sapulces, gan noziedznieku sanāksmes ir filmētas no augsta rakursa. Montāža ir dinamiska.
Policijas un noziedznieku neapzinātā sadarbošanās tiek atainota, pamīšus rādot kadrus no noziedznieku sanāksmes un policijas sapulces, kurās gan vieni, gan otri cenšas vienoties, kādiem līdzekļiem jānotver slepkava — šāda epizode liek uzsvaru uz situāciju, kad gan labais, gan ļaunais apvienojas, lai kopīgi apturētu ļaundari, parāda visas sabiedrības nostāju.
Tiek filmēti arī tēlu spoguļattēli — divas reizes Bekets, vienu reizi Beketa izraudzītais upuris — tas piešķir mistēriju. Filmas sākumā izmantots subjektīvais skata punkts, kad māte, gaidot pārnākam savu meitu no skolas, lūkojas kāpņu telpā. Netrūkst dekorāciju, ļaujot iejusties telpā, kurā norisinās darbība.
Šī ir viena no pirmajām Vācijas filmām, kura šķērso mēmā kino robežas un ievieš jaunu dimensiju- skaņu. Tomēr šī filma ir starp mēmo kino un skaņu filmu, jo teju visas filmas garumā valda pilnīgs klusums, ko pārtrauc tikai dialogi vai epizodes, kad skaņa ir nepieciešama sižeta attīstībā. Filmā neatsverama bija Beketa svilpošana brīžos, kad viņš vēlējās izdarīt noziegumu. Tā atainota viņa iekšējā cīņa ar sevi un nespēju kontrolēt pār savu vēlmi nogalināt — svilpošana ir vienīgais, kas Beketam palīdz šajos brīžos sevi kontrolēt, tādējādi šis Grīga skaņdarbs "Kalnu karaļa alā" pauž arī iekšēju saucienu pēc palīdzības.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- IMDb profils (angliski)
- AllMovie profils (angliski)
- Turner Classic Movies profils (angliski)
- Box Office Mojo profils (angliski)
- Rotten Tomatoes profils (angliski)
- Filma (vācu valodā ar subtitriem angļu valodā)
 | Šis ar kinofilmām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
| ||||||||||||
|