Laulība

Laulība ir sociāli un juridiski atzīta seksuāla un saimnieciska savienība, parasti starp vīrieti un sievieti.

Tomēr pastāv liels skaits laulības definīciju. Tāpēc britu sociālantropologs Edmunds Līčs^[1] uzskaita vairākas iezīmes, kuras var raksturot laulības:

1. Laulība nosaka likumīgo sievietes bērnu tēvu un likumīgo vīrieša bērnu māti.
2. Piešķir katram vai abiem laulātajiem monopolu otra partnera dzimumdzīvē.^[2]
3. Piešķir katram vai abiem partneriem tiesības uz otra partnera darbu.
4. Dod katram vai abiem partneriem tiesības uz otra partnera mantu.
5. Izveido kopēju īpašumu, kas tiek tālāk nodots pāra bērniem.
6. Izveido sociāli nozīmīgu saikni starp laulātajiem un to partneru radiniekiem.

Kaut arī minētās pazīmes ir novērojamas vairumā pasaules sabiedrību, to izpausmes formas un intensitāte var būt dažāda dažādās sabiedrībās.

Senajā Romā sākotnēji bija tikai viens likumīgas laulības (latīņu: matrimonium) modelis — matrimonium cum manu mariti, — kad sieva nonāca vīra varā personiskā un mantiskā ziņā. Principāta laikā, kad kristīgā Baznīca vēl nebija pārņēmusi laulības lietas savā kontrolē, paši izplatījās paralēls laulību modelis — matrimonium sine manu, — kur sieva juridiski palika sava tēva varā, bet savā jaunajā ģimenē bija patstāvīga kā personiskās, tā mantiskās attiecībās. Šādu laulību varēja nodibināt ar vienkāršu vienošanos kā civiltiesisku līgumu, to pat publiski nereģistrējot (šis "neoficiālais" modelis Romas impērijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos kļuva par dominējošo laulības formu, pirms laulības lietas pārņēma savā ziņā Baznīca). Bez tam principāta laikā visai plaši izplatījās konkubināts kā kopdzīves forma (ko gan nevar uzskatīt par laulību, jo to atzina tikai gadījumos, ja kādu iemeslu dēļ nevarēja noslēgt oficiālu laulību).

Atkarībā no partneru skaita laulības var iedalīt monogāmajās (kur savienība pastāv tikai divu cilvēku starpā) vai arī poligāmajās. Poligāmās laulības tiek iedalītas poliginijā (vienam vīram ir vairākas sievas) un poliandrijā (vienai sievai ir vairāki vīri). Lai gan skaitliski vairāk ir tādu sabiedrību, kuras atzīst poligāmiju, nekā to, kuras atzīst tikai monogāmiju, poligāmo laulību skaits ir salīdzinoši neliels. Tas nozīmē, ka arī sabiedrībās, kuras uzskata poligāmiju par sociāli atzītu normu, vairums cilvēku veido monogāmas laulības.

Latvijas Civillikums (38. p) aizliedz jaunu laulību personai, kas jau atrodas laulībā, t.i., poligāmija ir aizliegta.

Vairumā sabiedrību laulības noslēgšana tiek atzīmēta ar īpašu rituālu — kāzām (arī — laulības vai laulību ceremonija), tomēr pastāv sabiedrības, kurās nav īpašu kāzu rituālu un laulības tiek uzskatītas par notikušām pamatojoties galvenokārt uz pāra kopdzīves faktu.

Pamatraksts: Šķiršanās

Laulība parasti tiek noslēgta, balstoties uz pieņēmuma par ilgstošu kopdzīvi, tomēr daudzās sabiedrībās ir pieļaujama arī laulības šķiršana. Monogāmajās sabiedrībās veidojas laulības forma, ko pieņemts dēvēt par sērijveida monogāmiju, t.i., situāciju, kad vienlaicīgi tiek noslēgta laulība tikai divu partneru starpā, bet laika gaitā šādas savienības var sekot viena otrai.

Vidējais Latvijas iedzīvotāju laulības ilgums ir 14,2 gadi. Kopumā 2008. gadā Latvijā šķirtas 6214 laulības, un nedaudz vairāk kā ceturtā daļa no tām jeb 1657 bija ilgākas par 20 gadiem.^[3]

Pēc laulības partnera grupas piederības laulības tiek iedalītas endogāmajās, t.i., tādās, kur laulību partneris tiek izvēlēts no savas grupas un eksogāmajās, t.i., tādās, kur laulību partneris tiek izvēlēts no citas grupas. Visās zināmajās sabiedrībās pastāv aizliegums laulāties vecāku/bērnu un brāļu/māsu starpā. Šāds aizliegums antropoloģiskajā literatūrā tiek dēvēts par incesta tabu. Tomēr attiecībā uz plašāku radinieku kopu attieksme pret endogāmiju variē pārāk lielās robežās, lai uz to varētu attiecināt incesta tabu jēdzienu. Laulības pirmās pakāpes brālēnu/māsīcu starpā ir plaši izplatīta parādība dažādās sabiedrībās. Nevienā no Eiropas valstīm (arī Latvijā) laulības pirmās pakāpes brālēnu/māsīcu starpā nav aizliegtas.

Pamatraksts: Viendzimuma laulības

Pēc partnera bioloģiskā dzimuma laulības var iedalīt viendzimuma laulībās (starp viena dzimuma pārstāvjiem) un divdzimumu laulībās (starp dažādu dzimumu pārstāvjiem). Vairumā sabiedrību tiek pieļautas un/vai sociāli sankcionētas tikai divdzimumu laulības. Tomēr pastāv sabiedrības, kurās ir institucionalizētas viendzimuma laulību formas. Tā, piemēram čejeni (Cheyenne) (ASV) vai azande (Sudānā) pieļauj laulības vīriešu starpā, bet aptuveni 3% laulību starp nandiem (Nandi) Kenijā tiek noslēgtas starp divām sievietēm. Arī Eiropā arvien plašāk tiek diskutēts par iespēju likumu līmenī atzīt līdz šim neformāli pastāvošās viendzimuma pāru savienības, pielīdzinot tās ģimenēm. 2004. gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma Civilās partnerības aktu (Civil Partnership Act), kas ļauj izveidot savienību starp viendzimuma pāra locekļiem un pielīdzina šāda pāra tiesības laulību ceļā iegūtajām tiesībām. 2005. gada 21. decembrī Braitonā (Brighton) notika pirmās viendzimuma civillaulības Lielbritānijā.

Pašlaulība jeb sologāmija ir cilvēka laulība pašam ar sevi.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Laulība.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Ebreju enciklopēdijas Austrumeiropā raksts (angliski)