Lokers

Šim rakstam ir vēlama infokaste vai arī esošā ir jāmaina. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Lokers (latīņu: Loker, Lokerus) bija viens no teiksmainajiem kuršu ķēniņiem, ko savā hronikā Gesta Danorum 12. gadsimta beigās pieminējis Saksis Gramatiķis. Teiksmā par Hadingu vēstīts, ka kuršu vadonis Lokers (Loker, Curetum tyrannus) uzvarējis dāņu vikingus un sagūstījis ķēniņu Hadingu. Tad brīnumaina dzēriena iespaidā viņš redz vīziju, kā izbēgt no gūsta.

Pēc atbrīvošanās no gūsta Hadings uzbruka Helesponta ķēniņam Andvanam, kas valdīja Lokera kaimiņvalstī Daugavas baseinā.

Uzskata, ka hronists šī varoņa tēla radīšanai izmantojis daudz senākas sāgas un senāku autoru manuskriptus, kuros aprakstītie notikumi notikuši 9. gadsimta vidū, kad no arheoloģiskajiem izrakumiem ir zināms par dāņu vikingu iebrukumiem Kursā. Rimberta hronikā "Svētā Anskara dzīve" pieminēts dāņu vikingu iebrukums Kursā ap 853. gadu, kad tie uzzinājuši par kuršu atbrīvošanos no zviedru virskundzības. Pēc tam, kad dāņi cieta sakāvi, zviedru ķēniņš Olafs organizēja sekmīgāku karagājienu un ieņēma Grobiņas un Apūles pilskalnus. Kurši bija spiesti atdot pirms tam dāņiem atņemtās bagātības.

Hadings noslēdza asinsbrālību ar jūras laupītāju Lizeru (Liserus) un kopā ar viņu devās sirojumā uz kuršu vadoņa Lokera zemi. Karagājiens bija neveiksmīgs un no kuršiem bēgošais Hadings attapās Odina ("Vecā vienača") namā, kas viņu padzirdīja viņu ar patīkamu dzērienu, pareģojot to, ka viņš iegūšot pārdabiskas spējas. Pareģojumā teikts, ka Hadings būs gūstā, bet viņš izlauzīsies, kad būs nogalinājis lauvu un dzēris tās asinis. Pēc tam Hadings nokļūst iepriekšējā vietā, kur kuršu vadonis Lokers viņu sagūstījis.

Tālāk piepildījās ikviens Odina pareģojums. Pēc Lokera gūstā pieredzētā Hadings uzbruka ķēniņam Andvanam Daugavas pilsētā. Hadinga dēls Frodi uzbruka Lokera pēcnācējam kuršu ķēniņam Dorno.

Gesta Danorum, 1.6.7.-10.:

"Spoliatum nutrice Hadingum grandaevus forte quidam, altero orbus oculo, solitarium miseratus Lisero cuidam piratae sollemni pactionis iure conciliat. Siquidem icturi foedus veteres vestigia sua mutui sanguinis aspersione perfundere consueverant, amicitiarum pignus alterni cruoris commercio firmaturi. Quo pacto Liserus et Hadingus artissimis societatis vinculis colligati Lokero, Curetum tyranno, bellum denuntiant. Quibus superatis, fugientem Hadingum praedictus senex ad penates suos equo devehendum curavit ibique suavissimae cuiusdam potionis beneficio recreatum vegetiori corporis firmitate constaturum praedixit.

Cuius augurii monitum huiusmodi carmine probavit: Hinc te tendentem gressus profugum ratus hostis mpetet, ut teneat vinclis faucisque ferinae obiectet depascendum laniatibus: at tu custodes variis rerum narratibus imple, cumque sopor dapibus functos exceperit altus, iniectos nexus et vincula dira relide.

Inde pedem referens, ubi se mora parvula fundet, viribus in rabidum totis assurge leonem, qui captivorum iactare cadavera suevit, inque truces armos validis conare lacertis et cordis fibras ferro rimare patenti.

Protinus admissa vapidum cape fauce cruorem corporeamque dapem mordacibus attere malis. Tunc nova vis membris aderit, tunc robora nervis succedent inopina tuis solidique vigoris congeries penitus nervosos illinet artus. Ipse struam votis aditum famulosque sopore conficiam et lenta stertentes nocte tenebo.

Et cum dicto relatum equo iuvenem pristino loco restituit. Tunc Hadingus amiculi eius rimas, sub quo trepidus delitebat, per summam rerum admirationem visus perspicuitate traiciens animadvertit equinis freta patere vestigiis, prohibitusque rei inconcessae captare conspectum plenos stuporis oculos a terribili itinerum suorum contemplatione deflexit."
Qui cum a Lokero captus omnem praedictionis eventum certissimis rerum experimentis circa se peractum sensisset, Handwanum, Hellesponti regem, apud Dunam urbem invictis murorum praesidiis vallatum moenibusque, non acie resistentem bello pertentat." ^[1]

(Izmisušajam Hadingam veicās noslēgt svinīgu savienību ar jūras laupītāju Lizeru. Lai apstiprinātu savu draudzību, viņi pārgrieza vēnas un slacīja viens otru ar savām asinīm. Šo ciešo savienību noslēguši, Lizers un Hadings pieteica karu kuršu vadonim Lokeram. Kad viņi tika uzveikti, bēgošo Hadingu iepriekšminētais Vecais vīrs aizveda uz savu māju, kur pacienāja ar patīkamu brūvējumu, sacīdams, ka viņa ķermenis kļūs mundrs un vesels.
[..] Un kā sacījis, viņš ar savu zirgu aizveda jaunekli uz vietu, kur bija viņu atradis. Hadings šausmās drebēdams, bija ietinies savā apmetnī, bet caur tā caurumiem viņš redzēja, ka zirga priekšā ir jūra, bet klausīdams aizliegumam, viņš novērsa skatu no draudīgā ceļa.
Tad Lokera gūstā pieredzētie pareģojumi visi piepildījās, viņš uzbruka Hellesponta ķēniņam Andvanam (Handwan), kas bija nostiprinājies aiz neieņemamiem mūriem Dunas (Daugavas) pilsētā.)

Teiksma par Hadingu satur daudz mitoloģisko elementu. Vecais vienacis, kas palīdz Hadingam izglābties no gūsta, ir dievs Odins, bet kuršu ķēniņa Lokera vārds ir līdzīgs Odina ienaidnieka dieva Loki vārdam. Savukārt "Hellesponta" ķēniņa Anduana vārds ir līdzīgs pundura Andvara (Andvari) vārdam, kas apsargā bagātības, tādēļ ir izteikta doma, ka teiksmā par Hadingu ir cieši savīti mitoloģiski un vēsturiski motīvi. Lietuviešu vēsturnieks T.Baranauskas izvirzīja hipotēzi, ka Lokera vārds ir saistīts ar kuršu svēto dzīvnieku lāci (lietuviski: lokys), kas teiksmā tiek saukts par "lauvu" (latīniski: leo).^[2] Šo domu pastiprina fakts, ka lācis kā heraldisks dzīvnieks saglabājies Žemaitijas (tā ietver daļu seno kuršu zemju) ģerbonī, bet lauva Kurzemes ģerbonī. Pēc šīs hipotēzes īstais Lokera vārds varēja būt "Loķis" (Lācis).

• A. Mickevičius, Curonian ,,Kings" and ,,Kingdoms" of the Viking Age, Lithuanian Historical Studies, Vilnius, 1997, vol. 2, p. 7–14;
• H. R. Ellis Davidson (ed.) and Peter Fisher (tr.) (1999). Saxo Grammaticus : The History of the Danes : Books I-IX. Bury St Edmunds: St Edmundsbury Press. ISBN 0-85991-502-6. First published 1979-1980.
• Elton, Oliver (tr.) (1905). The Nine Books of the Danish History of Saxo Grammaticus. New York: Norroena Society. Available online
• Olrik, J. and H. Ræder (1931). Saxo Grammaticus : Gesta Danorum. Available online
• Dumézil, Georges (1973). From Myth to Fiction : The Saga of Hadingus. Trans. Derek Coltman. Chicago: U. of Chicago Press. ISBN 0-226-16972-3.