Lūcija Šķēris

Lūcija Šķēris Personīgā informācija Dzimusi 1913. gada 2. septembrī Trikāta, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) Mirusi 2010. gada 14. decembrī (97 gadi) Polija Tautība latviete Nodarbošanās agronome, vīna darītavas vadītāja Polijā Augstskola Latvijas Universitāte

Lūcija Šķēris (dzimusi Lūcija Zaķis 1913. gada 2. septembrī Trikātā, mirusi 2010. gada 14. jūnijā Polijā) bija latviešu agronome un vīna darītavas vadītāja Polijā. Viņa bija viena no nedaudzajiem latviešiem, kas pēc Otrā pasaules kara palika dzīvot Polijā, nevis nonāca Rietumvalstīs vai atgiezās PSRS.

Dzimusi Trikātā, Zaķu mājās, tēvs Pēteris, māte Alīda (dz. Karitons). Lūcija Zaķis 1928. gadā pabeidza Trikātas II pakāpes pamatskolu.^[1] Lūcija turpināja izglītību Latvijas Universitātē, jaundibinātajā lauksaimniecības fakultātē. Viņa studēja Edgara Žubecka uzraudzībā, kas bija viens no pirmajiem fakultātes absolventiem.

Pēc studiju beigšanas Lūcija Zaķis uzturējās Rīgā, strādājot savā nozarē. 1941. gadā Lūcija apprecēja bijušo kara lidotāju Valdemāru Šķēri un nolēma apmesties Šķēros, viņa vecāku mājās Skaistkalnes pagastā pie Mēmeles, lai pārņemtu saimniecību ar nodomu to modernizēt.

Kad 1944. gada rudenī padomju armija tuvojās otro reizi, atminoties "Baigo gadu", Lūcija Šķēris nolēma doties bēgļu gaitās. Kopā ar vīra vecākiem, svaini Annu Daugi un jaunpiedzimušo dēlu viņa ar zirga pajūgu devās 250 kilometru garā ceļā uz Liepāju, no kurienes cerēja tikt pāri jūrai. Kuģis ar latviešu apkalpi, neskatoties uz uzlidojumiem, pārcēla viņus uz Karaļaučiem. Tā kā pilsēta bija jau pārpildīta, lielu bēgļu kolonnu virzīja tālāk Austrumprūsijā. Zlotovas apkārtnē vācieši atņēma zirgu un ģimeni norīkoja darbā vācu muižā. Tur pēc laika viņus sasniedza frontes līnija ar sīvām cīņām Zlotovas apkaimē,^[2] un varu pārņēma padomju zaldāti. Pateicoties Annas Dauges krievu valodas prasmei, ģimenei izdevās izvairīties no viņu vardarbības.

Kā vēlāk izrādījās, apkaimē bija palikuši latviešu leģionāri, kuriem vāciešu militārā vara pirms tam pavēlēja segt savas armijas atkāpšanos.^[3] Annai Daugei nācās palīdzēt grupai ievainoto latviešu karavīru, kas bija palikuši krievu aizmugurē, rādot tiem ceļu caur apkārtnes mežiem, ko viņa vēlāk aprakstīja savās atmiņās "Mūsu dzīve".^[4]

1945. gadā karš beidzās, un pārvaldi šajos apgabalos pārņēma poļu un krievu militārās varas. Latviešiem, kas nebija spējuši izbēgt, draudēja deportācija uz PSRS, kas varēja beigties Sibīrijā. Gožovā latviešu vīrieši tika internēti ar pavēli doties ceļā uz Latviju. Tuvākajā mežā tie tika nošauti un aprakti.^[5]

Polijā Lūcija Šķēris 1946. gadā iedarbināja vācu atstāto Ļipkas vīna darītavu (Schliemann Weinerei) Zlotovas apkaimē, kuru vadīja, līdz aizgāja pensijā 1975. gadā. To 1895. gadā dibināja Johans Šlīmans un tās augļu vīnus apbalvoja ar medaļu Pasaules vīnu izstādē Sanktpēterburgā (1920. gadu sākumā).^[6] Tur darbu atrada ap 30 vietējo iedzīvotāju. Ievērojams bija, ka L. Šķēris spēja šo darbu veikt, neprotot poļu valodu, pietika ar ierobežotu vācu valodas prasmi, kuru vietējie poļu iedzīvotāji saprata. Kopā ar savu svaini, A. Daugi, L. Šķēris studēja palikušās vācu vīna ražošanas grāmatas. Dauge zīmēja arī pirmās pudeļu etiķetes, kas bija apgrozībā daudzus gadus. Tajā laikā visā apkārtnē Dauge un Šķēris bija vienīgās personas ar augstāko izglītību.

Lūcijas Šķēris vadībā Ļipkas vīna darītava bija pazīstama apkārtnē, tās ražojumi tika prezentēti izstādēs un gadatirgos, tai skaitā Poznaņā un Varšavā. No Varšavas to skatīt brauca valdības vīri. Taču pēc L. Šķēris pensionēšanās vīna darītava drīz tika slēgta.^[7]