Oto Tīfs (igauņu: Otto Tief, dzimis 1889. gada 2. augustā, miris 1976. gada 5. martā) bija igauņu karavīrs, jurists un politiķis. Tiek uzskatīts par pēdējo neatkarīgās Igaunijas valsts premjerministru, līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Ainažos.
No 1910. līdz 1916. gadam studēja Sanktpēterburgas Valsts universitātē. Igaunijas neatkarības kara laikā komandēja "Kalev" bataljonu, kas 1918. gadā tika izveidots no sporta biedrības "Kalev" biedriem. 1921. gadā pabeidza mācības jurisprudencē Tartu Universitātē. Starp pasaules kariem strādāja par advokātu un darbojās politikā. Vairāku Rīgikogu sasaukumu deputāts, bija sociālo jautājumu (1926-1927) un tieslietu (1928) ministrs.
1944. gada 18. septembrī, kad Tallinu bija atstājis vācu karaspēks, bet pirms PSRS karaspēka ienākšanas, Igaunijas Republikas nacionālās komitejas vadītājs Jiri Uluots iecēla Oto Tīfu par valdības vadītāju. Tika deklarēta Igaunijas valsts atjaunošana un Toompea pils tornī tika pacelts Igaunijas karogs. Kaut arī valdība eksistēja tikai divas dienas, tam bija liela simboliska un juridiska nozīme.
Oto Tīfu 1944. gada 10. oktobrī arestēja NKVD. 1945. gada 3. jūnija Tīfs tika notiesāts uz 10 gadiem, kurus pavadīja ieslodzījumā Kazahstānā. 1955. gadā atgriezās Igaunijā, tomēr 1958. gadā viņam tika aizliegts apmesties Igaunijā, tāpēc viņš pārcēlās uz dzīvi Mospines pilsētā Ukrainā. 1965. gadā drošības dienesti atļāva Tīfam atgriezties Baltijā. Tīfs apmetās uz dzīvi Ainažos. Miris 1976. gadā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oto Tīfs.
