Jaundoles pils

Jaundoles pils (vācu: Dahlen) bija Rīgas domkapitula pils Doles salas dienvidrietumu malā. Tā atradās Sausās Daugavas labajā stāvkrastā pie Lebjavas upītes ietekas. No 1628. gadā uzspridzinātās pils līdz mūsdienām saglabājušies vienīgi mūra sienu fragmenti.

Netālu no pildrupām 1898. gadā neoromantisma stilā uzcelta Doles muižas kungu māja, kurā iekārtots Daugavas muzejs.

Senākā Ķēniņa salas (latīņu: Insula regis) pils jeb Vecdoles pils atradās ziemeļaustrumu malā. Domājams, ka Autines sacelšanās laikā krustneši 1212. gadā nodedzināja senāko Daugavas līvu koka pili un bīskaps Alberts tās pilsnovadu izlēņoja bruņiniekam Johanam no Dolenes (Johannes de Dolen).

Pēc pils sagraušanas Livonijas pilsoņu kara laikā Rīgas domkapituls tam 1316. gadā piešķirtajā Doles salā uzcēla otru pili, kas pirmo reizi pieminēta 1359. gadā. 1416. gadā domkapitula Doles pili ieņēma Livonijas ordenis, ko tas atdeva 1449. gadā.

Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili atkal ieņēma Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs. Domkapituls pili atguva 1522. gadā.

Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas-Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes teritorijā, 1566. gadā tajā apmetās karaspēka garnizons, kas kontrolēja Daugavas ūdensceļu. 1572.-1573. gadā Doles pilī tika kaltas Livonijas hercogistes monētas. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Doles pilsnovada citadeli (latīņu: arx Dalen, Дален). Kalendāra nemieru laikā (1584-1589) Jaundoles pilī patvērās no Rīgas padzītie rātskungi, kas 1586. gadā parakstīja Rīgas brīvpilsētas padošanās līgums Polijai-Lietuvai. Dole uz laiku tika pievienota Kurzemes un Zemgales hercogistei. 1597. gadā dāņu astronoms Tiho Brahe vēlējās iegūt lēnī Doles salu, lai uzceltu tur savu observatoriju, tomēr politisku iemeslu dēļ viņš saņēma atteikumu, toties 1599. gadā viņam atļāva celt observatoriju Prāgā.

Poļu-zviedru kara laikā Doles pili 1621. gadā iekaroja zviedri, bet 1627. gada to atguva poļi un pirms atkāpšanās 1628. gadā pili uzspridzināja. Doles pils vairs netika atjaunota, 1630. gada miera līgumā Kurzemes un Zemgales hercogs atteicās ne tikai no Doles salas, bet arī no Spilves un Buļļu salas, kas tika iekļautas Zviedru Vidzemes sastāvā. 1631. gadā Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs Doles pilsmuižu izmantoja kā ķīlu par viņam aizdotajiem 20 000 dālderu pulkvedim Nikolajam Spereiteram (Sperreuter).

Pēc Lielā Ziemeļu kara Doles pilsmuižu Krievijas Impērijas ķeizariene Elizabete piešķīra feldmaršalam Pēterim Lasī, no kura to mantoja viņa znots ģenerālmajors fon Boije. Ap 1756. gadu Doles muižu ieķīlāja Oto Hermanim fon Fītinghofam, 1761. gadā to atguva K. fon Boije, pēc tam to mantoja viņa znots V. Lēviss of Menārs. 1776. gadā iekārtoja muižas parku ar pieminekļiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Pēc Kārļa Fingala fon Lēvisa of Menāra pasūtījuma 1898. gadā neoromantisma stilā uzcēla jauno Doles muižas kungu māju.

Pēc 1920. gada agrārās reformas muižu nacionalizēja un tās kungu mājā iekārtoja Doles pagasta Salas 1. pakāpes pamatskolu, bet pēc Otrā pasaules kara tajā atradās vietējā kolhoza klubs. 1977. gadā atklāja Doles vēstures muzeju ar senām Daugavas zvejnieku mājām. Mūsdienās Doles muižas kungu mājā atrodas 1993. gadā izveidotais Daugavas muzejs.^[1]

Jaundoles domkapitula pils atradās Sausās Daugavas labajā stāvkrastā pie Lebjavas upītes ietekas. Tās pirmajā stāvā izvietojās ieroču glabātava, virtuve un kāpnes uz otro stāvu. Otrajā stāvā bija sanāksmju telpa, kambari, septiņas viesu telpas un guļamistaba. Pilī bija pieci pagrabi, kuros atradās alus darītava, graudu glabātava, maizes ceptuve.^[2][3]

• 
  1572. gadā Dolē kaltais Livonijas hercogistes šiliņš (*I*/SCHIL/LING/.72)^[4]
• 
  1573. gadā kaltais Livonijas hercogistes vērdiņš (FERD .73)

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas karalis Sigismunds II Augusts 1570. gadā lika uzsākt naudas kalšanu Pārdaugavas hercogistē. Doles pilī 1572. gadā tika kalti Livonijas šiliņi, bet 1573. gadā arī vērdiņi, pusmarkas, markas un dālderi. Tā kā sudraba saturs šiliņos bija ļoti zems, tad to izmantoja vienīgi karaspēka algotņu dienesta apmaksai un drīz vien kalšanu pārtrauca.^[5]

• Sala ar trim pilīm un vienu muzeju^{[novecojusi saite]} Mārtiņš Mintaurs, salaspils.lv, 2014. gada 8. septembrī
• Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)