Imants Lancmanis

Imants Lancmanis Imants Lancmanis, saņemot Ministru kabineta balvu, 2011. gadā Personīgā informācija Dzimis 1941. gada 29. jūlijā (83 gadi) Rīga, Latvijas ģenerālapgabals (tagad  Latvija) Tautība Latvietis Nodarbošanās Mākslas zinātnieks, mākslinieks Dzīvesbiedre Ieva Lancmane

Imants Lancmanis (dzimis 1941. gada 29. jūlijā) ir latviešu mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists un iniciators, gleznotājs, vairāku grāmatu autors, sabiedrisks darbinieks un Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris, galvenokārt pazīstams ar savu devumu mūža garumā Rundāles pils atjaunošanā.

Imants Lancmanis dzimis 1941. gada 29. jūlijā Rīgas dzelzceļa pasta darbinieka ģimenē. Beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu (1959) un Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1966). Sākumā gleznojis klusās dabas un portretus. 1964. gadā, kopā ar kādu Mākslas akadēmijas kursa biedru interesējoties par iespēju iegādāties dzirnavu torni Bauskas rajonā, nokļuvis Rundālē. Sadarbībā ar Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja direktoru un Rundāles pils muzeja direktoru (1972-1975) Laimoni Liepu Imants Lancmanis iepazinās ar tolaik tuvu sabrukumam nolaisto Rundāles pili. Nāca piedāvājums, nepametot studijas akadēmijā, strādāt Rundālē. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Imants Lancmanis jau bija diezgan iesaistījies muzeja apritē.^[1]

1972. gadā Imants Lancmanis kļuva par Rundāles pils muzeja direktora vietnieku, bet 1976. gadā par Rundāles pils muzeja direktoru. Viņa darbība vainagojusies ar apjomīgiem restaurācijas darbiem un muzeja izveidi. Paralēli strādāja pētniecības darbu, ir vairāku barokam veltītu monogrāfiju ("Jelgavas pils" (1979, 1986), "Liepāja no baroka līdz klasicismam" (1984), "Mežotnes pils" (1983), "Kaucmindes pils" (1999), "Iecavas muiža" (2001), "Garozas muiža, Lambārtes muiža" (2001), "Svitenes un Bērsteles muiža" (2002)^[2]) un katalogu autors. Viņa rakstus varēja lasīt žurnālos "Māksla", "Latvijas Arhitektūra" u.c. Piešķirta prēmija par rakstu sēriju mākslas žurnālā "Māksla plus" par tēmu Māja, kuras nav, kur saistošā valodā Imants Lancmanis rakstīja par pilīm un muižām, kuru dažādu iemeslu dēļ šodien vairs nav.

Par Rundāles pili Imants Lancmanis teicis tā: "Es veltu savu dzīvi šai ēkai, neļauju tai sabrukt." Rundāles pils muzejā viņš rīkoja izstādes, kuru tematika saistīta ar pils un Latvijas vēsturi, ar Bīronu dzimtu.

Otra svarīgākā Imanta Lancmaņa nodarbošanās ir glezniecība. Pašā sākumā Lancmanis savu nākotni saistīja ar glezniecību, bet, kad liktenis deva vienreizējo iespēju kļūt par pils direktoru, gleznošana palika otrajā plānā. Pēc piedalīšanās izstādē Varšavā viņu atkal pārņēma vēlēšanās gleznot, un desmit gadu laikā (1989—1999) tapa desmit gleznas, kuras 1999. gada martā varēja aplūkot Lancmaņa personālizstādē Rīgā. "Mana glezniecība nav nekādā saistībā ar pili. Tā ir cita mana iekšējā dzīve, ko nevaru vairs ilgāk sev aizliegt," saka viņš pats.^[1]

Imants Lancmanis ir Baltijas Vēstures komisijas Getingenē korespondētājloceklis, Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, Valsts Heraldikas komisijas un Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas loceklis,^[2] Latvijas restauratoru biedrības biedrs (kopš 1990), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (kopš 1992) un Latvijas muižu, piļu un muzeju fonda prezidents.^[3] Lancmanis ir arī goda filistrs studenšu korporācijai "Gundega".

Pēc Imanta Lancmaņa un mecenāta Borisa Tetereva ierosinājuma 2009. gada 16. jūlijā tika reģistrēts Rundāles pils atbalsta fonds, ar mērķi "attīstīt un saglabāt Rundāles pils ansambli ar parku kā vienotu 18. gadsimta arhitektūras, monumentāli dekoratīvās mākslas un dārza mākslas pieminekli, iedzīvināt to ar augstvērtīgu 18. gadsimta mākslas darbu eksponātiem".

2010. gada 23. maijā Rundāles pils dzimšanas dienā, līgumu par Borisa un Ināras Teterevu pusmiljona latu vērtā ziedojuma piešķiršanu "Rundāles pils restaurācijas pabeigšanas programmai 2010. – 2014." parakstīja Boriss un Ināra Teterevi, Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, Rundāles pils atbalsta fonda līdzdibinātājs Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons. Bīronu ģimeni pārstāvēja princese Elizabete Bīrona, grāfs Kristians fon Izenburgs-Filipseihs, grāfiene Felicita fon Šēnborna un citi. Rundāles pils restaurēšanas programmas ietvaros tika pilnīgi restaurēti hercoga Ernsta Johana bibliotēka (2014), Biljarda zāle (2011) un otrais hercoga rakstāmkabinets (2013). To pabeidzot, Rundāles pils iekļāvās pasaules kultūras mantojuma sarakstā ar unikālu baroka un rokoko arhitektūras ansambli līdzās Pēterhofas ansamblim pie Sanktpēterburgas, Potsdamas piļu kompleksam pie Berlīnes un Versaļas pilij pie Parīzes^[4].

Boriss Teterevs kopumā Rundālei ziedoja vairāk nekā miljonu eiro, jo "nevarēja nepalīdzēt". Viņš uzsvēra, ka Rundāles pils dvēsele ir tās muzeja direktors Lancmanis. "Bez viņa varētu vēl 100 gadus restaurēt pili," pauda Boriss un Ināra Teterevi^[5].

Imants Lancmanis bija precējies ar Ievu Lancmani (1943—2004), Rundāles pils muzeja restaurācijas nodaļas vadītāju (līdz 2004). Māsa Lauma Lancmane ir Rundāles pils muzeja Pils ansambļa nodaļas vadītāja.^[1]

• 1994. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira)
• 2018. gadā apbalvots ar Atzinības krustu (I šķira)
• 1998. gadā piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva par ieguldījumu un sasniegumiem humanitārajās zinātnēs, iecelts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli
• 1998. gadā piešķirts mākslas zinātņu goda doktora nosaukums^[1]
• Francijas Goda Leģiona ordenis
• Vācijas FR Nopelnu krusts
• Eiropas Kultūras fonda Pro Europa balva
• Eiropas Savienības un Eiropas mantojuma federācijas Europa nostra balva
• 2007. gadā apbalvots ar Vācu Kultūras foruma Austrumeiropa (Deutsches Kulturforum östliches Europa) Georga Dehio kultūras balvu 2007^[6]
• Eiropas Gada cilvēks Latvijā (2021)^[7]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Imants Lancmanis

• Tradīciju diskrētais šarms: intervija ar Imantu Lancmani Arhivēts 2012. gada 6. jūnijā, Wayback Machine vietnē.