[go: up one dir, main page]
Pāriet uz saturu

Eiropas kurmis

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kurmis)
Eiropas kurmis
Talpa europaea (Linnaeus, 1758)
Eiropas kurmis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaCiršļveidīgie (Soricomorpha)
DzimtaKurmju dzimta (Talpidae)
ApakšdzimtaKurmju apakšdzimta (Talpinae)
CiltsEirāzijas kurmju cilts (Talpini)
ĢintsEirāzijas kurmji (Talpa)
SugaEiropas kurmis (T. europaea)
Izplatība
Eiropas kurmis Vikikrātuvē

Eiropas kurmis jeb vienkārši kurmis (Talpa europaea) ir kurmju dzimtas (Talpidae) dzīvnieks, kurš lielāko dzīves daļu pavada pazemē, pašraktā alu labirintā. Tā klātbūtni galvenokārt var noteikt pēc rakumiem. Šo dzīvnieku ieraudzīt izdodas reti, kaut arī tas ir viens no izplatītākajiem Eirāzijas zīdītājiem. Latvijā kurmis ir vienīgā kurmju dzimtas suga un ir plaši izplatīts visā valsts teritorijā.[1]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurmim ir īsa aste, kuru klāj pagarināti, jutīgi matiņi
Katrai ķepai ir pieci, spēcīgi nagi

Eiropas kurmis izplatīts plašā areālā Eiropas un Āzijas rietumu mērenajā joslā: no Zviedrijas dienvidiem līdz Vidusjūrai un no Atlantijas okeāna krasta, Lielbritānijas un Spānijas ziemeļiem līdz Rietumsibīrijai austrumos.[1][2] Eiropā tas nav sastopams Islandē, Īrijā, Norvēģijā, Skandināvijas ziemeļos un daļā Dienvideiropas (Pireneju un Apenīnu pussalu dienviddaļās). Kurmis mājo pļavās un ganībās, tā ir suga, kas dzīvo gan zemienēs jūras līmenī, gan augstu kalnos. Kurmim piemēroti dažādi augsnes tipi.

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurmis ir neliela auguma, cilindriskas formas zīdītājs, kura organisms īpaši pielāgots dzīvei pazemē.[1] Kompaktā ķermeņa garums ir 10—16 cm, astes garums 2—4,4 cm, svars 60—120 g.[1][3] Tēviņi ir smagāki un lielāki par mātītēm. Acis ļoti mazas, paslēptas starp kažoka spalviņām un daļēji pārklātas ar ādu,[2] arī ausis ir tikai nelieli izciļņi ādā. Kurmja priekšzobi ir mazi, bet asi. Žoklī ir 44 zobi. Dzerokļi ir dažāda lieluma. Kurmja priekšķepām ir pieci spēcīgi nagi un platas, stipras plaukstas, kas vērstas prom no ķermeņa un ir piemērotas alu rakšanai.[2]

Kurmja ķermeni vienmērīgi klāj ļoti īss, blīvs, samtaini mīksts apmatojums. Tas ir vienveidīgs — bez pavilnas un akotmatiem. Ziemā kažoks ir biezāks un garāks (10—12 mm) nekā vasarā (5—7 mm). Spalviņas aug vertikāli uz augšu, liecoties uz visām pusēm, kas pazemes eju sistēmā atvieglo kustības visos virzienos, gan horizontāli un vertikāli, gan uz priekšu un atpakaļ.[2] Matojums sedz gandrīz visu ķermeni, izņemot racējplaukstas, asti un purna galu. Neapmatotās ķermeņa daļas ir miesas krāsā, lai gan jauniem dzīvniekiem plaukstu iekšpuse ir zilgana.[1] Kažoks ir pietiekami biezs, lai spētu pasargāt kurmi no augsnes daļiņām. Tas sargā dzīvnieku arī no mitruma. Kažokam pazemē, nepārtraukti beržoties gar alas sienām, jāiztur liela mehāniskā slodze, tādēļ tas ar laiku nodilst. Apmatojums mainās 3—4 reizes gadā.[1] Aste klāta ar īpašiem matiņiem, kas pilda taustes funkciju.[1] Apmatojuma krāsa siltajā gada periodā – melna, tumši pelēka vai brūni pelēka. Apakšpuse nedaudz gaišāka. Jauniem kurmjiem matojums blāvāks. Pēc rudens apmatojuma maiņas kažoks ir ogļu melns, klāts ar viegli sudrabainu mirdzumu. Abi dzimumi izskatās vienādi.

Kurmja maņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurmim ir 2 muskusa dziedzeri, kas izdala asu, specifisku smaku. Tēviņiem dziedzeri ir lielāki nekā mātītēm. Vairošanās periodā abiem dzimumiem dziedzeru izmēri pieaug. Muskusa smaka tiek izmantota kā sazināšanās līdzeklis. Tā kalpo arī, lai pievilinātu sliekas, kurām šī smaka patīk. Kurmja vislabāk attīstītās maņas ir oža un tauste, arī dzirde tam ir ļoti laba. Toties redze vāja un dzīvnieks spēj konstatēt tikai gaismas spilgtuma izmaiņas.[1][4] Tā acis ir ļoti sīciņas un ir tikai 1 mm diametrā. Turklāt acis ir ieslēptas dziļi matojumā.[4] Taustes sensori atrodas uz purna, ķepām un astes. Purns ir ļoti kustīgs un īpaši jutīgs.[5]

Paradumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurmim ir ļoti mazas actiņas un tā redze ir ļoti vāja
Pēc kurmju rakumiem var noteikt, uz kurieni ved dzīvnieka ceļš pazemē
Jaunie kurmji, pametot mātes alu, pārvietojas pa virszemi, līdz atrod savu teritoriju

Kurmis ir vienpatis un vienkopus uzturas tikai mātītes ar saviem nepieaugušajiem pēcnācējiem. Pieaugušie dzīvnieki ir nometnieki, izteikti teritoriāli, nesaticīgi un agresīvi pret saviem sugasbrāļiem. Aktīvi visu gadu.[1] Lielāko daļu savas dzīves pavada zem zemes. Tomēr pavasarī vai vasaras sākumā, kad jaunie kurmji pamet mātes alu sistēmu, tie dodas virszemes ceļojumā, lai atrastu jaunu teritoriju, kurā ierīkot savu alu labirintu, vai arī jaunie kurmji reizēm ieņem tukšu, pamestu esošu sistēmu.[6]

Kurmis izvairās no pārāk sausas vai pārāk mitras un skābas augsnes, no pārāk smilšainas vai akmeņainas. Toties bieži apmetas drenāžas sistēmu vai nelielu upīšu tuvumā, kur ir mīksta, valga zeme. Pavasara plūdu laikā kurmis var būt spiests pamest applūdušu teritoriju un pārvākties uz sausāku vietu. Bieži mājo lapu koku un jauktu koku mežos un birztalās. Labprāt izvēlas kultivētās teritorijas: pļavas, ganības, tīrumu malas, sakņu un augļu dārzus, parkus. Reti sastopams aramzemēs, kurās tiek veikta dziļā aršana.[1] Kopumā augsnes tips maz iespaido kurmja dzīves vietas izvēli un dzīvnieciņš ir samērā ekoloģiski plastisks. Galvenais faktors vietas izvēlei ir slieku daudzums.[7] Visaktīvākais kurmis ir vasaras laikā un, tā kā tas dzīvo zem zemes, var būt aktīvs gan dienā, gan naktī, tomēr virszemē tas iznāk tikai tumsas aizsegā. Kurmis nenogurdināmi rok ejas un nepārtraukti paplašina savu alu sistēmu. Tuneļi mēdz būt 100—200 metrus gari, vienā dienā kurmis pārrok līdz 20 metriem.[3] Ejas, kas kalpo ēšanai, atrodas tuvu augsnes virskārtai (2—5 cm dziļumā).[1] Pārvietošanās ejas tiek raktas dziļāk, apmēram 5—60 cm (visbiežāk 20 cm) dziļumā, bet ja nepieciešams, tā var būt arī metra dziļumā. Virs seklajām barošanās ejām parasti redzami ieplaisājuši, valnīšveida pacēlumi. Augsne no dziļajiem tuneļiem tiek izstumta zemes virspusē, tādējādi veidojoties koniskiem kurmju rakumiem. Pēc šīm kaudzēm var noteikt, uz kurieni ved dzīvnieka ceļš pazemē. Kurmja rakuma atveri konusa virsotnē nereti tiek aizdarīta ar augsnes korķi.[1] Tomēr vecās kurmju alu sistēmās tikpat kā vairs nav svaigu kurmju rakumu, jo visa liekā zeme jau ir izstumta.[3]

Kurmis gulēšanas migu veido 30—50 centimetru dziļumā. Apmēram četras stundas viņš pārvietojas pa ejām un pēc tam tikpat ilgi atpūšas. Kurmju iecirkņi reizēm pārklājas, tā kā tēviņš mēdz paplašināt savu alu sistēmu, lai pārošanās laikā atrastu mātīti.[8] Abi dzimumi ir agresīvi un aizsargā savu teritoriju. Ja atsevišķi īpatņi tomēr satiekas, sākas nikna cīņa, kas bieži beidzas ar nāvi. Iespējams, ka kurmji iezīmē savu teritoriju ar smirddziedzeru sekrētu.[9]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurmis ir izteikts gaļēdājs, tā pamatbarība ir sliekas. Labās dzīves vietās tās sastāda pat līdz 90% no apēstās barības,[1] bet šie dzīvnieki ēd arī kukaiņus, to kāpurus, simtkājus, gliemjus, izņēmuma gadījumos arī abiniekus, peles un ciršļus. Kurmis meklē barību, pārskatot savas pazemes ejas, kurās sakrīt dažādi bezmugurkaulnieki.[8] Katru dienu kurmis apēd gandrīz tikpat, cik pats sver.[3] Kurmja siekalas ir toksiskas, ar kurām tas paralizē sliekas, tām aizkožot priekšgalu.[10]

Ar zāles stiebriem un lapām izklāta ziemas miga atrodas barības noliktavas tuvumā. Noliktavas dibenā ir daudz slieku, reizēm pat vairāki simti. Vairākas reizes iekožot sliekām ķermeņa priekšpusē, kurmis padara tās nekustīgas - tās ir dzīvas, taču nespēj aiziet. Pateicoties labajai ožai un dzirdei, tas atrod barību un ūdeni pat lielā attālumā.

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurmji vairojas pavasarī. Pārošanās periods ir ļoti īss un vienu reizi gadā.[1][11] Atkarībā no izplatības reģiona tas var būt dažādos pavasara mēnešos, bet Latvijā tas ir no aprīļa līdz maijam.[1] Tēviņš atrod mātīti viņas pazemes alu sistēmā, kur arī notiek pārošanās. Pēc tam viņš partneri pamet un par mazuļiem vēlāk rūpējas tikai mātīte. Grūsnības periods ilgst 35—40 dienas. Piedzimst 2—9 mazuļi, visbiežāk 4—6.[1] Mazuļiem tiek izrakta īpaša miga — bērnistaba, kas atrodas zem kāda celma, koka vai krūma saknēm. Turklāt miga atrodas ļoti dziļi, apmēram 1—2 metru dziļumā. Mazuļu ala tiek izklāta ar sausu zāli un lapām. Kurmēni piedzimst kaili, taču ātri attīstās, māte tos zīda ar pienu 4—5 nedēļas.[11] Jau drīz pēc piedzimšanas kurmēni sāk rāpot apkārt un rakt zemi. Kažociņš viņiem izaug pēc 24 dienām, bet 1—1,5 mēnešu vecumā viņi pamet dzimto mātes migu. Kurmju dzīves ilgums ir 4—5 gadi.[1]

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki kurmim ir visi sermuļi plēsēji, eži, lapsas, kuras kurmi nokož, bet parasti neapēd, un lielie putni, piemēram, baltie stārķi, vārnveidīgie, piekūni, vanagi un pūces.[1] Visbīstamākais periods kurmja dzīvē ir brīdis, kad tas pamet mātes alu, jo tā kā jaunais kurmis pārvietojas pa zemes virspusi, tas ir viegls mērķis dažādiem plēsējiem.[8] Kurmju populācijai kopumā tomēr vairāk kaitē aukstas ziemas, kad dziļi sasalst zeme, un pavasara pali, kad ūdens strauji ieplūst pazemē. Arī ilgstošs sausums var nodarīt ievērojamu ļaunumu kurmju populācijai.[1]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecības teritorijās kurmis parasti tiek uzskatīts par kaitnieku, lai gan, veidojot alu labirintus, kurmji uzirdina augsni un veicina gaisa, mitruma apriti tajā. Turklāt kurmja klātbūtne samazina strupastes izplatību dārzos, tā kā tos var uzskatīt par derīgiem dzīvniekiem dārza aizsardzībā.[12] Ejas kalpo arī par patvērumu daudziem citiem dzīvniekiem.[1] Tomēr cilvēki, neizprotot kurmju dabu, tos parasti nemīl un vietās, kur tas aktīvi rokas, tiek nīdēts.[8]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 1,14 1,15 1,16 1,17 1,18 1,19 Eiropas kurmis (Talpa europaea)
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Dabas muzejs: Kukaiņēdāji[novecojusi saite]
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «European Mole». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. martā. Skatīts: 2015. gada 29. janvārī.
  4. ↑ 4,0 4,1 Glosmann, M., Steiner, M., Peichl, M., Ahnelt, P.K. (2008). "Cone photoreceptors and potential UV vision in a subterranean insectivore, the European mole". Journal of vision 8 (4): 23.1–12. doi:10.1167/8.4.23. PMID 1848486
  5. ↑ Gorman, Martyn (1984). Macdonald, D., ed. The Encyclopedia of Mammals. New York: Facts on File. pp. 766–769. ISBN 0-87196-871-1.
  6. ↑ Mellanby, K. (1967). "Food and activity in the mole Talpa Europaea". Nature 215 (5106): 1128–30. doi:10.1038/2151128a0. PMID 6061800
  7. ↑ Funmilayo, O. (1977). "Distribution and abundance of moles (Talpa europaea L.) in relation to physical habitat and food supply". Oecologia 30 (3): 277. doi:10.1007/BF01833635
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «ARKive: Mole (Talpa europaea)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 3. martā. Skatīts: 2014. gada 11. jūlijā. Arhivēts 2014. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē.
  9. ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 87 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  10. ↑ BBC: Searching for nature's tunnellers
  11. ↑ 11,0 11,1 Haeck, J. (1969). "Colonization of the mole (Talpa Europaea L.) in the Ijsselmeer polders". Netherlands Journal of Zoology 19 (2): 145–248. doi:10.1163/002829669X00107
  12. ↑ Effect of moles (Talpa europaea) on drift fences used to prevent vole damage in organic fruit growing

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eiropas kurmis
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Eiropas_kurmis&oldid=3703668"