Krams

Krams ir slēpti kristālisks (grauda izmērs < 1 mikrometrs) kvarca paveids, parasti tumšā krāsā. Tehniski krams ir nevis minerāls bet gan iezis, tomēr tā kā krams lielākoties sastāv no kvarca ar nelielu citu materiālu piejaukumu, to uzskata par kvarca, jeb precīzāk — halcedona paveidu.

Krams parasti ir tumši pelēks, melns, tumši brūns, arī gaiši brūns. Kramu iekrāso organiskie piejaukumi, gaišu krāsu var dot gaisa vai ūdens piejaukums. Kramam var būt stiklains spīdums, raksturīgs gliemežnīcas lūzums. Kramu visbiežāk atrod nelielos noapaļotas formas gabalos kā ieslēgumu kaļķakmenī vai krītā.

Krams atšķirībā no vairuma citu kvarca paveidu ir nogulumiezis. Precīzs krama veidošanās mehānisms vēl nav noskaidrots — uzskata, ka krama veidošanās saistīta ar diaģenēzes procesiem nogulumiežos, kas atrodas zem spiediena. Viena no populārākām teorijām ir, ka želejveida silikātu masa aizpilda tukšumus šajos nogulumiežos, kurus izveidojuši vēžveidīgie vai gliemji. Šāda teorija izskaidro formu, kādā atrod kramu. Visbiežāk kramu atrod juras vai krīta laikmeta nogulumos.

Kramam ir bijusi ļoti liela nozīme akmens laikmetā pateicoties šādām krama īpašībām:

• kramu var precīzi apstrādāt visos virzienos;
• krams ir nodilumizturīgs;
• krama atšķilām ir ļoti asa un gluda griezējmala.

Krams bija viens no piemērotākajiem materiāliem dažādiem akmens instrumentiem — bultu un harpūnu uzgaļiem.

Krama ieguve un apstrāde sākusies jau paleolītā, taču daudz plašāka un daudzveidīgāka tā kļuva neolītā. Eiropā apzinātas vairāk ne kā 100 krama ieguves vietas akmens laikmeta darbarīku un ieroču materiāla ieguvei.

Krama ieguve akmens laikmetā nereti bija ne mazāk apjomīgs process, kā mūsdienu kalnrūpniecība. Polijas dienvidu daļā, Krzemjonki atradnē 2300 gadu gaitā izveidotas vairāk nekā 3000 ieguves šahtas, kuru dziļums sasniedz 9 metrus. Anglijā, Norfolkā (Grimes Graves) šahtu dziļums sasniedz 12 metrus. Spiennas raktuvēs Beļģijā izveidotas vairāk nekā 8000 šahtas. 1984. gadā Bavārijas centrālajā daļā tika atklātas lielākās šobrīd zināmās akmens laikmeta krama raktuves, kurās apzinātas jau vairāk nekā 20 000 šahtas.

Sitot krama atšķilu pret tēraudu vai noteiktiem iežiem vai minerāliem (pirīts) rodas dzirksteles, kuras var aizdedzināt viegli degošu materiālu. Tas notiek tāpēc, ka krams atšķeļ mazus, sitiena sakarsētus tērauda gabaliņus, kas atmosfērā oksidējas — aizdegas. Šāda uguns iegūšanas metode ir efektīvāka nekā citas pirmatnējās kultūrās lietotās uguns iegūšanas metodes.

Līdzīgs aizdedzināšanas paņēmiens tika lietots pirmajos pārnēsājamos šaujamieročos. Šī pati metode tiek lietota mūsdienu šķiltavās, kurās gan lieto nevis kramu bet citus materiālus.

• Vietās, kur tas sastopams lielā daudzumā (atsevišķi Anglijas reģioni), kramu izmanto kā būvmateriālu.
• Anglijā samalts krams tika izmantots kā pildviela keramikas izstrādājumiem.

Mūsdienās kramu izmanto maz.

Krams atrodams daudzviet pasaulē. Tomēr atsevišķās vietās krama kvalitāte bijusi augstāka, tādējādi jau akmens laikmetā radot augsti pieprasītu derīgo izrakteni, agrīno kalnrūpniecību, krama apstrādes darbnīcu veidošanos (krama darbarīku un ieroču izgatavošanai nepieciešama liela prasme — tas ir amats), maiņas tirdzniecības un krama piegādes ķēdes, kas savienoja daudzas senās kultūras.

Eiropā augstas kvalitātes kramu ieguva šādās atradnēs:

• Beļģijas teritorijā (Obūra, Spiennas raktuves)
• Lamanša šauruma abos krastos
• Parīzes baseinā
• Rīgenes salā Vācijā
• Krakovas apkaimē Polijā

Latvijā krams ir importēts akmens laikmetā un vietām ir atrodamas krama atšķilas, kas radušās apstrādājot kramu un veidojot no tā akmens instrumentus (Vendzene Ventspils novada Ugāles pagastā).