Karija

Karija (sengrieķu: Καρία) ir vēsturisks apgabals Mazāzijas dienvidrietumu piekrastē, kur antīkajos laikos dzīvoja kariešu tauta. Bronzas laikmetā šis reģions bija iekļauts Arcavas federācijā. Par to, kur karieši dzīvoja vēl pirms tam, skaidrības pagaidām nav.

Sākoties grieķu kolonizācijai ap 2. gadu tūkstoša pr.Kr. beigām Karijas piekrastē parādījās pirmās sengrieķu pilsētas. Grieķu kultūra un valoda sāka pakāpeniski ieiet kariešu vidē, izspiežot kariešu valodu no sadzīves šīs ēras sākumā. 540. gados pr.Kr. Karija vietās, kur vietējas ciltis nespēja konsolidēties vienotā valstī, nonāca Persijas impērijas varā. Pēc Maķedonijas Aleksandra karagājiena Karijas teritorija pazaudēja skaidras robežas, bet kariešu tauta zaudēja etnogrāfisko identitāti.

Mūsdienās vēsturiskās Karijas teritorija aptuveni sakrīt ar Turcijas Muglas ila robežām.

Kariešu apdzīvotā teritorija ar laiku mainījās. Karijas aptuvenās robežas noteiktas, pamatojoties uz Strabona un Hērodota (dzīvoja Halikarnāsā, Karijā) aprakstiem. Apgabals stiepās gar Vidusjūras Mazāzijas piekrasti pretī Krētas un Rodas salām aptuveni no Meandras upes grīvas līdz Indas (Dalamanas) upes grīvai, iekļaujot sevī lielās piekrastes pilsētas Milētu, Halikarnāsu, Knidu un Kaunu.

Ziemeļos Karija robežojās ar Līdiju pa Meandras upes augšteci, bet lejtecē Meandra tek pa kariešu zemēm. Tuvākā zināmā pilsēta Efesa jau atrodas Līdijas teritorijā, kaut arī pēc Strabona ziņām agrāk karieši dzīvoja arī tur. Ziemeļaustrumos Karija robežojās ar Frīģiju, un dabiskā veidā bija nošķirta no tās ar kalnu grēdu, kā arī ar Pizīdiju, kalnu apgabalu. Austrumos Karija robežojās ar Līkiju pa Indas (Dalamanas) upi. Karijas teritorijā tecēja tādas upes, kā Kalbija un Marsija, Meandras lielā pieteka.

Karijas krasta līnija, pēc Strabona ziņām, stiepās 4900 stadijus (ap 880 km), ja iekļaut tur visus līčus. No seniem laikiem liela Karijas piekrastes daļa piederēja grieķu ciltīm: Rodai piederēja piekraste no Karijas rietumu robežas 1500 stadijus (270 km) attālumā. Ieceļotāji no Lakedemonas dibināja Knidu, dorieši no Argolīdas dibināja Halikarnāsu, jonieši no Atēnām sagrāba Milētu un Mikalas ragu. Tiesa gan, hellēņi dzīvoja kompakti, un līdz ar to kariešiem palika izeja pie jūras.

Karijas lielāko daļu veido kalnains apvidus, kur antīkajos laikos bija attīstīta aitkopība. Auglīgās zemes atrodas Meandras upes un tās pieteku ielejās, kā arī gar piekrasti. Senos laikos te bija iecienīts Knidas vīns, bet uz kariešu monētām tika attēlots vīnogu ķekars. Vīnkopību Karijā attīstīja grieķu ieceļotāji.

Anatolijas valodu nesēji Mazāzijā ir zināmi vismaz no 3. gadu tūkstoša pr.Kr. beigām, un kaut arī rakstības šajā periodā vēl nebija, Mazāzijas rietumu daļas iedzīvotāju materiālās kultūras pārmantojamība ir izsekojama pie nākamajām bronzas laikmeta Anatolijas tautām. Ne vēlāk, kā 2. gadu tūkstoša pr.Kr. vidū Anatolijas ciltis sāka apdzīvot Kariju, kur vietējie iedzīvotāji sajaucās ar tā saucamajiem lelegiem. Ir uzskats, ka pirmo reizi Karija divreiz tika pieminēta hetu ķīļrakstos kā Karkisa valsts (Karkissa, Karkija) ap 1270. gadu pr.Kr. Uzvaras dokumentā hetu ķēniņš Hattusilis III citē savu uzrunu Manapa-Datte valdniekam no valsts pie Sehas upes:

Lielākā pētnieku daļa attiecina hetu Karkisu ar Kariju, pamatojoties bez fonētiskās līdzības arī uz ģeogrāfisko izvietojumu (pēc hetu tekstiem) blakus Līkijai. Otro reizi, jau retrospektīvi, par 2. gadu tūkstoša pr.Kr. kariešiem piemin Homērs savā "Iliādā".

Pirmais joniešu kolonizācijas vilnis Mazāzijas piekrastē sākās 11. gadsimtā pr.Kr. Hērodots ziņo, ka pārceļotāji no Atēnām (joniešu ciltis) apkāva vīriešus Milētā, sākotnēji kariešu pilsētā, bet viņu meitas paņēma sev par sievām. Ekspedīcija no Argolīdas Peloponēsā (doriešu ciltis) iekaroja piekrastes daļu un dibināja Halikarnāsu, uz kurieni dažus gadsimtus vēlāk deportēja blakusesošo kariešu apmetņu iedzīvotājus. Valsts iekšienē karieši saglabāja savu valodu, taču grieķu ieceļotāju ietekmē piesātināja savu valodu ar daudziem grieķu vārdiem. Pēc dažiem faktiem var secināt, ka valdošā aristokrātija 4. gadsimtā pr.Kr. jau pārgāja uz grieķu valodu, kas pēc būtības kļuva par starpcilšu saziņas valodu Mazāzijas piekrastes valstīs. Vienotas valsts kariešiem nebija, bet tie dzīvoja apmetnēs un nelielās pilsētās, apvienotas konfederācijā, kas pastāvēja arī pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem. Tos vienoja viena valoda un ticība kara dievam, Karijas Zevam, kā to sauca Hērodots. Svarīgi jautājumi tika risināti sapulcē templī, kas atradās Karijas centrā. Doriešu pilsētām Karijā bija sava savienība. Nav ziņu par kaut kādiem kariem starp vietējiem kariešiem un grieķu ieceļotājiem. Acīmredzot, šīs tautas saskatīja savstarpēju labumu mierīgai līdzāspastāvēšanai.

Par kariešiem ir pieminēts arī Bībelē, Ķēniņu grāmatā, kā algotņiem Jūdejā, t.i. 9—7. gadsimtā pr.Kr.^[1]

800 gadus pēc Trojas kara par kariešiem stāstīja Hērodots. Karieši tika uzskatīti par kareivīgu tautu, un tieši viņiem Hērodots piedēvē rokturu izgudrošanu vairogiem un plimāžas uz bruņucepurēm. Hērodots stāsta, ka 7. gadsimtā pr.Kr. ēģiptiešu faraoni labprāt izmantoja kariešus par algotņiem:

Šīs Hērodota liecības apstiprina arī Ēģiptē atrastie uzraksti. Eisēbija hronogrāfijā tiek atzīmēts, ka 8—7. gadsimta pr.Kr. mijā karieši bija viena no varenākajām tautām Vidusjūras baseinā, un pēc Eisēbija vārdiem "valdīja uz jūras". Faraonu kalpošanā karieši palika līdz pat persiešu iebrukumam Ēģiptē 525. gadā pr.Kr., bet pēc tam kalpoja persiešiem, jaunajiem Āzijas saimniekiem. No apmēram 200 atrastajiem uzrakstiem kariešu valodā tikai 30 atrasti Karijā (pārsvarā uz monētām), bet pārējie Ēģiptē, Sudānā (antīkajos laikos Nūbija) un Atēnās. Iespējams, ka karieši, algotņu statusā izklīstot pa Vidusjūras baseina zemēm, radīja leģendu par to, ka viņi ir nākuši no salām.

Vēl viens no pirmajiem zināmajiem Līdijas ķēniņiem Gigess 7. gadsimta pr.Kr. sākumā karoja Karijas zemēs. Pēc Hērodota ziņām viņa dēls Ardis II iekaroja Karijā joniešu pilsētu Prieni. Kaut gan, Laertas Diogens stāstā par sengrieķu gudro Biantu no Prienes Karijā, pieminēja, ka Prieni aplenca Adrisa II mazdēls, ķēniņš Aliatts III, leģendārā ķēniņa Krēza tēvs:

Pēc Hērodota ziņām Krēzs bija Aliatta dēls no kariešu sievas.

Karija ir nabadzīga ar sengrieķu mitoloģijas sižetiem. Uz to attiecas vienīgi mīts par Endimionu, kura kults Karijā ir zināms no seniem laikiem. Ala Latmes kalnā, kur guļ Endimions, acīmredzot, tiek aprakstīta nepabeigta Puškina dzejoļa uzmetumā "Karijas birzī, kas tīkama ķērājiem, apslēpta ala …"

Pirmo reizi visas grieķu pilsētas Karijā iekaroja leģendārais līdiešu ķēniņš Krēzs 6. gadsimta pr.Kr. vidū. Pēc tam, kad persiešu ķēniņš Kīrs sagrāva līdiešu valsti, karieši 543. gadā pr.Kr. pakļāvās Harpagam, galvenajam Kīra karavadonim, un tikai neliela kariešu pilsēta Pedasa izrādīja pretestību (pēc Hērodota).

Ksenofonts kariešu pakļaušanas vēsturi stāsta šādi: Kīrs nosūtīja uz Kariju savu karavadoni Adusiju, kurš sastapa kariešus pilsoņu kara stāvoklī. Abas karojošās puses vērsās pie Adusija ar lūgumu tiem palīdzēt. Persiešu karavadonis neatteica palīdzēt nevienai karojošajai pusei un palūdza ielaist viņa karaspēku kā sabiedrotos kariešu pilsētās. Ieņemot nocietinājumus, viņš sasauca abu pušu vadoņus un samierināja tos, solot kļūt par ienaidnieku katram no tiem, kas pārkāps mieru. Karieši pateicībā palūdza Kīru iedot tiem Adusiju par satrapu, ko persiešu ķēniņš pēc 5 gadiem arī izdarīja, kad viņš bija iekarojis Babilonu un nepieciešamība pēc karavadoņa atkrita.

Dārija I laikā Kariju pievienoja satrapijai un aplika ar ikgadējām nodevām. 499. gadā pr.Kr. Mazāzijas joniešu pilsētas ar Milētu priekšgalā sacēlās pret persiešu valdīšanu, un viņiem pievienojās arī karieši. Pēc vairākām uzvarām un sakāvēm karieši 494. gadā pr.Kr. atkal pakļāvās persiešiem, un pat ieguva daļu no Milētas zemēm, kuras grieķu iedzīvotājus persieši nodeva verdzībā.

Kad persiešu ķēniņš Kserkss I 480. gadā pr.Kr. devās karagājienā uz Grieķiju, karieši, būdami vasaļi, piešķīra 70 kuģus, un vēl 30 kuģus nodeva Karijas doriešu pilsētas. Doriešu kuģus komandēja Artemīsija I no Halikarnāsas, sieviete, kuras vīrišķību apbrīnoja Kserkss. Karijas satraps Aridolis kādā no jūras kaujām nonāca grieķu gūstā. Bet Kserksa galvenais einuks, kas audzināja viņa bērnus, bija Hermotims, dzimis Pedasā, kariešu pilsētā ziemeļos no Halikarnāsas.

Pēc grieķu-persiešu kariem Atēnas kļuva par vadošo jūras lielvalsti. Atēnu stratēgs Kimons 460. gados pr.Kr. noorganizēja militāru ekspedīciju uz Mazāzijas dienvidiem un sagrāva tur vietējo pesiešu satrapu spēkus. Peloponēsas karu laikā Karijas piekrastes iedzīvotāji maksāja Atēnām nodevas, par ko ziņoja Tukidīds. Taču, kad atēnieši iegāja Karijas iekšienē, karieši viņu militāro vienību iznīcināja. Karija, domājams, ieguva neatkarību no Persijas, vai arī persiešu vara bija nomināla vismaz līdz 5. gadsimtam pr.Kr., kad Sparta savienībā ar Persiju karā uzvarēja Atēnas. Šajā laikā (413—395. gadi pr.Kr.) Karijā valdīja persiešu ķēniņa Tissaferna radinieks, kurš pārvaldīja arī Līdiju un Līkiju. Pēc Peloponēsas kara beigām viņš neveiksmīgi centās Mazāzijā atkauties no spartiešu vienībām. Sakāve un aizdomas nodevībā mudināja ķēniņu Artakserksu 395. gadā pr.Kr. atsūtīt jaunu satrapu Tifraustu, kurš Tissafernam nocirta galvu un aizsūtīja to ķēniņam.

Necerot uz persiešu satrapiem, Persijas ķēniņš iesaistīja vietējo aristokrātiju Karijas pārvaldē, sākumā izraugot Hekatomnu no Milasas (391—377. gadi pr.Kr). Artakserkss II nozīmēja Milasas ķēniņu valdīt pār visu Kariju tādēļ, lai tas savāktu armiju, apspiest kipriešu sacelšanos. Hekatomnam izdevās panākt savu varu mantojamu un nodeva to savam dēlam Mauzolam (377 — 353. gadi pr.Kr.), kurš pārcēla Karijas galvaspilsētu no Milasas uz Halikarnāsu. Mauzolu un Hekatomnu antīkie autori sauc par ķēniņiem, norādot uz viņu neatkarības pakāpi no centrālās varas. Uz šo ķēniņu monētām viņu vārdi ir rakstīti ar grieķu burtiem. Mauzols pat piedalījās atklātā dumpī pret persiešu ķēniņu, taču viņa vara Karijā tā bija nostiprināta, ka viņš varēja turpināt valdīt pār savu valsti arī pēc tam, kad persieši atjaunoja savu varu pār padotajiem. Nav zināms, vai Karijas ķēniņu vara bija arī pār kalnaino Kariju.

Pēc Mauzola trīs gadus valdīja viņa māsa (un arī sieva pēc kariešu tradīcijām) Artemīsija, kura pati kļuva slavena un brāli slavenu padarīja uzceļot Mauzoleju, kas skaitījās viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Neatpaliekot drosmē no citas Artemīsijas, kas kļuva slavena pirms 130 gadiem grieķu-persiešu karos, Mauzola sieva atvairīja Rodas flotes uzbrukumu, kurai bija teritoriālas intereses Karijā.

Pēc Artemīsijas nāves Karijā valdīja Hekatomna vidējais dēls Idriejs (351—344. gadi pr.Kr.), bet pēc tam Hekatomna jaunākais dēls Piksodars. Pēc tam 334. gadā pr.Kr. valdīt pār Kariju iecēla Piksodara znotu, persieti Orontobatu. Kļūt par Piksodara znotu pieteicās jaunais Maķedonijas Aleksandrs, ar ko ne pa jokam sadusmoja savu tēvu, Filipu II, kurš uzskatīja Piksodaru nevis par ķēniņu, bet tikai par persiešu kalpu.

334. gadā pr.Kr. Maķedonijas Aleksandrs iebruka Mazāzijā. Tajā pat gadā, sakaujot Orontobatu Halikarnāsas kaujā, Aleksandrs nodeva valsts pārvaldi ķēniņienes Adas rokās, kas bija Hekatomna jaunākā meita un vienlaicīgi arī Idrieja atraitne, un kas labprātīgi atzina Aleksandra varu. Uz Persijas impērijas drupām Aleksandrs uzcēla jaunu impēriju, kas pastāvēja nedaudzus gadus.

Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves Karija diadohu karos gāja no rokas rokā, pilnībā zaudējot savu patstāvību, līdz romieši 190. gadā pr.Kr., sakaujot sīriešu valdnieku Antiohu III, sadalīja Kariju starp Pergamas valsti un Rodu. Pēc šī laika Karija zaudēja savu etnogrāfisko identitāti.

129. gadā pr.Kr. Karijas teritorija tika iekļauta Āzijas provincē, kas aptvēra lielu Mazāzijas daļu. No 395. gada pēc Romas impērijas sadalīšanas divās daļās Karija tika iekļauta Bizantijas sastāvā un atradās tur līdz 11. gadsimtam, kad turki seldžuki pakļāva sev Mazāziju. Pēc tam bizantieši atkaroja Kariju, bet no 13. gadsimta tās zemēs atkal sāka valdīt musulmaņu valdnieki. No 14. gadsimta Karija kļuva par Otomanu impērijas daļu, bet pēc impērijas sabrukuma tā ir Turcijas daļa un iekļauta Muglas ilā.

1950. gadu garumā Dž.M.Kuks un Dž.E.Bins veica Karijā detalizētus arheoloģiskos pētījumus. Visbeidzot Kuks nāca pie secinājuma, ka Karijā praktiski nav palikušas aizvēsturiskās liecības. Saskaņā ar viņa atskaitēm, 3. tūkstošgades pr.Kr. atradumi galvenokārt aprobežojas ar dažiem rajoniem Egejas jūras piekrastē vai arī blakus tiem. Nekādu 2. tūkstošgades pr.Kr. palieku, izņemot submikēnu atradumus Asarlikā un Mikēnu laika atradumus Milētā un netālu no Milasas, netika atrasts.

Arheoloģiski kariešu atradumiem nebija nekādu īpatnību, viņu kultūrā ļoti daudz kas sakrita ar grieķu kultūru.

1970. gadu laikā turpmākie arheoloģiskie izrakumi Karijā atklāja mikēniešu būves Jasosā (ar diviem "mīnojiešu" līmeņiem zem tiem), kā arī protoģeometrisko un ģeometrisko materiālu (piemēram, kapenes un keramiku). Arheologi vēl apstiprināja kariešu klātbūtni Sardos, Rodā un Ēģiptē, kur tie kalpoja par faraona algotņiem. Konkrēti, Rodā kariešu kapeņu tips, kas zināms kā Ptolemejons, var būt attiecināms uz kariešu hegemonijas periodu salā. Neskatoties uz šo paaugstinātas arheoloģiskās aktivitātes periodu, karieši joprojām, acīmredzot, nebija autohtona Anatolijas grupa, jo gan piekraste, gan Karijas iekšējie rajoni bija praktiski neapdzīvoti aizvēsturiskajos laikos.

Kas attiecas uz pieņēmumu, ka karieši ir cēlušies no neolīta ieceļotājiem, tad to neapstiprina tas fakts, ka neolītiskā Karija pēc būtības bija neapdzīvota. Kaut arī Karijā varēja būt ļoti neliela neolītiska apmetne, ļaudis, kas zināmi kā "karieši", visdrīzāk apmetās dienvidrietumu Anatolijā otrajā gadu tūkstotī pr.Kr.