Kategoriskais imperatīvs

Kategoriskais imperatīvs ir centrālais koncepts Imanuela Kanta morāles filozofijā. Imperatīvs paredz to, ka kāda darbība (vai bezdarbība) ir universāli saistoša, un tā nav atvedināma uz atsevišķu situāciju vai subjektīviem ieskatiem. Ja hipotētiskais imperatīvs kādu darbību pasludina par nepieciešamu, tad tikai attiecībā pret kādu atsevišķu nosacījumu, piemēram: „Man ir jānopērk maize, jo es esmu izsalcis”. Atšķirībā no hipotētiskā imperatīva, kategoriskais imperatīvs kādu rīcību pasludina par universālu, nereducējot to uz atsevišķiem apstākļiem, vai cilvēka subjektīviem ieskatiem. Kategoriskais imperatīvs iesākas un noslēdzas sevī, neatsaucoties uz kādu ārēju nosacījumu. Kategorisko imperatīvu Kants izklāsta trijos formulējumos.

Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.

I. Kants nebija apmierināts ar tā laika morālo filozofiju, jo tā viņaprāt bija orientēta uz hipotētisko imperatīvu, kas, piemēram, apgalvo: „Slepkavot ir slikti, jo tas apdraud sabiedrību” Šis izteikums var iedarboties, ja cilvēkam ir svarīga sabiedrības pastāvēšana, pretējā gadījumā viņš nejūt pienākumu sekot šim apgalvojumam. Kategoriskais imperatīvs tā vietā apgalvotu:” Slepkavot nedrīkst, jo slepkavošana ietver sevī to, ka jābūt cilvēkiem, ja mēs apgalvotu, ka slepkavot drīkst, tad vairs nebūtu cilvēku un nebūtu ko slepkavot”, līdz ar to apgalvojums „Slepkavot drīkst” sevi iznīcina. Līdzīgi ir ar izteicieniem „melot drīkst”, „zagt drīkst”, jo pirmajā gadījumā melošana ietver to, ka ir patiesība un ja visu laiku melotu, tad nebūtu patiesības un nebūtu attiecībā pret ko veidot melus. No pirmā formulējuma izriet pilnīgais un nepilnīgais pienākums. Pilnīgais pienākums izriet no nepieciešamības ievērot loģisko nepretrunīgumu izteikumos, kā piemērā par slepkavošanu. Nepilnīgais pienākums tiek pamatots ar atsevišķu empīrisku vērojumu un pieprasa sekot tam, vienmēr, kad ir iespēja to darīt. Otrs formulējums :

Vienmēr pret otru cilvēku rīkojies kā pret mērķi, nevis vienīgi līdzekli

Šīs koncepts aicina katram indivīdam otrā cilvēkā saskatīt savu brīvību. Izmantojot citu kā līdzekli, cilvēks noliedz brīvību arī sevī.

Trešais kategoriskā imperatīva formulējums aicina sekojot savām gribas maksimām tā, lai cilvēks būtu likumdevējs „Beigu karalistē”. „Beigu karaliste” ir Kanta domas eksperiments, perfektas sabiedrības vīzija, kura ir veidota uz viņa morāles filozofijas premisām.