Frederiks Deliuss

Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Frederiks Deliuss Frederick Delius Personīgā informācija Dzimis 1862. gada 29. janvārī Anglijā Miris 1934. gada 10. jūnijā (72 gadi) Francijā Tautība anglis

Profesionālā informācija

Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts

Frederiks Deliuss (angļu: Frederick Delius; dzimis 1862. gada 29. janvārī, miris 1934. gada 10. jūnijā) bija viens no jaunās pastorālās tradīcijas radītājiem angļu mūzikā 20. gadsimta sākumā. Tomēr viņa dzīslās neritēja ne pilītes angļu asiņu, un lielāko daļu sava mūža viņš dzīvoja ārzemēs. Frederiks Deliuss bija vācu imigrantu dēls, un viņš tuvojās savam mūziķa liktenim pa apkārtceļu, turklāt Deliusa vārds bija liktenīgi un nesaraujami saistīts ar divu slavenu viņa atbalstītāju vārdiem.^[1]

Frederiks Deliuss dzimis 1862. gadā Bredfordā, Jorkšīras grāfistē, uz kurieni vecāki bija pārcēlušies no Vācijas. Viņa tēvam — Jūliusam tur piederējas vilnas pārstrādes uzņēmums un Frederiks (jeb Fricis, kā viņš bija kristīts) uzauga vidē, kas bija arī materiāli nodrošināta. Jūliuss Deliuss mīlēja mūziku, un viņa dēls kļuva par profesionālu pianistu un vijolnieku.^[1]

Pēc izglītības iegūšanas Deliuss laiku strādāja tēva firmā, bet biznesa vide viņam nebija piemērota, un 1884. gadā viņš pārliecināja tēvu iegādāties apelsīnu koku plantāciju Floridā. Nokļuvis Amerikā, viņš nopirka klavieres un tad veltīja savu brīvo laiku mūzikas studijām, vienlaikus ietekmējoties no afroamerikāņu mūzikas skaņām un ritmiem, kas bija dzirdami visapkārt un ļoti spēcīgi iespaidoja viņa komponēto svītu Florida (1886 — 1887). Pēc diviem gadiem Deliuss bija pārliecināts, ka īstais ceļš dzīvē ir sevis veltīšana mūzikai, un tēvs sūtīja viņu uz Leipcigas konservatoriju. Tur viņš iepazinās un sadraudzējās ar norvēģu komponistu Eduardu Grīdu, kura mūzika spēcīgi ietekmēja jaunāko Deliusu.^[1]

Pēc diviem gadiem Leipcigā Deliuss pārcēlās uz Parīzi, kur nodzīvoja visu nākamo desmitgadi, komponējot dziesmas, instrumentālos un orķestra skaņdarbus, kā arī operas. Parīzē viņš sastapa vācu gleznotāju, Šlēzvigu - Holšteinu dzimtas mantinieci, Helēnu Rozenu, plašāk pazīstamu kā Jelku. Parīzē viņa studēja glezniecību un izstādīja savus darbus Neatkarīgo salonā. Viņai ļoti patika Deliusa mūzika un abus vienoja nopietna interese par Nīčes filozofiju. 1897. gadā Deliuss pārcēlās uz dzīvi viņas mājā, kas atradās ciematā Grē pie Luēnas (Grez-sur-Loing), netālu no Fontenblo. 1903. gadā viņi apprecējās, un šīs tad kļuva par viņa mājām visu turpmāko dzīvi. Deliusam sākās ražīgākais daiļrades posms, kuram līdzi nāca arī atzinība un popularitāte vispirms Vācijā, pēc tam arī Anglijā. Viņam laimējās, ka viens no viņa īstiem atbalstītājiem bija diriģens sers Tomass Bīčems, kurš kļuva par Deliusa aizstāvi.^[1]

Komponista pēdējais dzīves posms bija smagas slimības sagrauts. Deliusu bija izvārdzinājis sifiliss, kuru viņš bija ieguvis Floridā. Slimības pēdējā stadijā viņš kļuva akls un paralizēts, lai gan viņa prāts un runas spējas bija palikušas neskartas. 1927. gadā kādā avīzes rakstā sers Bīčems žēlojās: Ja notiktu tā, ka iejauktos kāds dievišķs spēks un atjaunotu komponista redzi, viņa skaistā, dziedošā balss būtu mēma līdz pašai pēdējai stundiņai. Bet gadu vēlāk Deliusam palīgā nāca nevis dievi, bet jaunais Ēriks Fenbijs, ar kura palīdzību Deliuss varēja turpināt komponēt vēl sešus gadus līdz nāvei 1934. gadā.^[1]

Kad Deliuss akls un paralizēts gulēja Grē ciema mājā ciešanu nomāktās sievas Jelkas aprūpēts, viņš saņēma vēstuli no 22 gadus vecā jorkšīrieša Ērika Fenbija. Lai gan Fenbijs pauda milzu apbrīnu par talantīgā komponista darbiem, šī nebija parasta viņa mūzikas cienītāja vēstule. Fenbijs pats bija topošais komponists, un viņš piedāvāja ko ļoti neparastu — kļūt par Deliusa sekretāru, lai pierakstītu paralizētā komponista visas diktētās notis. Deliuss pieņēma šo dāsno piedāvājumu, un Fenbijs noteiktajā laikā ieradās komponista mājā, kur tad viņu saņēma ar bravūrīgu sveicienu: Nāc nu iekšā, Fenbij! Tā sākās nozīmīga sešus gadus ilgā sadarbība, kuras laikā Fenbijs atlika malā savu radošo darbu, lai notvertu un saglabātu ikvienu triekas ķertā varoņa iedvesmas dzirksteli. Šajā laikā tapušas arī smeldzīgi skaistās Atvadu dziesmas (1930), skaņdarbs korim un orķestrim, kura pamatā ir Volta Vitmena dzeja. Fenbija veikums ir pieskaitāms pie pašiem pašaizliedzīgākajiem gadījumiem pat mūzikas vēsturē, jo, lai gan Deliuss tiešām bija mūzikas vizionārs, par kādu viņu arī uzsaktīja Fenbijs, viņš tomēr bija arī stipri kašķīgs egoists. Pēc Deliusa nāves Fenbijs uzrakstīja brīnišķīgu atmiņu stāstu Deliuss, kādu es viņu pazinu (1935).^[1]

• 1880. gads — pēc mācībām ģimnāzijā un starptautiskajā koledžā Deliuss sāk darboties tēva vilnas biznesā
• 1884. gads — saimnieko savā apelsīnu plantācijā Floridā, bet aizvien vairāk aizraujas ar mūziku
• 1886. gads — nolēmis veltīt savu mūžu komponēšanai, iestājas Leipcigas konservatorijā
• 1888. gads — Parīzē nododas komponēšanai, bet pirmo skaņdarbu (Leģenda vijolei un orķestrim) publicē tikai 1893. gadā
• 1896. gads — sastop gleznotāju Helēnu Jelku Rozenu un pārceļas uz Grē; 1903. gadā viņi salaulājas
• 1901. gads — uzraksta operu Romeo un Džuljetas ciems
• 1905. gads — pabeidz kompozīciju Dzīves mesa ar viņa apbrīnotā filozofa Nīčes tekstu
• 1907. gads — sers Tomass Bīčems noklausās Deliusa darbu Apalakia un kopš tā brīža līdz pat savai nāves stundai 1961. gadā viņš arī kļūst par Deliusa atbalstītāju
• 1912. gads — simfoniskās poēmas orķestrim nostiprina viņa pastorālo miniatūru komponista slavu
• 1928. gads — Fenbijs sāk strādāt par Deliusa sekretāru un nošu pierakstītāju
• 1934. gads — nomirst Francijā, Grē pie Luēnas^[1]

• Brigas gadatirgus
• Dreifēšana jūrā
• Dziesma pirms saullēkta
• Dzirdot pirmo dzeguzi pavasarī
• Fenimors un Gerda
• Opera Irmelin
• Pāri kalniem un tālu projām
• Romeo un Džuljetas ciems
• Sārtvaidze Margo
• Svīta Florida
• Vasaras dārzā
• Vasaras vakars
• Vasaras vakars pie upes
• Ziemeļzemes skices^[1]