Folklora

Folklora (angļu: folklore, no folk — 'tauta' un lore — 'zināšanas') jeb garamantas ir vispārpazīstama tradīcija — kādas etnokulturālas jaunrades pamatveids, kas tiek atpazīta kā šīs etnokulturālās pasaules uztveres atspoguļojums tādā līmenī, kas izteic tās sociālo un kultūras identitāti; tās formas un satura vērtības tiek pārmantotas mutvārdos, imitācijā vai kādā citā veidā. Folklora aptver gan tautas mutvārdu daiļradi (tautasdziesmas, pasakas, teikas, anekdotes, nostāstus u.c.), gan tautas mūziku, dejas un rotaļas, gan tautas drāmu, mitoloģiju, rituālus, paražas, lietišķo mākslu, celtniecību u.c.

Folkloras jēdzienu 1846. gadā radīja angļu antikvārs Viljams Džons Toms, lai aizvietotu tajā laikā angļu valodā lietoto jēdzienu popular antiquities.

Mūsu senču dzīvē liela nozīme bija dziesmām, dejām un ieražām. Folklorā iemiesota tautas uzkrātā pieredze, tradīcijas, ideāli un pasaules uzskats. Folklora ir kolektīva daiļrade, to radījis nevis viens, bet daudzi cilvēki. Dziesmas, dejas, pasakas, teikas un citus sacerējumus pārmanto no paaudzes paaudzē, taču pārstāstot tie tiek pārveidoti. Tāpēc gadās, ka folkloristi (cilvēki, kas pēta tautas daiļradi) dažādās vietās no dažādiem teicējiem iegūst atšķirīgus vienas un tās pašas dziesmas vai teikas variantus.

Latviešu folklora šaurākā nozīmē ir tautas mutvārdu daiļrade. Latviešu tautai ir bagātīgs folkloras mantojums, kas sastāv no tautasdziesmām, pasakām, teikām, nostāstiem, anekdotēm, mīklām, sakāmvārdiem, parunām, ticējumiem.^[1] Jau XX gadsimta vidū folkloras jēdziens tika plašināts un ietvēra arī muzikālo un horeogrāfisko folkloru. Pazīstamākie latviešu folkloristi, kuri pierakstījuši un apkopojuši tautas dziesmas un pasakas, ir Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Ansis Lerhis-Puškaitis. Tautas mūzikas materiālus apkopoja JUrjānu Andrejs, Emilis Melngailis, Jēkabs Vītoliņš un citi.

Folklora ir integrēta Latvijas izglītības sistēmā. Neskaitot to, katru gadu notiek kādas tēmas apguve Valsts finansētā tradicionālas kultūras paguves programmā "Pulkā eimu, pulkā teku". Latvijā mūsdienās amatiermākslas formā folkloru praktizē folkloras kopas un etnogrāfiskie ansambļi, kurus kūrē Nacionālā kultūras centra speciālisti. Folkloras materiālus savai profesionālai darbībai izmanto komponisti, horeogrāfi, postfolkloras un rokmūzikas grupas. Līdzās tam vairākas sabiedriskas organizācijas ir aktīvas folkloras sarīkojumu, danču vakaru, muzikantu un dejotāju nometņu, koklētāju saietu un citu pasākumu rīkošanā. Plašāka sabiedrības iesaiste folkloras un tautas tradīciju praktizēšanā notiek gadskārtu svētkos, no kuriem īpaši izceļami Jāņi un Ziemassvētki.

Folkloras galvenie žanri:^[2]

• Mutvārdu:
  • Vēstītāja folklora:
    • Pasakas;
    • Teikas;
    • Nostāsti;
    • Leģendas;
    • Anekdotes;
    • U.c.
  • Dziesmu folklora:
    • Klasiskās tautasdziesmas;
    • Ziņģes;
    • Baznīcu dziesmas;
    • Vēsturiskās dziesmas;
    • U.c.
  • Brahiloģismi:
    • Mīklas;
    • Parunas;
    • Tautas maģija.
• Muzikālā:
  • Dziesmu melodijas;
  • Instrumentālās melodijas.
• Horegrāfiskā:
  • Deja;
  • Rotaļa;
  • Rotaļdeja;
  • Rotaļspēle;
  • Spēle.
• Ieražu:
  • Godu;
  • Gadskārtu.

• Folkloristika
• Postfolklora
• Etnogrāfija
• Folklorisms
• Dejas simbolika

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Folklora.

• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• folklora.lv Arhivēts 2014. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
• latviešu folkloras radio

Šis ar kultūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l