Gaišzilais sīlis
| Gaišzilais sīlis Gymnorhinus cyanocephalus (Wied, 1841) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Vārnu dzimta (Corvidae) |
| Ģints | Gaišzilie sīļi (Gymnorhinus) |
| Suga | Gaišzilais sīlis (Gymnorhinus cyanocephalus) |
| Izplatība | |
 | |
 Gaišzilais sīlis Vikikrātuvē | |
Gaišzilais sīlis jeb pīniju sīlis (Gymnorhinus cyanocephalus) ir vārnu dzimtas (Corvidae) putnu suga, kas ir vienīgā suga gaišzilo sīļu ģintī (Gymnorhinus). Ģeogrāfisko variāciju nav.[1]
Gaišzilais sīlis dzīvo Ziemeļamerikas rietumu daļā, sākot ar Oregonas centrālo daļu, līdz Kalifornijai ziemeļos un uz austrumiem līdz Oklahomas rietumiem. Tas ir sastopams kalnos, kuros aug pīniju priedes: Kolorado pīnijas (Pinus edulis) un vienlapas pīnijas (Pinus monophylla).
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gaišzilais sīlis, salīdzinot ķermeņa proporcijas un auguma izmērus, ir vislīdzīgākais riekstrozim. Arī ekoloģisko nišu abi ieņem līdzīgu. Ķermeņa garums 26—29 cm, spārnu plētums 44—48 cm, svars tēviņam apmēram 111 g, mātītei 99 g.[2][3]
Gaišzilā sīļa apspalvojums ir zilipelēks, tā galva ir tumšāk pelēka, bet pakakle un pavēdere gaišāka. Kājas un knābis melni. Gaišzilais sīlis ir vienīgais putns vārnu dzimtā, kuram nāsis nav segtas ar spalviņām.[4]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gaišzilie sīļi ir ļoti sabiedriski putni. Tie parasti veido barus, kas var būt arī ļoti lieli, līdz pat 250 un vairāk putniem. Kamēr bars barojas, daži indivīdi paliek sardzē, uzmanot, vai netuvojas putnu ienaidnieki. Gados, kad priedēm ienākas maz sēklu, gaišzilie sīļi neligzdo vai ligzdo tikai daži pāri.[5]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenā gaišzilā sīļa barība ir pīniju priežu sēklas.[5] Parasti tiek izmantotas Kolorādo pīniju sēklas un vienlapu pīniju sēklas. Pīniju sēklas ir smagas un barojošas, tām nav priežu sēklām raksturīgo spārniņu. Sēklas neizplatās ar vēju, līdz ar to gaišzilais sīlis ir galvenais pīniju sēklu izplatītājs dabā.[6] Tie ēd arī augļus un ogas, kukaiņus, sienāžus, zirnekļus un citus bezmugurkaulniekus.[7]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ligzdošana notiek kolonijās, bet vienā kokā ir tikai viena ligzda.[6] Parasti ligzdas vīšanai tiek izvēlēts ozols vai priede. Ligzdot gaišzilais sīlis sāk janvārī vai februārī. Šajā laikā sīļu bars sadalās 2 daļās: ligzdojošie pāri un jaunie putni, kas vēl neligzdo.[8] Dzimumbriedumu gaišzilais sīlis sasniedz apmēram 1,5—2 gadu vecumā.[9]
Pieaugušie putni veido monogāmus pārus, kuriem ir ilgstošas pāru attiecības, bet arī ligzdošanas laikā pāris vai perēšanas laikā tikai tēviņš nakšņo kopā ar baru, un katru rītu viss bars kopīgi barojas apmēram 1,5 stundas.[7] Dējumā parasti ir 3—5 olas.[6] Inkubācijas periods ilgst 17 dienas. Perē tikai mātīte, bet tēviņš mātīti tikmēr baro. Barība tiek pienesta ligzdas tuvumā uz kāda zara, tad tēviņš sauc mātīti ēst. Mātīte paņem barību un tūlīt atgriežas ligzdā. Pirmās 6 dienas, lai mazuļi nesaltu, mātīte tos nepamet, bet tēviņš visus turpina barot ar priežu sēklām. Apspalvojums putnēniem izaug 21 dienas vecumā. Vēlāk putnēnus baro abi vecāki, bet, līdzko tie sasnieguši izlidošanas vecumu, tos var pabarot ikviens garām lidojošais pieaugušais gaišzilais sīlis no kolonijas. Arī pēc izlidošanas jaunie gaišzilie sīļi tiek baroti apmēram 8 dienas, pēc tam tie mācās sameklēt barību paši.[7]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ World Bird List: Crows, mudnesters & birds-of-paradise, 2020
- ↑ Alive: Pinyon Jay (Gymnorhinus cyanocephalus)
- ↑ «Planet of Birds: Pinyon Jay (Gymnorhinus cyanocephalus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2018. gada 3. februārī.
- ↑ Perrins, Christopher (2003): The New Encyclopedia of Birds Oxford University Press: Oxford ISBN 0-19-852506-0
- ↑ 5,0 5,1 Reproductive interdependence of pinyon jay and pinyon pines
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Lanner, Ronald M. 1981. The pinon pine: A natural and cultural history. Reno, NV: University of Nevada Press
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Balda, Russell P.; Bateman, Gary C. 1971. Flocking and annual cycle of the pinyon jay, Gymnorhinus cyanocephalus. The Condor. 73: 278–302
- ↑ «Flocking associates of the Pinyon Jay». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. jūnijā. Skatīts: 2010. gada 21. oktobrī.
- ↑ The advantages of, and constraint forcing, mate fidelity in pinyon jays