Biamax

Šis raksts ir izolēts. Uz to nenorāda neviens cits raksts. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot uz to saites no saistītiem rakstiem. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

BIAMAX (Pareiza grieķu valodas izruna Viamax) bija Grieķijas transportlīdzekļu ražotājs. 70. gadu beigās tas bija viens no lielākajiem Grieķijas uzņēmumiem, tam bija trīs rūpnīcas (Atēnās, kur atradās tā galvenā mītne, Salonikos un Larisā) un vairākas citas saimniecības būves visā valstī. Turklāt BIAMAX kļuva par vadošo Grieķijā tādās jomās kā kvalitātes nodrošināšana, tehniskā apmācība, procesu dokumentēšana, pētniecība un attīstība. Lai gan tā pamatdarbība bija transportlīdzekļu ražošana (1970. gadu beigās tās rūpniecības nozarē strādāja vairāk nekā 2000 darbinieku), daži tās meitasuzņēmumi bija iesaistīti arī tādās jomās kā tūrisma pakalpojumi, lauksaimniecības produktu eksports un kuģniecība.

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 30. gados, kad Fostiropulosu ģimene kļuva par Mercedes-Benz transportlīdzekļu importētājiem. Uzņēmums ar šo nosaukumu tika dibināts 1956. gadā, un nosaukums atspoguļoja tā sākotnējo darbību, jo tas sāka ar autobusu virsbūves ražošanu uz Mercedes-Benz šasijas (BIAMAX, kas nozīmē "Biomihania Amaxomaton" jeb "Transportlīdzekļu virsbūves rūpniecība"; nosaukums tika saglabāts, lai gan uzņēmums drīz sāka ražot pilnvērtīgus transportlīdzekļus).

Pirmā BIAMAX izstrādātā šasija tika ieviesta 1960. gada janvārī. Tajā pašā gadā tika ieviesta slavenā R autobusu un starppilsētu autobusu sērija. Tas bija viens no pirmajiem bezšasijas autobusu dizainiem pasaulē, inženiertehniskais sasniegums, kas saistīts ar jaunām piekares un struktūras pieejām, kuru izstrādāja inženieri Αntonijs Rizoss (no kura iniciāļa radās sērijas nosaukums) un Joannis Drakulis (kurš bija atbildīgs par tā ārkārtīgi eleganto, racionalizēto dizainu). Modeļi R495 (starppilsētu autobuss) un R514 (autobuss) kļuva par izplatītu skatu Grieķijā, nostiprinot BIAMAX zīmolu. 1962. gadā tika projektēts un uzbūvēts trolejbuss (arī bez šasijas) ar Lancia tiltiem un transmisiju un CGE elektroierīcēm. Bet tā kā Atēnām tika pasūtīti importa trolejbusi, tika saražots tikai viens trolejbuss, tomēr tas tika izmantots satiksmē un darbojās vairāk nekā 15 gadus.

Ļoti veiksmīgā pilsētas un starppilsētu autobusu F sērija (nosaukta pēc Fostiropulosa iniciāļa, apzīmējums tika izmantots arī agrāk) tika ieviesta 1965. gadā, izmantojot BIAMAX izstrādātu kāpņu tipa šasiju un, kā vairums tās produktu, Mercedes-Benz dzinēju. Visizplatītākie modeļi bija F530 un F580, ar vairākām virsbūves variācijām dažādiem pielietojumiem. Tajā pašā laikā BIAMAX sāka ražot dzelzceļa vagonus un turpināja ražot plašu autobusu un kravas automašīnu virsbūvju klāstu, komplektējot apvidus automašīnas un traktorus. No rūpnīcām izbrauca tūkstošiem transportlīdzekļu, no kuriem daudzi tika eksportēti uz daudzām valstīm galvenokārt Eiropā, Āzijā un Āfrikā; dažkārt uzņēmums eksportēja pat 50% no saražotās produkcijas. Viens no ievērojamākajiem modeļiem, kas īpaši izstrādāts Āfrikai un Tuvajiem Austrumiem, bija "tuksneša autobuss" ar ļoti izturīgu konstrukciju, kura ražošana sākās 1963. gadā. Tas bija paredzēts tālsatiksmes braucieniem ar paaugstinātu klīrensu un papildu kravnesības iespējām (ieskaitot spēju pārvadāt vairāku tonnu kravu uz jumta), pēc izvēles papildu aprīkots ar gaisa kondicionieri, gultām, tualetēm utt. Vēl šobrīd Tuvajos Austrumos F580 modelis tiek izmantos ekspluatācijā. Par leģendāro BIAMAX autobusu uzticamību liecina lielais skaits saglabājušos eksemplāru, no kuriem lielākā daļa ir darba stāvoklī. Viens no veiksmīgākajiem BIAMAX projektiem bija Mercedes-Benz O302 un O303 autobusu ražošana, ieskaitot tā variantus kā O302S2 modelis, kas būtībā bija abu modeļu "sajaukums".

Uzņēmums saskārās ar grūtībām astoņdesmito gadu sākumā, kad tika zaudēti daži Tuvo Austrumu tirgi, bet galvenokārt jauno likumu dēļ, kas atļāva Grieķijā importēt lietotus autobusus. Grieķijas pievienošanās Eiropas Savienībai 1981. gadā atcēla Grieķijas "protekcionisma" likumus vietējai autobūves industrijai un nodokļus par ārvalstu transportlīdzekļu importu.

1986. gadā tā pārtrauca ražošanu, koncentrējoties uz transportlīdzekļu importu un izplatīšanu. Kopš 1999. gada, kad Sfakianakis SA nesekmīgi mēģināja iegādāties uzņēmumu^[1] (Sfakianakis iegādājās tikai kravas automašīnu un traktoru importēšanas nodaļu), arī visa tirdzniecības darbība tika pārtraukta; bijušās uzņēmuma daļas ir koncentrējušās uz kuģniecību un citām darbībām, un tas, kas palicis pāri no BIAMAX, pašlaik darbojas kā nekustamā īpašuma pārvaldīšanas firma.

Vecie rūpniecības korpusi Athinon avēnijā joprojām ir pamesti.

• L.S. Skartsis un G.A. Avramidis, "Made in Greece", Typorama, Patras, Greece (2003) ISBN 960-7620-30-5 (pārpublicēts University of Patras Science Park, 2007)
• L.S. Skartsis, "Greek Vehicle & Machine Manufacturers 1800 to present: A Pictorial History", Marathon (2012) ISBN 978-960-93-4452-4 (e-ģrāmata)
• G.N. Georgano (Red.), "The Complete Encyclopedia of Commercial Vehicles", Krause Publication, Iola, Wisconsin (1979)
• Denis Miller, "The Illustrated Encyclopedia of Trucks and Buses", New Burlington Books, London (1982)
• "Eleftheria" laikraksts, 1960. gada 8. jūlijs, 4. lpp (Biamax R-sērijas prezentācija)

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Biamax.
• Grieķijas autobusu ražotāji vietnē Bus-planet.com