Boulderings

Boulderings (angļu: bouldering, no boulder — 'laukakmens') ir viens no klinšu kāpšanas veidiem, kas tiek veikts, neizmantojot virves vai jostu. Lai gan to var izdarīt bez jebkāda aprīkojuma, vairums kāpēju izmanto klinšu kurpes, lai būtu vieglāk nostāvēt uz akmeņiem, krītu, lai rokas paliktu sausas un neslīdētu, un bouldringa matraci, lai negūtu traumas kritiena brīdī. Atšķirībā no free solo kāpšanas, kas arī ir kāpšana bez stiprinājumiem, boulderings ir kāpšana ne augstāk par 6 metriem, lai droši var nolēkt uz paklāja.^[1]

Šis sporta veids radās kā apmācību metode kāpējiem un alpīnistiem. Boulderings ļāva kāpējiem praktizēties drošā attālumā no zemes, turklāt veidoja izturību un palielinātu pirkstu spēku. 1900. gadā boulderings pārtapa par atsevišķu disciplīnu.

Klinšu kāpšana pirmo reizi parādījās kā sporta veids 19. gadsimta vidū. Agrāk bouldrings bija nevis atsevišķa disciplīna, bet sava veida apmācības veids. Specializētus klinšu kāpšanas apavus izgudroja Pjērs Alēns (Pierre Allain).

1960. gadā šis sports attīstījās jaunā līmenī, pateicoties amerikāņu matemātiķim Džonam Gillam (John Gill), kurš ieviesa vairākas svarīgas inovācijas. Gills izmantoja atlētikas un vingrošanas kustības, kas palīdzēja labāk tikt uz priekšu. Gills izveidoja maršrutu reitingus pēc to grūtības.

Atšķirībā no citiem kāpšanas veidiem^[2], bouldrings var būt drošs un efektīvs arī ar ļoti nelielu aprīkojumu,^[3] tāpēc tas ir ļoti pievilcīgs daudziem kāpējiem.^[4] Citi iesaka izmantot kāpšanas kurpes un krītasomu pēc iespējas mazāk, kamēr pieredzējuši kāpēji izmanto vairākus pārus kurpju, krītu, birstītes un matračus.^[5]

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Boulderings.
• bouldering.lv — Sākums Arhivēts 2016. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.