Augšdevons

Augšdevons (D₃) jeb vēlais devons ir devona perioda epoha, kā arī devona sistēmas nodalījums. Šī epoha ilga aptuveni 26 mlj. gadus (385,3 ± 2,7 - 359,2 ± 2,5 Ma). Augšdevons dalās divos stāvos (laikmetos): Frānas un Famenas stāvos.

Augšdevona pirmajā posmā turpinājās vidusdevona transgresija un franas laikmetā sasniedza devona jūras uzplūdu maksimumu. Īpaši tā izpaudās Krievijas un Ziemeļamerikas platformu teritorijās, kā arī ģeosinklinālēs Rietumeiropā un Dienvidķīnā. Famenas laikmetā jau iezīmējas būtiska jūras regresija. Jūra pakāpeniski atkāpās no Krievijas platformas, sadaloties daudzās sājūdens lagūnās. Tāpat, pilnīgi no jūras atbrīvojās Ziemeļamerikas un Sibīrijas platformas, kā arī Gondvanas perifērās teritorijas. Ģeosinklinālajās zonās augšdevona beigās situācija bija nedaudz sarežģītāka. Apalačos, Bretaņā, dažās Kazahstānas vietās, tāpat arī Ķīnā un Austrālijā devona beigās iekrita Bretaņas krokošanās fāze, kas iezīmēja hercīnās oroģenēzes pirmo lielāko posmu. Līdz ar to šajos rajonos bija vērojama jūras regresija. Savukārt, citās vietās (piemēram, Kazahstānas lielākajā daļā) famenas laikā bija vērojama transgresija, un jūra pakāpeniski pārgāja uz apakšējā karbona periodu.

Augšdevona nogulumi ieguļ gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot valsts ziemeļrietumu daļu un uz dienvidiem no Daugavpils, kā arī ielejveida iegrauzumos dažās Latvijas vietās. Visā Latvijas teritorijā augšdevona nogulumi uzguļ virsū vidusdevona živetas stāva nogulumiem. Lielākajā teritorijas daļā tos klāj kvartāra slāņi, un tikai valsts dienvidrietumos tos sedz karbona, kā arī jaunāki nogulumi. Augšdevona nogulumu biezums ir Latvijas teritorijā sasniedz vairāk kā 300 metrus. Tie vispilnīgāk saglabājušies valsts dienvidrietumu daļā. Latvijas augšdevonā ir izdalīti divi stāvi: franas un famenas (pēc Ardenu-Reinas skalas). Augšdevona apakšējā robeža Latvijā tiek vilkta pa gaujas svītas pamatni. Robeža ir samērā labi izsekojama: uz vidusdevona Živetas stāva mālu, aleirītu un smilšakmeņu miju uzguļ Gaujas svītas sīk- un rupjgraudainas baltas smiltis un smilšakmeņi, vietām ar kvarca un kvarcīta olīšiem. Beidzamajā laikā tiek piedāvāti arī citi varianti - D₂/D₃ robežu vilkt starp Gaujas un Amatas, vai starp Amatas un Pļaviņu svītu. Augšdevona augšējā robeža tiek nosprausta starp Ketleru svītas augšdaļu (māli, mālaini aleirīti un dolomītmerģeļi) un Šķerveles svītas apakšdaļu (smilšakmeņi). Augšdevona griezumu pārstāv terigēnās smilšakmens, māla un aleirītu slāņkopas, kas mijas ar karbonātiskām dolomītu un dolomītmerģeļu un merģeļu slāņkopām. Šo slāņkopu mija parāda noteiktu nogulumu veidošanās ritmiskumu un ir izsekojama visā valsts teritorijā. Šis ritmiskums lielā mēra arī nosaka augšdevona slāņkopu stratigrāfisko dalījumu svītās vai arī sīkākās stratigrāfiskās vienībās.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Augšdevons.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)