Aleksandretas sandžaks

Aleksandretas sandžaks (turku: İskenderun Sancağı, franču: Sandjak d'Alexandrette, arābu: سنجق الإسكندرونة‎ Sanjaq al-Iskandarūna) Franču Sīrijas un Libānas mandātteritorijas sastāvā esošs autonoms apgabals, kura statusu noteica Francijas-Turcijas 1921. gada 20. oktobra līguma 7. paragrāfs, kas paredzēja īpašu statusu turku valodai un kulturālo autonomiju apgabalā dzīvojošajiem turkiem.

1923. gadā sandžaku pievienoja Alepo valstij un no 1925. gada tas bija Sīrijas valsts sastāvā. 1932. gada Sīrijas pārstāvju palātas vēlēšanās no sandžaka tika ievēlēti 4 turki, 3 alavīti, 2 kristieši, 2 sunnīti un 1 armēnis.

1937. gada novembrī sandžakam piešķīra lielāku autonomiju, par tā aizsardzību atbildēja Francija un Turcija. 1938. gada 5. jūlijā sandžakā iegāja Turcijas armija, no kuras bēga liela daļa apgabala arābu un armēņu iedzīvotāju, kas pirms turku okupācijas veidoja sandžaka iedzīvotāju lielāko daļu. No 1938. gada 6. jūlija līdz 2. septembra neatkarības pasludināšanai reģiona gubernators bija Abdurahmans Meleks. Turcijas militārā kontrolē notika nedemokrātiskas viltus vēlēšanas, kuru rezultātā 1938. gada 2. septembrī tika pasludināta neatkarīga Hatajas valsts, kas pēc vēl viena nedemokrātiska referenduma 1939. gadā kļuva par Turcijas Hatajas provinci.^[1]

Atbilstoši 1936. gada tautas skaitīšanas rezultātiem sandžakā dzīvoja 220 000 cilvēku, no kuriem 39% turki, 28% alavīti, 11% armēņi, 10% sunnīti, 8% dažādu konfesiju kristieši, 4% čerkesu, ebreji, kurdu u.c.

Pēc turku armijas ienākšanas un daudzu iedzīvotāju bēgšanas, franču administrācija 1938. gada 22. jūlijā no sandžaka asamblejas 40 vietām 22 piešķīra turkiem, 9 alavītiem, 5 armēņiem, 2 sunnītiem un 2 kristiešiem. Lai palielinātu turku skaitu sandžakā, Turcijas valdība jau iepriekš bija aicinājusi visus sandžakā dzimušos Turcijas iedzīvotājus atgriezties tajā un reģistrēties.

1938. gada 2. septembrī sandžaka asambleja pasludināja neatkarīgu Hatajas valsti kuras konstitūcija tik apieņemta 6. septembrī. Valsts nosaukumu bija izdomājis Turcijas prezidents Ataturks, un to vadīt ieradās divi Turcijas parlamenta deputāti.

Francija nepretojās Turcijas rīcībai, cerot, ka Eiropas kara gadījumā tā pievienosies antihitleriskajai koalīcijai. Sīrijas Republikas prezidents Hašims al-Atasi protestā atkāpās no amata, paziņojot, ka Francijai nav tiesību pieļaut šādu Sīrijas teritorijas sadalīšanu. Sīrija joprojām oficiāli nav atzinusi, ka ir atteikusies no savām tiesībām uz šo provinci.^[2]