Aist-2D
Aist-2D Аист-2Д | |||||
KA veids | Zemes tālizpētes pavadonis | ||||
Operators | Samaras valsts aerokosmiskā universitāte, Krievija | ||||
Izgatavotāji | CSKB-Progress, Krievija | ||||
Starts | 28.04.2016. 02:01 UTC | ||||
Starta vieta | Vostočnij 1S Krievija | ||||
Nesējraķete | Sojuz-2.1a/Volga | ||||
Palaists kopā ar | Mihailo Lomonosov, SamSat-218 | ||||
Aktivitātes beigas | 17.04.2024. | ||||
Darbības ilgums | 8 gadi | ||||
NSSDC ID | 2016-026B | ||||
SCN | 41465 | ||||
Masa | ~ 500 kg | ||||
Orbītas elementi | |||||
---|---|---|---|---|---|
Centr. ķermenis | Zeme | ||||
Orbītas veids | SSO | ||||
Slīpums | 97,3° | ||||
Apogejs | 485 km | ||||
Perigejs | 471 km | ||||
|
Aist-2D (Аист-2Д) bija Krievijas eksperimentāls Zemes tālizpētes pavadonis. To Samaras valsts aerokosmiskās universitātes vajadzībām orbītā palaida 2016. gada aprīlī pirmajā startā no Krievijas jaunā kosmodroma Vostočnij. Pavadonis darbu beidza 2024. gada aprīlī.
2013. gadā tika palaisti Samaras universitātes pavadoņi AIST № 1 un AIST № 2. Savukārt Aist-2D bija nākamās paaudzes demonstrācijas pavadonis (tam nosaukumā ir burts "D" — "demonstrators").[1] Kosmiskā aparāta primārais uzdevums bija pārbaudīt jaunu CSKB-Progress pavadoņu platformu, kuru nākotnē varētu izmantot par bāzi dažādas aparatūras uzstādīšanai.
Derīgā krava
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Galvenais Aist-2D instruments bija optoelektroniskā attēlu uzņemšanas sistēma Avrora, ko izgatavoja Krasnogorskas mehāniskajā rūpnīcā KMZ. To izstrādāja uz sistēmas Geoton-L1 bāzes, ko izmantoja pavadoņos Resurs-P.[2] Avrora masa bija 65 kg; izšķirtspēja — 1,54 m panhromatiskā režīmā un 4,6 m multispektrālā režīmā. P joslas sintezētās apertūras radars nodrošināja zemes virsmas novērošanu apstākļos, kad to klāja veģetācija. Pavadonī bija uzstādīti arī inovatīvi infrasarkanie sensori ar izšķirtspēju 127 m, kuriem nav vajadzīga atdzesēšana, un tos izmantoja, lai atklātu nelielus ugunsgrēkus.
Cita zinātnisko eksperimentu aparatūra:
- DMS-01, masas spektrālais sensors, pētīja paša kosmiskā aparāta ārējo atmosfēru;
- DČ-01, pētīja kosmiskās vides ietekmi uz materiāliem un pārklājumiem, kā arī uz optiskajiem elementiem un mikroshēmām;[3]
- Magnētiskā stabilizācijas sistēma, paredzēta žiroskopu kinētiskā momenta atbrīvošanai;
- KMU-1, mikropaātrinājumu kompensators, izmantoja elektromagnētus pavadoņa orientācijas kontrolei;
- Meteor-M, pētīja mikrometeorīdus un kosmisko atkritumu daļiņas;
- Kontakt-MKA, mobilo pavadoņsakaru sistēmas Globalstar ierīce, lai varētu "zvanīt" uz pavadoni un pārsūtīt telemetrijas datus.
Lidojuma gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aist-2D startēja 2016. gada 28. aprīlī 02:01 UTC ar nesējraķeti Sojuz-2.1a/Volga no kosmodroma Vostočnij. Kopā ar to palaisti pavadoņi Mihailo Lomonosov un SamSat-218.
2017. gada 20. aprīlī Aist-2D tika nodots ekspluatācijā.[4]
2024. gada 17. aprīlī Roskosmos paziņoja, ka Aist-2D orbītā ir pārtraucis darbu. Pavadoņa darbības ilgums bija paredzēts trīs gadiem, bet tas nostrādāja 8 gadus, uzņemot kopumā vairāk nekā 93 miljonus kvadrātkilometru platību.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Спутники "Ломоносов", "Аист-2Д" и SamSat-218. Досье ТАСС, 2016-04-26
- ↑ «Швабе» изготовил оптико-электронную аппаратуру для космического аппарата «Аист-2Д sdelano-u-nas.livejournal.com
- ↑ Ученые ищут пути удешевления исследования космоса Самарский университет, 2016-04-26
- ↑ "Аист-2Д" введен в эксплуатацию Новости космонавтики, 2017-04-27
- ↑ «Аист-2Д» завершил свою миссию Новости космонавтики, 2024-04-17
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Аист-2Д Новости Самарский университет
- Aist-2D satellite Anatoly Zak
- Aist 2D Gunter Dirk Krebs
- Спутник ДЗЗ. АИСТ-2Д Arhivēts 2016. gada 26. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Ecoruspace.ME