Andrea Tafi

**Andrea Tafi**
*Andrea Tafi*
	Tafi 1996. gada Parīze—Tūra sacensībās
Personas dati
Dzimis	1966. gada 7. maijā (58 gadi); Fučekjo, Itālija
Iesauka	Il Gladiatore
Komandas informācija
Komanda	beidzis karjeru
Disciplīna	šoseja
Loma	braucējs
Braucēja tips	klasiku speciālists
Profesionālās komandas
Sezonas	Komanda
1989	Eurocar
1990-1991	Selle Italia
1992-1993	Carrera Jeans-Vagabond
1994-2002	Mapei-CLAS
2003	Team CSC
2004	Alessio-Bianchi
2005	Saunier Duval-Prodir
Lielākās uzvaras
	Viendienas un klasikas Itālijas čempionāts grupas braucienā (1998) Giro di Lombardia (1996) Parīze—Rubē (1999) Flandrijas tūre (2002) Grand Prix de Fourmies (1994, 1997) Parīze—Brisele (1996) Wincanton Classic (1997) Giro del Piemonte (1999) Parīze—Tūra (2000)

Andrea Tafi (itāļu: Andrea Tafi; dzimis 1966. gada 7. maijā Fučekjo) ir bijušais Itālijas šosejas riteņbraucējs, kura profesionālā karjera ilga no 1989. līdz 2005. gadam. Tafi spēja labāko sniegumu rādīt grūtās sacensībās viņam deva iesauku Il Gladiatore (latviski: "Gladiators").^[1]

Tafi specializējās bruģētajās pavasara klasikās kā Parīze—Rubē, kurā viņš uzvarēja 1999. gadā un Flandrijas tūre, kurā viņš uzvarēja 2002. gadā. 1996. gadā Tafi uzvarēja arī Giro di Lombardia, bet 1998. gadā Itālijas čempionātā grupas braucienā.^[2]

Karjera

Lielākos panākumus Tafi guva Itālijas superkomandā Mapei-CLAS. 1996. gada Parīze—Rubē sacensībās četriem komandas braucējiem (Johans Musēvs, Džanluka Bortolami, iepriekšējā gada uzvarētājs Franko Ballerīni un Tafi) izdevās nokļūt atrāvienā. Ballerīni tukšas riepas dēļ izkrita no vadošās grupas, bet pārējie finišēja, ieņemot vietas uz pjedestāla, Tafi iegūstot trešo vietu.

1996. gadā Tafi uzvarēja Giro di Lombardia sacensībās, izmantojot savas spējas kāpumu pievarēšanā. Viņš izteicās, ka vēlās līdzināties savam elkam, citam itāļu riteņbraucējam Franšesko Mozeram, kurš uzvarēja Parīze—Rubē, valkājot Itālijas čempiona trikolora kreklu. 1999. gadā viņš šo mērķi sasniedza.^[3] 2000. gadā viņš uzvarēja Parīze—Tūra sacensībās pēc ilgstoša atrāviena, izjaucot sprinteru komandu plānus. Pēc pāris tukšākiem gadiem Tafi atkal guva panākumu paugurainajās 2002. gada Flandrijas tūres sacensībās pa bruģētajiem ceļiem. Nokļuvis vadošajā atrāvienā ar tādiem braucējiem kā Johans Musēvs, Peters van Petegems un komandas biedrs Daniele Nardello, viņš veica uzbrukumu pēc uzbrukuma, visbeidzot izmantojot vietējo favorītu Muēva un van Petegema vilcināšanos, gūstot uzvaru vienatnē.

Pēc Mapei superkomandas norieta Tafi 2003. gadā pārcēlās uz Team CSC komandu Bjarnes Rīsa vadībā. Šīs komandas sastāvā viņš finišēja piektais 2013. gada Parīze—Rubē sacensībās. Vēl pēc gada viņš pievienojās Alessio-Bianchi, negūstot ievērojamus panākumus. Savu pēdējo sezonu viņš aizvadīja 2005. gadā jaunajā Saunier Duval-Prodir komandā. Tafi savu karjeru noslēdza pēc 2005. gada Parīze—Rubē sacensībām, kurās finišēja 42. vietā.^[4]

Atgriešanās mēģinājums

Vairākus gadus startējis amatieru veterānu sacensībās, 2018. gada oktobrī Tafi paziņoja, ka 2019. gadā, 20 gadus pēc savas uzvaras, vēlētos startēt Parīze—Rubē sacensībās. 8. novembrī viņš paziņoja, ka atradis komandu un mēģinās iegūt ielūgumu uz sacensībām. Ja Tafi mērķi piepildītos, viņš Parīze—Rubē startētu 52 gadu vecumā.^[5]^[6] Tafi tomēr neizdevās atrast komandu, kas viņu iekļautu sastāvā uz vienām sacensībām. Viņš bija vienojies ar organizatoriem par startēšanu ārpus konkurences, bet marta vidū sacensību negadījumā lauza atslēgas kaulu un atteicās no starta.^[7]

Dopings

Karjeras laikā Tafi nekad netika apsūdzēts dopinga lietošanā. Viņa vārds parādījās 2013. gada 24. jūlijā Francijas senāta publicētajā dopinga pārbaužu sarakstā no 1998. gada Tour de France. 2014. gadā šīs saglabātās analīzes bija pārtestētas ar jaunākām metodēm un Tafi analīzes uzrādīja EPO pēdas.^[8] Noilguma dēļ viņa sacensību rezultāti netika anulēti.

Atsauces

↑ «Andrea Tafi, il Gladiatore» (italian). museociclismo.it. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.
↑ «Italian National Road Championships - CN». autobus.cyclingnews.com. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.
↑ «Andrea Tafi wins Paris - Roubaix 1999». cyclingfever.com. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.
↑ «Tafi to bid farewell». Eurosport. 2005. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.
↑ «Should Andrea Tafi return to Paris-Roubaix at 52?». Cycling Weekly. 2018. gada 9. novembris. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.
↑ «Tafi says he's found a team for 2019». cyclingnews.com. 2018. gada 8. novembris. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.
↑ «Broken collarbone ends Andrea Tafi's Paris-Roubaix dream». CyclingTips (en-US). 2019-03-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-10-26. Skatīts: 2019-03-18.
↑ «French Senate releases positive EPO cases from 1998 Tour de France».

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrea Tafi.

[1] «Andrea Tafi, il Gladiatore» (italian). museociclismo.it. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. martā. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.

[2] «Italian National Road Championships - CN». autobus.cyclingnews.com. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.

[3] «Andrea Tafi wins Paris - Roubaix 1999». cyclingfever.com. Skatīts: 2012. gada 21. septembris.

[4] «Tafi to bid farewell». Eurosport. 2005. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.

[5] «Should Andrea Tafi return to Paris-Roubaix at 52?». Cycling Weekly. 2018. gada 9. novembris. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.

[6] «Tafi says he's found a team for 2019». cyclingnews.com. 2018. gada 8. novembris. Skatīts: 2018. gada 13. novembris.

[7] «Broken collarbone ends Andrea Tafi's Paris-Roubaix dream». CyclingTips (en-US). 2019-03-18. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-10-26. Skatīts: 2019-03-18.

[8] «French Senate releases positive EPO cases from 1998 Tour de France».

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]