Andrē Malro

Andrē Malro André Malraux Personīgā informācija Dzimis 1901. gada 3. novembrī Parīze, Francija Miris 1976. gada 23. novembrī (75 gadi) Kreteja, Francija Paraksts

Literārā darbība Pseidonīms Maurice Sainte-Rose, Colonel Berger Nodarbošanās rakstnieks Valoda franču Žanri proza Slavenākie darbi "Cilvēkam lemtais" (1933) "Cerība" (1937) "Klusuma balsis" (1951) Apbalvojumi Goda Leģiona ordenis Gonkūra prēmija Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Andrē Malro (franču: André Malraux, dzimis Žoržs Andrē Malro (franču: Georges André Malraux) 1901. gada 3. novembrī, miris 1976. gada 23. novembrī) bija franču rakstnieks, mākslas teorētiķis, politiskais un sabiedriskais darbinieks. Gollisma piekritējs. Viņš bija Francijas kultūras ministrs un valsts ministrs 1959.—1969. gadā.^[1] Malro bija pretrunīga personība. No vienas puses, viņa mitomānija un iesaistīšanās blēdīgos darījumos kompromitēja rakstnieka reputāciju. No otras puses, viņš bija vairākkārt pierādījis sevi kā patriots un taisnīguma aizstāvis.

Andrē Malro piedzima Parīzē amerikāņu bankas filiāles pārziņa Fernāna Žorža Malro un viņa sievas Bertas Felīcijas Lamī ģimenē. Kopš agras bērnības zēns slimoja ar Tureta sindromu. Vecāki izšķīrās 1905. gadā. Tēva jaunajā ģimenē piedzima divi Andrē pusbrāļi Rolāns Malro (1912—1945) un Klods Malro (1920—1944). Andrē dzīvoja ar māti un vecomāti Parīzes priekšpilsētā Bondī. Viņš mācījās Parīzes 3. apgabala skolā. 1919. gadā iestājās Kondorsē licejā (Lycée Condorcet), bet pameta to, tā arī neieguvis bakalaura diplomu. 1919. gadā viņš sāka strādāt izdevniecībā René-Louis Doyon, kas savā jaunajā žurnālā La Connaissance no 1920. gada publicēja Malro pirmās esejas un kritiskos rakstus. Šajā periodā Malro aizrāvās ar Maksa Žakoba, Gijoma Apolinēra, Alfrēda Žarī darbiem, kas ietekmēja viņa stilu, kuru vēlāk kritika definēja kā ferfelu. Rakstnieka pirmā grāmata Lunes en papier, uzrakstīta 18 gadu vecumā, arī ir veltīta Maksam Žakobam.

Sadarbojoties ar laikrakstu Action, Malro iepazinās un sadraudzējās ar Žanu Kokto, Pjēru Reverdi, Polu Morānu, Andrē Salmonu, Andrē Suaresu, Andrē Derēnu, Fernānu Ležē, de Vlaminku. 1919. gadā viņš apmetās Monmartrā.

1922. gada 21. oktobrī Malro apprecēja Klāru Goldšmitu, ar ko devās ceļojumā uz Prāgu, Vīni, Magdeburgu, Berlīni, Tunisiju, Sicīliju. 1923. gadā abi bija pilnīgi izputināti neveiksmīgu naudas ieguldījumu rezultātā.

1923. gada beigās, lai uzlabotu situāciju, Malro aizbrauca uz seno Khmeru impērijas galvaspilsētu Angkoru, lai atvestu no turienes senlietas, kas varētu interesēt amerikāņu un vācu kolekcionārus. Sazinājies ar dažiem no tiem un to starpniekiem un uzzinājis, kas tobrīd ir visvairāk pieprasīts, viņš apsolīja dabūt vairākas skulptūru partijas. Praktiski viņš gatavojās arheoloģisko pieminekļu izlaupīšanai. Uz vietas, lai izvairītos no maksas par arheoloģisko izrakumu veikšanu, Malro uzrādīja paša viltotus dokumentus par piederību pie valodniecības skolas École des langues orientales, apsolīja naudas ziedojumu vietējai organizācijai École française d'Extrême-Orient, kas kontrolēja piekļūšanu senpilsētas tempļiem, kā arī apsolīja aprobežoties tikai ar atrasto mākslas darbu mulāžu atveidošanu Parīzes Gimē muzejam (musée Guimet). Tā paša gada oktobrī Francijas koloniju ministrija izsniedza viņam atļauju. Decembrī Malro un viņa kompanjoni nokala no Banteay Srei tempļa sienām četrus bareljefa fragmentus un vienu tonnu ciļņu gabalu. Šo kravu dažas dienas vēlāk aizturēja Pnompeņas policija. 1924. gada 21. jūlijā Malro piesprieda trīs gadu cietumsodu. Viņa sieva, kas nepiedalījās laupīšanā, aizbrauca uz Parīzi, kur rīkoja atbalsta kampaņu, pulcējot ap sevi intelektuāļus un māksliniekus. Par Malro iestājās Andrē Bretons, Luijs Aragons, Fransuā Moriaks, Andrē Žids, Makss Žakobs, un atkārtotā lietas izskatīšanā viņam piesprieda tikai nosacītu sodu.^[2]

Pēc atgriešanās Francijā Malro dzīvoja Parīzē (39, boulevard Edgar-Quinet). Viņš sadarbojās ar laikrakstu La Nouvelle Revue française, kur iepazinās ar Pablo Pikaso. Bet tieksme pēc piedzīvojumiem neļāva rakstniekam palikt mierā. Tajā pašā gadā Malro izlēma pārcelties uz Franču Indoķīnu, lai iesaistītos cīņā pret koloniālismu, piebiedrojoties advokātam Polam Monēnam (Paul Monin 1890—1929), kurš uzturējās tur kopš 1918. gada. Lai apmaksātu ceļojumu, tika pārdota ģimenes gleznu kolekcija, tai skaitā divi viltoti Pikaso un divi viltoti Derēna darbi. 1925. gada februārī Andrē un Klāra Malro devās uz Saigonu. 1925. gada jūlijā Malro un Monēns dibināja laikrakstu L'Indochine, ko tā paša gada novembrī aizstāja L'Indochine enchaînée, kas atklāti kritizēja Francijas koloniālo sistēmu. Monēns mēģināja pierunāt Malro braukt uz Ķīnu, lai atbalstītu tur veidojošos sociāldemokrātisko kustību, bet Malro nepiekrita, kaut gan vēlāk lika saprast, ka piedalījies arī Ķīnas pilsoņu karā. Šo ilūziju pastiprināja arī viņa romāns Les Conquérants un raksts L’Expédition d’Ispaha ar pseidonīmu Moriss Sentroze (Maurice Sainte-Rose) žurnālā L’Indochine, kas abi rakstīti liecības stilā. Viņš pameta visu un 1926. gada sākumā atgriezās GrancijG.^[3]

Šī rakstnieka biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l