Peskāra

Peskāra Pescara Pescàrë
pilsēta
Karogs Ģerbonis
Peskāra
Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217
Valsts	Itālija
Reģions	Abruco
Province	Peskāras province
Dibināta	1811. gada 4. maijā
Platība
• pilsēta	33,62 km2
Augstums	4 m
Iedzīvotāji (2023)[1]
• pilsēta	118 657
• blīvums	3 563,4/km²
• aglomerācija	400 000
Laika josla	CET (UTC+1)
• Vasaras laiks (DST)	CEST (UTC+2)
Pasta indekss	65121-65129
Mājaslapa	www.comune.pescara.it
Peskāra Vikikrātuvē

Peskāra (itāļu: Pescara, izrunā: /pesˈkaːra/; neapoliešu: Pescàrë vai Pëscàrë) ir pilsēta Itālijā, Abruco reģionā. Pilsēta atrodas Itālijas centrālās daļas austrumos, Adrijas jūras krastā. Peskāra ir Peskāras provinces administratīvais centrs, taču ne reģiona centrs, neskatoties uz to, ka ir gan iedzīvotāju skaita, gan platības ziņā lielākā pilsēta reģionā. Pilsēta kopā ar netālu esošajām pilsētām Kjeti, Frankavilu un Montesilvāno, kā arī vairākiem piegulošiem ciematiem, veido ģeogrāfiski un infrastrukturāli vienotu aglomerāciju, kas uzskatāms par Abruco sabiedrisko centru. Pilsētas teritorijā dzīvo 119 800 cilvēku,^[2] taču aglomerācijas iedzīvotāju kopskaits ir no aptuveni 300 līdz 400 tūkstošiem, atkarībā no tā, kuras pilsētas tiek uzskatītas par tai piederošām.^[3] Peskārā atrodas osta, reģionā vienīgā starptautiskā lidosta, dzelzceļa tīkla sazarojums, kā arī vairākas reģiona administratīvās iestādes, no kurām lielākā daļa tomēr atrodas Abruco administratīvajā centrā L'Akvilā.

Peskāra izvietojusies ap Aterno–Peskāras upes grīvu, tās abos krastos, izstiepjoties vairākus kilometrus Apenīnu kalnu virzienā un abos virzienos gar Adrijas jūras krastu, ziemeļos savienojoties ar Montesilvāno, savukārt dienvidos – ar Frankavilu. Peskāra atšķiras no citām Itālijas lielpilsētām ar to, ka tās sabiedriskais centrs atrodas ārpus vēsturiskā centra.

Peskāra ievērojama ar to, ka tajā dzimis un darbojies dzejnieks Gabriels D'Anuncio. Viņa vārdā nosaukti vairāki objekti pilsētā, turklāt pilsētas oficiālais apraksts ir La città dannunziana jeb D'Anuncio pilsēta. 1957. gadā Formula 1 čempionāta ietvaros notika Peskāras Grand Prix. Peskāras Grand Prix ir noticis tikai vienu reizi. Peskārā ir dzimis arī bijušais Formula 1 pilots Jarno Trulli.

Pilsēta izvietojusies gar Aterno–Peskāras upes ieleju un Adrijas jūras krastu, dodot pilsētas ģeogrāfiskajām aprisēm T burta formu. Pilsētas sabiedriskais, finanšu un tūrisma centrs, kuru iezīmē plašs gājēju bulvāris Corso Umberto I un pilsētas laukums Piazza della Rinascita, atrodas 1 kilometru uz ziemeļiem no upes, starp publisko pludmali un dzelzceļa staciju. To raksturo režģveida ielu plānojums un fašisma un pēckara perioda arhitektūra, kas saistāms ar Otrā pasaules kara nodarītajiem postījumiem pilsētai. Visā pilsētas 6,8 kilometru^[4] garumā jūras krastā ir plaša pludmale ar privātiem kūrortiem. Teritorija upes dienvidu krastā, kvartālā Porta Nuova uzskatāma par Peskāras vecpilsētu, jo tajā sastopama 19. gadsimta arhitektūra un vairāki vēsturiski objekti, to skaitā dzejnieka Gabriela D'Anuncio dzimtā māja.

Pilsētu strukturāli četrās daļās sadala dzelzceļa līnija un upe. Teritorija uz dienvidiem no dzelzceļa ir galvenokārt industriāla. Tās haotiskās attīstības laikā tika nojaukta apkaimes viena no pēdējām vēsturiskajām ēkām, Gabriela D'Anuncio ģimenes lauku māja, no kuras mūsdienās palicis tikai tornis.^[5]

Peskāras panorāmu veido vairāki iespaidīgi modernās arhitektūras elementi, piemēram, uz masīvām vantīm balstītais Ennija Flajāna tilts (Ponte Ennio Flaiano), gājēju tilts Ponte del Mare ar atsevišķiem korpusiem gājējiem un velosipēdistiem, kā arī biroju augstceltnes – dvīņu torņi Torri Camuzzi. Peskāra ir vieta, kur krustojas divas no garākajām Eiropas līmeņa šosejām – šoseja E80, kas savieno Lisabonu Portugālē ar Girbulaku Turcijas austrumos, un šoseja E55, kas savieno Helsingborju Zviedrijā ar Kalamatu Grieķijā.

Pirms pilsētas izplešanās tās mūsdienu teritorijā bija purvains priežu mežs, kurš saglabāts tikai vienā vietā, ap ezeru parkā Pineta Dannunziana pilsētas dienvidos. Parks ir nožogots un tiek uzskatīts par nozīmīgu apskates objektu.

Lielākā daļa pilsētas izvietojusies līdzenumā gar Adrijas jūras piekrasti un upes ieleju, un tās reljefs centrālajā daļā ir līdzens. Savukārt pilsētas nomalēs reljefs ir paugurains, dažviet sastopami klinšaini atsegumi, piemēram, 140 metrus augstais Telegrāfa pakalns (Colle del Telegrafo).

Pilsētas nosaukums cēlies no Peskāras upes lejteces alternatīvā nosaukuma latīņu valodā Piscaria,^[6] kas nozīmē "saistīta ar zivīm".

Pastāv liecības par Peskāras upes grīvas izmantošanu kā ostu jau no 5. gadsimta p. m. ē., tomēr senāko zināmo pastāvīgo apmetni mūsdienu Peskāras teritorijā ap upesgrīvu dibinājuši vestīņi 1. gadsimtā p.m. ē.^[7] Pēc Otrā sannītu kara teritorija pārgāja Romas republikas pārvaldībā. Romiešu laikā to sauca Vicus Aterni, vēlāk – Aternum, jeb Aterno, kura kā Ostia Aterni atzīmēta 3. gadsimtā p. m. ē zīmētajā Peitingera kartē. Par Peskāras teritoriju pēc Romas impērijas krišanas 476. gadā liecību un avotu ir ļoti maz, visticamāk, pilsēta tikusi barbaru izpostīta.^[8] Starp 2. un 5. gadsimtu Peskārā, vietā, kur mūsdienās slejas Svētā Ceteja katedrāle, tika uzbūvēta apļveida baznīca, pazīstama kā Svētās Jeruzalemes baznīca (Chiesa di Santa Gerusalemme).

6. gadsimtā, Gotu kara laikā, bizantieši pēc Peskāras iekarošanas to apjoza ar aizsargmūri, aprīkotu ar torņiem un dažviet līdz 3 metriem biezu, kura neliels fragments saglabājies iemūrēts kazarmu ēkas sienā.

Līdz 9. gadsimtam Peskāra atradās langobardu Benevento hercogistē, pēc tam – Spoleto hercogistē. Ap 10. gadsimtu nosaukumu Aternum nomainīja nosaukums Piscaria, (no latīņu piscis = zivis) saistībā ar zivju resursu bagātību Peskāras upē.^[9] 11. gadsimtā, normaņu iekarojumu laikā kļuva par Frīdriha II domīniju. No 13. līdz 19. gadsimtam tā, kopā ar visu Abruco reģionu, ietilpa Neapoles karalistes sastāvā. Saglabājies dokuments no 1530. gada, kurš apraksta Peskāru kā sen pamestu ciematu, kurā darbīga saglabājusies tikai osta.^[10] Kārļa V valdīšanas laikā veco mūri aizvietoja 1566. gadā pabeigtais cietoksnis abos upes krastos, ar septiņiem bastioniem un biezām, ravelīnu aizsargātām kurtīnēm.^[11] Nocietinājumu efektivitāte pierādījās 1566. gadā, kad tika atvairīts Osmaņu admirāļa Pijalepašā uzbrukums Peskārai.^[12] Šajā laikā ap Septiņu Sāpju Dievmātes katedrāli, kas atrodas uz rietumiem pakalnā, attīstījās neliels ciemats, Kastelamare, kura vēsturiskā centra apbūve daļēji saglabājusies vēl mūsdienās un ietilpst Peskāras administratīvajās robežās.

Pirmais Itālijas karalis Viktors Emanuels II savas vizītes laikā 1860. gadā Peskārā publiski aicināja pilsētniekus nojaukt cietoksni, lai ļautu pilsētai attīstīties.^[13] Sekojošajos divdesmit gados cietoksnis tika gandrīz pilnībā nojaukts, lai atbrīvotu vietu pilsētas izaugsmei. Mūsdienās no cietokšņa palikuši tikai neliela daļa ap vārtiem dienvidu pusē, kurā ierīkots muzejs. 19. un 20. gadsimtu mijā cietokšņa vaļņu vietā tika uzbūvēts daudz jūgendstila ēku, pārsvarā četru stāvu augstumā, savukārt tālāk uz dienvidiem ap kūrmāju (Kursaal) attīstījās Antonino Liberi projektēts greznu jūgendstila vasarnīcu kūrortciemats vai dārzu pilsēta Pineta, kā arī tika nojaukta daļēji sabrukusī aptuveni 1500 gadus vecā Svētās Jeruzalemes baznīca, lai izbrīvētu ceļu tiltam pāri upei.

Pirmā pasaules kara ietvaros pilsēta cieta no austroungāru spēku uzlidojuma - tika sagrautas divas ēkas un gāja bojā trīs cilvēki.^[14] Aprīkojot pilsētu aizsardzībai pret turpmākiem līdzīgiem uzbrukumiem, pilsētas dienvidos upes ielejā tika izbūvēta lidosta,^[15] kas mūsdienās tiek izmantota civilajai aviācijai.

Līdz 1927. gadam Peskāras upe bija robeža starp divām atsevišķām pilsētām – Kastelamari kreisajā un pašu Peskāru – labajā krastā. Kastelamares centrs vēsturiski atradās pakalnos uz rietumiem no pilsētas, taču pateicoties tūrisma attīstībai, 20. gadsimtā, tas pārvietojās uz līdzeno piekrastes zonu un Kastelamare saauga kopā ar Peskāru, ietverot sevī arī pie upesgrīvas esošo ciematu Borgomarīno,^[16] kura apbūve daļēji saglabājusies vēl mūsdienās, teorētiski veidojot ceturto vecpilsētu Peskārā un nostiprinot mūsdienu Peskāras policentrisko dabu. Peskārai piederošā puse, savukārt, sakarā ar augšminētā cietokšņa demontāžas darbiem un purvaino piekrasti, kura ilgus gadus netika meliorēta, attīstījās daudz lēnāk un tika apbūvēta tikai pēckara gados. Tāpēc arī pilsētas dienvidu daļā mūsdienās sastopama praktiski tikai brutālisma un postmodernisma stila apbūve, un tāpēc pilsētas primārais centrs drīzāk ir bijusī Kastelamare, nevis kādreizējā cietokšņa ieskautā apkaime.

1927. gadā, pēc rakstnieka Gabriela d'Anuncio iniciatīvas, abas pilsētas tika apvienotas vienā administratīvā vienībā,^[17] izveidojot arī Peskāras provinci, un kā simbols abu pilsētu vienībai 1935. gadā pie abu pilsētu bijušās robežvietas tika uzcelts racionālisma stilā ieturēts administratīvo ēku komplekss Palazzo di Città ar monumentālu pulksteņtorni, kā arī citas monumentālas ēkas, piemēram, Telegrāfa un Pasta pils (Palazzo delle Poste e dei Telegrafi) un Tirdzniecības kameras nams (Palazzo della Camera del Commercio). 1939. gadā izcēlās Otrais pasaules karš, taču līdz pat 1943. gadam tas Peskāru neskāra.^[18]

Otrajā pasaules karā Peskāra vācu armijas atkāpšanās laikā cieta lielus materiālos un cilvēciskos zaudējumus. 80% pilsētas apbūves tika sabombardēta un kopumā tika pilnībā iznīcinātas aptuveni 2600 ēkas, kā arī izraisīta ap 3000 cilvēku nāve, no kuriem liela daļa civiliedzīvotāju.^[19] Pilsēta cieta no gaisa uzlidojumiem no Sabiedroto puses, un no rekvizīcijas un mīnēšanas no vācu puses. Sabiedroto mērķis bija sabojāt transporta un pārvaldes objektus, lai vācu armija tos nevarētu izmantot. Augstais posta līmenis saistāms ar to, ka Peskārā nebija bumbu patversmju, un esošās pretgaisa aizsardzības sistēmas, izvietotas uz ēku jumtiem, nenostrādāja.^[20]

Karš pamatīgi iedragāja pilsētas 100 gadus ilgušo attīstību, taču kopš tā laika pilsēta ir atguvusies un kļuvusi par Abruco kulturālo, ekonomisko un politisko reģiona centru.^[21] Sekojošajos gados Itālija, tai skaitā Peskāra, piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, kas sekmēja arī būvniecību - ne tikai tika aizpildītas tukšās vietas, kuras radījis karš, bet arī, augot pieprasījumam pēc mājokļiem, daudzas karā necietušas vēsturiskas ēkas tika nojauktas ar mērķi atbrīvot vietu ietilpīgākai daudzstāvu apbūvei, pilnībā kompromitējot Peskāras vizuālo un strukturālo koptēlu. Lielākoties tika restaurētas tikai nozīmīgas ēkas, piemēram, Telegrāfa un Pasta pils, Svētās Sirds baznīca (Chiesa del Sacro Cuore), bijusī domes ēka (Circolo Aternino), kā arī jūgendstila apbūve ap Florences ielu (Via Firenze). 40. gadu beigās bijušās Kastelamares centrā vietā, kuru kara postījumi skāra vissmagāk, kā simbols pilsētas atdzimšanai no drupām, tika izveidots Atdzimšanas laukums (Piazza della Rinascita), kam visapkārt slejas racionālisma stilā ieturētas ēkas, izņemot 30. gados celto Muci namu (Palazzo Muzii). 70. gados tika izbūvētas vairākas automaģistrāles, un dzelzceļa trase un valsts līmeņa maģistrāle tika pārvietotas tālāk no jūras krasta, dodot pilsētai iespēju attīstīties virzienā prom no jūras. 2018. gadā tika parakstīta vienošanās par to, ka 2023. gadā Peskāra tiks administratīvi apvienota ar blakusesošajām Montesilvāno un Spoltori,^[22] kuras kopā ar Peskāru faktiski jau veido vienotu urbāno vidi.

Strauja attīstība Peskārā, atšķirībā no citām līdzīga izmēra Itālijas pilsētām, sākās tikai 19. un 20. gadsimtu mijā, kad valdošais strāvojums arhitektūrā bija jūgendstils. Starpkaru periodā pilsētā tika uzbūvēti vairāki objekti monumentālisma un racionālisma stilā, savukārt pēc Otrā pasaules kara pilsēta ievērojami izpletās, tiekot uzbūvētiem daudzdzīvokļu namu kvartāliem funkcionālisma un postmodernisma stilā. Lielākajā daļā Peskāras dominē atvērtā perimetrālā apbūve, un ēkām lielākoties ir balkoni, neskatoties uz arhitektonisko stilu.

Senākās celtnes Peskārā ir būvētas 18. gadsimtā. Peskārā ir maz ēku, kuras celtas agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Vislielākajā koncentrācijā tādas atrodas Peskāras vēsturiskajā, kādreiz cietokšņa ieskautajā centrā, pārsvarā divu stāvu augstumā un būvētas no mūra. Līdzīga apbūve sastopama arī bijušās Kastelamares vēsturiskajā centrā pilsētas rietumos, kā arī bijušā zvejnieku ciemata Borgomarīno teritorijā upesgrīvas kreisajā pusē. Daudzviet starp daudzstāvu apbūvi izkaisītā veidā sastopamas arī 18. gadsimta ēkas, kuras savulaik, pirms pilsētas izplešanās tām visapkārt, bijušas atsevišķas lauku saimniecības.

Nozīmīgākās šī laikposma celtnes ir 1757. gadā vēlīnā baroka stilā celtā Septiņu Sāpju Dievmātes bazilika, kā arī cietokšņa kazarmu ēka jeb tā sauktā Borboņu vanna (Bagno Borbonico), kas ir pēdējā saglabājusies daļa no bijušā cietokšņa un stiepjas teju 300 metru garumā.

Peskārā ne šajā laikā, ne arī vēlāk tikpat kā netiek būvētas koka ēkas, jo koks Apenīnu pussalā kopš seniem laikiem ir dārgs materiāls.

19. gadsimta beigās, nojaucot cietokšņa vaļņus, atbrīvojās daudz brīvas vietas pilsētas attīstībai, un esošais ielu tīkls tika integrēts jaunveidojamajā pilsētas plānojumā. Tika uzbūvēts daudz jūgendstila ēku, piemēram, kūrmāja Palazzo Pomilio ar iespaidīgu, kolonādēm dekorētu divstāvu portiku. Ēka vēlāk tika pārbūvēta par liķiera rūpnīcu, pievienojot tai racionālisma stilā ieturētu pakavveida ziemeļu spārnu. Arī Kastelamares daļā tolaik tika būvētas līdzīgas ēkas, kuras, izvietojušās gar Florences ielu (Via Firenze) veido elegantu ansambli, kas mūsdienās iekārtots kā gājēju iela. Viens no Peskāras simboliem ir 1926. gadā celtais Palazzo Imperato ar platu frīzi un greznu erkeru vidū, celts ar mērķi iezīmēt monumentālu ieeju Peskāras ziemeļu centra galvenajā ielā, kas ved no tolaik nozīmīgās dzelzceļa stacijas uz pludmali.^[23] Plānā bija paredzēta arī identiska ēka otrā ielas pusē, kas gan nekad netika uzbūvēta.

Fašisma periods Itālijā, tostarp Peskārā, iezīmējās ar monumentālu celtņu būvniecību, kuras atradās asu krustpunktos, bulvāru galos vai citos simboliskos novietojumos, bieži vien paralēli praktiskumam nesot politisku zemtekstu. Spilgts piemērs šādai arhitektūrai ir 1935. gadā celtais trīs administratīvo celtņu komplekss ap astoņstūrveida laukumu Piazza Italia, kam izvēlēta atrašanās vieta pa vidu starp abu 1927. gadā apvienoto pilsētu kodoliem. Divas no šīm celtnēm veidotas vienotā stilā - šo ēku fasādēs mijas sarkanu ķieģeļu un balta travertīna elementi. Poētisku raksturu dienvidu ēkai piešķir sešas nišas, kurās stāv statujas, kas attēlo dažādus amatniekus,^[24] savukārt augstais pulksteņtornis tās kontūrās iezīmē varenību. Trešā ēka ir Peskāras provinces pārvaldes ēka, kas salīdzinājumā ar abiem augšminētajiem namiem ir daudz varenāka savās aprisēs, un ir viscaur būvēta no travertīna. Racionālismā būvētajam korpusam neoklasisku akcentu piešķir rizalīts ar četrām dubultām kolonnām, kuras balsta četrus Peskāras materiālos resursus simbolizējošas statujas (izrakteņi, lauksaimniecība, upe un jūra). Citviet Eiropā šajā laikā parādījās modernisms, bet Peskārā šajā laikposmā netika būvētas ēkas šajā stilā, izņemot nelielo 1934. gadā celto šaursliežu dzelzceļa staciju blakus pilsētas centrālajai stacijai, kuras forma būvēta plūdlīnijas stilā (Streamline).

Augot pieprasījumam pēc mājokļiem, sākot jau no 40. gadu beigām, pilsētā attīstījās daudzi jauni kvartāli, kā arī tika apbūvētas kara izpostītās vietas pa vidu jau esošajai apbūvei. Jaunbūves bija galvenokārt dzīvojamās ēkas piecu līdz astoņu stāvu augstumā, modernisma vai brutālisma stilā. Tipveida apbūve Peskārā nav sastopama. Tieši blakus vēsturiskajam centram atrodas viļņveida formas astoņstāvu biroju nams Palazzo Monti, kas ir viens no retajiem šī laikposma namiem, kuru dizainā izmantotas netradicionālas formas. Pie Atdzimšanas laukuma atrodas tā dēvētais Palazzo Arlecchino, jeb Arlekīna nams, kas tā nosaukts, pateicoties balkonu krāsojumam dažādās krāsās.

Peskāra ir krustpunkts vairākām dažādu veidu transporta artērijām; pilsētas transporta infrastruktūra ir attīstīta un daudzveidīga.

Pilsētu kopš 1917. gada apkalpo Abruco Starptautiskā lidosta (IATA: PSR, ICAO: LIBP), kura 2019. gadā pārvadāja vairāk nekā 700 000 pasažierus un 276 tonnas kravas.^[25] Lidostai ir viens, abos virzienos izmantojams 2419 m garš un 45 m plats skrejceļš. 2021. gadā no Peskāras lidostas lidsabiedrība "Ryanair" piedāvā tiešos lidojumus uz 15 Eiropas lidostām.

Peskārā krustojas divas dzelzceļa līnijas: Adrijas līnija, kas savieno Leči ar Ankonu, un Transapenīnu līnija, kas savieno Peskāru ar Romu.

2024. gadā Peskārā darbojas četras valsts dzelzceļa (Ferrovie dello Stato italiane) stacijas:

Peskāras centrālās stacijas Pescara Centrale ēka ir būvēta 1988. gadā, radikāli izmainot pilsētas centra infrastruktūru un izskatu. Tā aizvietoja iepriekšējo, 1881. gadā būvēto staciju,^[26] kuras ēka saglabājusies vēl mūsdienās, lai gan bez peronu piebūvēm. Kopā ar jaunās stacijas izbūvi dzelzceļa līnija tika novirzīta tālāk no dzīvojamās apbūves, kā arī, veidojot dzelzceļa uzbērumu, pilsēta tika atbrīvota no satiksmi kavējošajiem ielu vienlīmeņa krustojumiem ar dzelzceļu. Stacijā ir 12 peroni. Stacija ir stratēģiski izdevīgā vietā izvietots multimodāls transporta mezgls – stacijas priekšā atrodas starppilsētu autobusu galapunkts, liela autostāvvieta, kā arī bulvāris, kas ved līdz pludmalei.

Pescara Porta Nuova atrodas pilsētas dienvidu daļā. Tā ir pēc nozīmes otrā lielākā dzelzceļa stacija pilsētā^[27] – izveidota 1883. gadā kā Peskāras galvenā stacija: mūsdienu centrālā stacija tolaik neietilpa Peskāras robežās. Netālu no stacijas atrodas galvenais kravas izkraušanas punkts. 2009. gadā tā tika pārbūvēta katalāņu arhitekta Oriola Boigasa vadībā, integrējot vecās stacijas ēkas fasādi jaunās stacijas ēkas betona fasādē.

Jaunākā dzelzceļa stacija pilsētā – izveidota 2007. gadā, nosaukta saistībā ar netālu esošo tiesas ēku (Tribunale). Apkalpo tikai vietējos reisus.

Atrodas uz Transapenīnu dzelzceļa līnijas. Izveidota 2005. gadā. Apkalpo tikai vietējos reisus.

1929. gadā tika uzbūvēta uzņēmuma Ferrovia Elettrica Adriatica pārvaldītā šaursliežu dzelzceļa līnija, kas savienoja Peskāru un Penni.^[28] Sākotnēji līnijas galapunkts bija stacija Pescara Porto, kuras ēkas saglabājušās līdz mūsdienām, taču 1934. gadā līnija tika pagarināta virzienā uz dienvidaustrumiem līdz apkaimei Pineta, kā arī pilsētas ziemeļrietumos līnija tika pietuvināta jūrai, lai izvairītos no apgrūtinājumiem, ko radīja līnijas vienlīmeņa krustojums ar valsts dzelzceļu.^[29] Līnijas nerentabilitātes dēļ tā tika slēgta 1963. gadā.^[30]

20. gadsimta vidū valsts dzelzceļa līnijas trase tika vairākos piegājienos mainīta: pilsētas dienvidu daļā tika pārvietots posms uz dienvidiem no Porta Nuova stacijas virzienā uz Leči; tā uzbērums mūsdienās veido ielu Strada della Bonifica. Virzienā uz Romu līnijas sākumposms tika pārvietots uz austrumiem, tā uzbērums veido ielas Via Lago di Campotosto trasi. Pilsētas ziemeļos līnija posmā līdz Montesilvāno tika pārvietota iekšzemes virzienā.

Peskāras ziemeļaustrumu daļā izteikti dominē režģveida plānojums ar vairākām maģistrālām ielām, kuras iet paralēli jūras krastam, no kurām nozīmīgākā ir Corso Vittorio Emanuele II. Kādreizējā dzelzceļa trase pilsētas ziemeļos mūsdienās pārbūvēta par 6 km garu gājēju un riteņbraucēju ielu Via Castellammare Adriatico. Gar pludmali visā pilsētas garumā iet promenāde ar veloceļu un plašām ietvēm, gar kurām izvietojušās viesnīcas un izklaides vietas. Perpendikulāri minētajām ielām pilsētas centru šķērso 4 joslu gaisa pārvads Asse Attrezzato, kurš ved no ostas uz Kjeti un tālāk uz Romu, un ir savienots ar diviem apvedceļiem, uz kuriem novirzīta tranzīta satiksme - Eiropas mēroga autoceļu E55 un valsts mēroga autoceļu SS714. Pilsētas dienvidu un rietumu daļās, savukārt, ielu tīkla forma, kuru nosaka nelīdzenais reljefs, ir haotiska. Upi pilsētas teritorijā šķērso 10 tilti, no tiem 3 paredzēti gājējiem.

Peskāras upesgrīva jau no Romas impērijas laikmeta tikusi izmantota kā osta, galvenokārt preču eksportam uz Dalmāciju. Senās ostas aprises tika nopostītas Otrajā pasaules karā, atkāpjoties vācu armijai. Mūsdienu osta tika pabeigta 1989. gadā kā viena no lielākajām ūdenstūrisma bāzēm Itālijā ar 1250 laivu stāvvietām. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem ostā nav regulāras kuģu satiksmes.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Peskāra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• (itāliski) Peskāras ģenerālplāns 1957. gadā

Autoritatīvā vadība WorldCat VIAF: 132522553 LCCN: n80089400 GND: 4256540-6 NKC: ge304866 BNE: XX455208