Zviedrijas vēsturiskās zemes un provinces

Zviedrijas vēsturiskās zemes un provinces ir četras kultūrvēsturiskās zemes (Svēlande, Jētalande, Norlande un Estelande) un aizjūras provinces bijušās Zviedrijas lielvalsts teritorijā, kas pēc 1634. gada administratīvi teritoriālās reformas tika sadalīta lēnēs. Sadalījums zemēs pastāvēja līdz 1809. gada reformai. Par Baltijas jūras provincēm tolaik dēvēja Zviedru Vidzemi, Zviedru Igauniju un Ingriju, zviedru karalim pakļāvas arī Zviedru Pomerānija, Zviedru Karēlija un citas atkarīgās teritorijas.

Zviedrijas provinces ar ģerboņiem (Ēriks Dālbergs, 1667. gada zīmējums)

Kardisas miera līguma un Pļusas vienošanās ratifikācijas grāmata, ko karalis Kārlis XI 1684. gadā nosūtīja Krievijas līdzvaldniekiem Ivanam V un Pēterim I. Labajā pusē redzami arī Zviedru Igaunijas un Zviedru Vidzemes ģerboņi

Arī mūsdienās tiek lietoti Zviedrijas seno zemju nosaukumi, tautastērpi un heraldika.

Vēsture

Viduslaiku Zviedrijas ķēniņu valsts sākotnēji veidojās no relatīvi patstāvīgām valdnieka vasaļu zemēm, kurās bija savi likumi (zviedru: landskapslag). Kad 14. gadsimtā izveidojās centralizēta monarhija, tika ieviesta ķēniņa zemes "izlienēšana" jeb sadalīšana "lēnēs" (zviedru: län). Valdnieka oficiālais tituls bija "zviedru, gotu un vendu ķēniņš" (Sverigis, Göthes och Wendes Konung), kam pievienoja iekaroto provinču valdnieka titulus, piemēram, Juhans III bija "lielhercogs Somijā, Karēlijā, Votu piektdaļā un Ingrijā Krievijā un igauņu Livonijas hercogs" (Storfurste till Finland, Carelen, Wåtzski Petijn och Ingermanland i Rysland, och öffuer the Eester i Liffland Hertigh). Savukārt karaļa ģimenes locekļi lietoja Zviedrijas provinču hercogu titulus, piemēram, vēlākais karalis Kārlis IX līdz kronēšanai 1607. gada tika dēvēts par Sēdermanlandes, Nerkes un Vermlandes hercogu (Hertigh til Sudermanneland, Närke och Wermeland).

1645. gadā Zviedrija atņēma Dānijai Gotlandi, bet 1658. gadā pēc Otrā Ziemeļu kara Skoni, Hallandi, Blēkingi, kā arī Būhuslēni, Herjedāleni un Jemtlandi. Pēc Vestfālenes miera līguma 1648. gadā Zviedrija ieguva Brēmenes un Ferdenas (Bremen-Verden) bīskapijas, bet Lielā Ziemeļu kara laikā 1719. gadā tās pievienoja Hanoveres kūrfirstei. 1809. gadā Krievija iekaroja Esterlandi, Ālandu salas, kā arī daļu no Norlandes, un nodibināja tur Somijas lielhercogisti. Napoleona karu laikā 1814. gadā Zviedrija ieguva Norvēģiju, kura atguva neatkarību 1905. gadā.

Vēsturiskās provinces

Zviedrijas provinces līdz 1634. gadam.
Zviedrijas lielvalsts ar domīnijām 1658. gadā.
Zviedrijas mūsdienu teritorija ar vēsturiskajām zemēm.

Svēlande (Svealand) jeb "Zviedru (sveju) zeme"

Dālarna (Dalarna)
Nērke (Närke)
Sēdermanlande (Södermanland)
Uplande (Uppland)
Vermlande (Värmland)
Vestmanlande (Västmanland)
Ālandu salas (Åland) līdz 1809. gadam

Jētalande (Götaland) jeb "Gotu (jetu) zeme"

Esterjētlande (Östergötland)
Vesterjētlande (Västergötland)
Dālslande (Dalsland)
Smolande (Småland)
Ēlande (Öland)
Bohuslēne (Bohuslän) no 17. gadsimta
Blēkinge no 17. gadsimta
Gotlande (Gotland) no 17. gadsimta
Hallande (Halland) no 17. gadsimta
Skone (Skåne) no 17. gadsimta

Norlande (Norrland) jeb "Ziemeļu zeme"

Ongermanlande (Ångermanland)
Jestriklande (Gästrikland)
Elsinglande (Hälsingland)
Herjedālene (Härjedalen) no 17. gadsimta
Jemtlande (Jämtland)
Lapzeme (Lappland)
Medelpada (Medelpad)
Ēsterbotene (Österbotten)
Vesterbotene (Västerbotten)

Esterlande (Österland) jeb "Austrumu zeme"

Īstā Somija (Egentliga Finland)
Karēlija (Karelen)
Nīlande (Nyland)
Satakunta (Satakunda)
Savonija (Savolaks)
Tavastija (Tavastland)

Zviedrijas domīnijas un pakļautās zemes (17. gadsimts)

Zviedru Karēlija (Keksholma)
Ingrija (Ingermanland)
Zviedru Igaunija (Estland)
Zviedru Vidzeme (Livland)
Zviedru Pomerānija
Brēmene un Ferdena
Skone, Gotlande un Bohuslēne no 1658. gada
Trondelaga (Trøndelag) neilgi 1658.-1660. gadā

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.