Ziemeļu Ledus okeāns

 

Lielu daļu okeāna neatkarīgi no gada laika klāj ledus — vasarā tā platība samazinās par aptuveni 50%. Kopējais ledus tilpums ir ap 26 000 km³. Ziemeļu Ledus okeāna ūdens ir mazāk sāļš nekā pārējos pasaules okeānos, jo aukstā laika dēļ iztvaiko maz ūdens, okeānam ir liela upju pieplūde un no tā pārējā Pasaules okeānā izplūst maz ūdens.

Okeāns apskalo Eirāziju (Norvēģija, Krievija), Ziemeļameriku (Aļaska, Kanāda) un Grenlandi. Kopējais krasta līnijas garums ir 45 389 km. Ar Kluso okeānu to savieno Beringa šaurums, ar Atlantijas okeānu — Deivisa šaurums starp Grenlandi un Bafina Zemi un plašā zona starp Ziemeļu Ledus okeānam piederīgo Grenlandes jūru un Atlantijas okeānam piederīgo Norvēģu jūru.

Zemūdens Lomonosova grēda sadala okeānu Eirāzijas (Nansena) baseinā un Ziemeļamerikas (Hiperborejas) baseinā.

Okeāna Eiropas un Āzijas krasti ir augsti, ar fjordiem, daudzviet — zemi, ar smilšu pludmalēm, upju deltām, lagūnām. Kanādas krasti pārsvarā zemi, līdzeni.

 

Vislielāko ūdens pieplūdi no Atlantijas okeāna dod relatīvi siltā Ziemeļatlantijas straume gar Norvēģijas krastiem, kas nosaka to, ka Barenca jūras dienvidu daļā ir maigāks klimats nekā citur līdzīgos platuma grādos. Relatīvi siltāks ūdens ienāk arī no Klusā okeāna caur Beringa šaurumu. Vislielāko ūdens noplūdi no ZIemeļu Ledus okeāna uz Atlantijas okeānu rada Austrumgrenlandes straume.

Virs okeāna valda polārais klimats — šeit pastāvīgi ir auksts, gada gaitā temperatūra mainās maz. Ziemās valda tumsa, ļoti auksts un nemainīgs laiks, debesis ir skaidras. Savukārt vasarās ir gaišs visu dienu, laiks ir miglains un mitrs, bieži snieg vai līst. Lielā ūdens masa rada izlīdzinošu efektu, tāpēc Arktikā nav novērojamas tik krasas temperatūras izmaiņas kā Antarktikā.

Ziemeļu Ledus okeāns ir avots aukstajām gaisa masām, kas virzās uz ekvatora pusi, mērenajā joslā sastopoties ar siltākām gaisa masām un radot lietu un sniegu.

Visvairāk sniega ir martā un aprīlī: šajā laikā aizsalušo okeānu klāj 20—50 cm bieza sniega kārta.

Okeānā bieži sastopami lieli aisbergi, kas atdalās no Grenlandes ziemeļu daļas un Kanādas ziemeļaustrumu salu ledājiem. No Elsmīra Zemes piekrastes nereti atdalās milzīgas peldošas ledus salas, kas saglabājas 6 un vairāk gadus, — šādu milzu ledus plātņu biezums ir 30—35 metri. Šādas ledus plātnes ir ļoti ērtas arktiskās izpētes staciju izvietošanai.

Laikaposmā no oktobra līdz jūnijam okeāns praktiski pilnībā aizsalst. No oktobra līdz maijam kuģu virsbūvi apdraud smaga apledojuma veidošanās. Pirms mūsdienu ledlaužu izveidošanas jebkuru kuģi Ziemeļu Ledus okeānā apdraudēja iesalšana un pat sadragāšana ledū. Šādus “sagūstītus” kuģus to ekipāžas pamet. Vismaz divi šādi kuģi tomēr ir spējuši desmitgadēm ilgi saglabāties un vienatnē, bez apkalpes dreifēt pa Ziemeļu Ledus okeānu — šādi noticis ar kuģiem Baychimo un Octavius.

 

Ziemeļu Ledus okeānā izdala šādas jūras:

• Austrumsibīrijas jūra
• Bafina jūra
• Baltā jūra
• Barenca jūra
• Boforta jūra
• Čukču jūra
• Grenlandes jūra
• Karas jūra
• Laptevu jūra

Pie Ziemeļu Ledus okeāna pieskaita arī Hudzona līci, kas ir okeāna vistālākais dienvidu punkts.

Par spīti skarbajiem laika apstākļiem, Ziemeļu Ledus okeāns ir diezgan bagāts ar dzīvību — sugu skaits šeit ir neliels, bet katra suga ir pārstāvēta ar lielu skaitu īpatņu. Ziemeļu Ledus okeāns ir bagāts ar zivīm, roņiem, vaļveidīgajiem.

 

Okeānā ir maza augu daudzveidība, taču okeānā ir ļoti liela fitoplanktona masa. Fitoplanktonu baro barības vielas, kas okeānā nonāk ar upēm un citu okeānu straumēm. Vasarā lielāko daļu dienas ir gaišs, un tas ļauj notikt intensīvai fitoplanktona fotosintēzei, tas strauji vairojas. Savukārt ziemā, pastāvīgā tumsā, fitoplanktonam ir ļoti grūti izdzīvot. Fitoplanktonam ir ļoti liela nozīme Ziemeļu Ledus okeāna ekosistēmā.

Ziemeļu Ledus okeāna ekosistēma ir trausla — tā sastāv no neliela sugu skaita un pat vienas sugas skaita un paradumu izmaiņas atstāj lielu ietekmi uz pārējām sugām. Diemžēl pēdējās desmitgadēs vides apstākļu izmaiņas un cilvēka rīcība vairākas okeānā dzīvojošo dzīvnieku sugas novedusi tuvu izmiršanai. Notiek arī citas izmaiņas — ledus sega okeānā kļūst plānāka, ozona cauruma okeāns saņem spēcīgu ultravioleto staru devu.

Ledus segas samazināšanās ietekmēs Zemes albedo, vēl vairāk paātrinot globālo sasilšanu. Milzīgās ledus masas kušanas rezultātā Ziemeļatlantijā nokļūst aizvien vairāk saldūdens, kā ietekmē sāk mainīties Pasaules okeāna straumju režīms un notiek neparedzamas klimata izmaiņas.

Neparedzamu ietekmi var atstāt arī radioaktīvo atkritumu izgāztuves jūrā. Visvairāk šādu atkritumu jūrā izvesti PSRS laikā un arī pēdējās desmitgadēs. Aukstā kara laikā Ziemeļu Ledus okeānā notika visspēcīgākie kodolieroču izmēģinājumi.

Zemes polārie apvidi skarbo laika apstākļu dēļ bija pēdējās vietas, ko cilvēks izpētīja. Grieķu pētnieks un ģeogrāfs Pītijs no Masīlijas apraksta tālu ziemeļu ceļojumu, kas notika 325. gadā p. m. ē. Senie grieķi šajā ceļojumā sasnieguši zemi, ko dēvējuši par Ultima Thule; Saule šeit norietējusi tikai uz trim stundām un ūdens virsmu klājusi sarecējusi viela, kas neesot bijusi piemērota ne iešanai, ne kuģošanai. Grieķi visdrīzāk aprakstījuši ledus putru, savukārt "Ultima Thule" bijusi Islande vai Farēru salas.

Viduslaiku kartogrāfi nezināja, vai attēlot ziemeļos sauszemi vai ūdeni, dažādi kartogrāfi rīkojās diametrāli pretēji: daži zīmēja zemi, citi — okeānu. Tā kā eiropieši ļoti vēlējās atrast ērtu ceļu uz Ķīnu, kartēs biežāk tika zīmēta jūra. 1723. gadā vairāki karšu izgatavotāji "izgudroja" īpašu okeānu — Oceanus Septentrionalis —, kas pletās gar karšu augšējo, ziemeļu malu. Viduslaikos notika tikai dažas ekspedīcijas, kas neguva īpašus panākumus: tika atklāta Novaja Zemļa (11. gadsimts) un Špicbergena (1596). Tā kā abas šīs salu grupas pastāvīgi ielenca ledus, to krastu līnijas nebija skaidri zināmas.

 

Neziņa par to, kas atrodas aiz ledus barjeras, radīja mītus. Anglijā un citās Eiropas zemēs ilgi saglabājās ticība tam, ka aiz ledus tālāk ziemeļos atrodas "atklāta polārā jūra" bez ledus. Šo jūru 19. gadsimta vidū meklēja vairākas eiropiešu un amerikāņu ekspedīcijas, baumas vēl vairāk uzkurināja vairāku ekspedīciju liecības, ka viņi šādu jūru tiešām sasnieguši. Vēl 19. gadsimta beigās mītiskās jūras apraksti parādījās pat nopietnās zinātniskās grāmatās. Tikai ap gadsimtu miju, kad polārpētnieki aizvien vairāk tuvojās Ziemeļpolam, ticība atklātai polārai jūrai izzuda.

Pirmais ar kuģi Ziemeļu Ledus okeānu šķērsoja Fritjofs Nansens 1896. gadā. Ar suņu pajūgu Ziemeļu Ledus okeānu pirmais šķērsoja Vollijs Herberts 1969. gadā, veicot ceļu no Aļaskas uz Špicbergenu; papildu aprīkojumu un pārtiku viņam piegādāja no gaisa.

Kopš 1937. gada uz Ziemeļu Ledus okeāna ledus tiek veidotas dreifējošas okeāna izpētes stacijas, kas kopā ar ledu veic tūkstošiem kilometrus tālus ceļojumus pa okeānu.

Ziemeļu Ledus okeāns ir īsākais ceļš pa ūdeni starp Ziemeļeiropu un Austrumāziju, bet jo īpaši — starp ar dabas resursiem bagātās Krievijas ziemeļu un austrumu ostām. Kuģošana iespējama 3—5 mēnešus, tā notiek gan gar Krievijas, gan arī gar Aļaskas un Kanādas krastiem. Okeānā uz ledus atrodas arī vairākas ASV un Krievijai piederošas dreifējošas zinātniskās stacijas.

Reģions ir ļoti bagāts ar dabas resursiem — šeit ir lielas naftas un dabasgāzes atradnes, citu materiālu atradnes.

Okeānā vēl nav nospraustas robežas, kas rada spriedzi starp reģiona valstīm. Potenciāli šeit varētu atrasties vairāk nekā viena ceturtā daļa vēl neatklāto pasaules naftas un dabasgāzes resursu, kuru izmantošana varētu pilnībā izmainīt pasaules ekonomiku un politiku.

 

Ziemeļu Ledus okeāna krastā ir maz pilsētu — lielākās ostas vienlaikus ir arī lielākās un nozīmīgākās piekrastes pilsētas.

• Čērčila, Manitoba, Kanāda
• Inuvika, Kanāda
• Prūdobeja, Aļaska, ASV
• Barova, Aļaska, ASV
• Peveka, Krievija
• Tiksi, Krievija
• Diksona, Krievija
• Dudinka, Krievija
• Murmanska, Krievija
• Arhangeļska, Krievija
• Kirkenesa, Norvēģija
• Vardo, Norvēģija
• Longjira, Norvēģija, Špicbergena

• Franča Jozefa Zeme (Krievija)
• Grenlande (Dānija, Ziemeļu Ledus okeāns apskalo lielāko daļu salas piekrastes)
• Jaunsibīrijas salas (Krievija)
• Kanādas Arktiskais Arhipelāgs (Kanāda)
  • Akseļa Heiberga sala
  • Bafina Zeme
  • Benksa sala
  • Devona
  • Elsmīras sala
  • Prinča Patrika sala
  • Somerseta
  • Velsas Prinča sala
  • Viktorijas sala
• Kolgujeva sala (Krievija)
• Novaja Zemļa (Krievija)
• Severnaja Zemļa (Krievija)
• Špicbergena (Norvēģija)
• Vrangeļa sala (Krievija)

• Jeņiseja (Krievija)
• Kolima (Krievija)
• Ļena (Krievija)
• Makenzi (Kanāda)
• Oba (Krievija)
• Ziemeļu Dvina (Krievija)

• Pasaules okeāni un jūras

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļu Ledus okeāns.

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Arktikas Padome
• Arktikas vides atlants — Interaktīva karte
• NOAA Arctic Theme Page
• Arctic time series: The Unaami Data collection
• Tīkla kamera Ziemeļpolā
• Laika apstākļi Ziemeļpolā šobrīd
• Search for Arctic Life Heats Up by Stephen Leahy
• Starptautiskais polārais fonds