Spilve (Rīga)

Latviešu valodā ar vārdu "spilve" apzīmē grīšļu dzimtas augu, kas līdzinās meldriem un niedrēm. Latvijā spilves ir tipiski purvu augi.^[1] Vēl joprojām Spilves mitrajās pļavās ir sastopams daudz niedrāju.

Tiek uzskatīts, ka Spilves pļavu plašajos līdzenumos aizvēsturiskos laikos Lielupe ieplūdusi Daugavā.^[2] Taču tad, kad Lielupe savu tecējumu bija saīsinājusi, ieplūstot tieši jūrā, šeit izveidojies plašs purvājs, kurā varēja augt spilves.

Vadoties pēc 17. gadsimta beigu Rīgas patrimonālapgabala kartes, Spilves plašumus rietumos ieskāvis Buļļu jeb Kuršu ceļš, bet Daugavas pusē — ceļš uz Daugavgrīvu, starp tiem bija izvietojušās namnieku pļavas un muižas. Aiz Iļģuciema pie Spilves savienojās kājnieku un jātnieku vezumnieku ceļš, kas veda no Zundas pārceltuves cauri Iļģuciemam uz Bolderāju. Šeit tad arī veidojās tagadējā Daugavgrīvas šoseja. 17. gadsimtā Spilve bija apdzīvota galvenokārt gar Daugavas krastu un pie Voleriem. 18. gadsimtā retās zemnieku mājas, kas atradās Spilvē, skaitījās pie Piņķu draudzes novada (vācu: Pinkenhof Kirchspiel).

 

Pļavu izmantošana Spilvē sākusies tikai 15. gadsimta beigās. Viduslaikos Spilves pļavās netālu no Iļģuciema atradušies Svētā gara konventa īpašumi, tālāk Daugavgrīvas virzienā bijuši Rīgas rātes, ordeņa un domkapitula īpašumi. Tālāk no Daugavas atradušies Korda Bartmaņa īpašumi.^[3]

Pārdaugava bija viduslaiku rīdzinieku pļavu priekšpilsēta, jo siens ziemā bija tikpat nepieciešams kā ganības vasarā. Daudzus gadsimtus Spilves līdzenumu izmantoja pilsētnieku lopu ganībām un siena pļaušanai. Teritorija Hapaka grāvja vidustecē abpus tagadējai Bolderājas dzelzceļa līnijai vēl līdz 20. gadsimtam tika dēvētas par Vijgriežņu pļavām. 17. gadsimtā pļavas bija sadalītas starp pilsētu un kroni. Valstij piederošajā Spilves daļā iedalīja pļavas dažādiem ierēdņiem un Rīgas cietokšņa garnizonam. Pļavu pilsētas daļa bija nodota rātes pārziņā, to lietoja pilsētas iestādes un privātpersonas. Teritorijas nepārtrauktai apsardzei tika izveidots speciāls dienests.^[4]

Pārdaugavā starp pļavām 15. gadsimtā sāka veidoties arī namnieku un garīgo iestāžu muižiņas. Spilvē ir atradušās Hapaka muiža, Esena muiža, Kokes muiža un vēl citas. Hapaka muiža bijusi viena no lielākajām Spilves muižiņām. Tā atradusies rajonā, kur tagad no Daugavgrīvas šosejas atiet Zilā iela. Galvenokārt tā izmantota kā vasaras mītne, tomēr šeit bijusi izvērsta arī lauksaimniecība. Zināms, ka zviedru laikos Hapaka muižā ir apstrādātas 12 ¾ mucvietas (1 mucvieta — 0.4936 ha) tīruma.

Arī netālu esošajā Bekera jeb Pālenes muižā apstrādāts ļoti daudz zemes — 71 ¼ mucvietu tīruma. Bekera muiža tikusi saukta arī par Purvāja muižu. Kā lielā daļā muižiņu, kas atradušās satiksmes maģistrāļu tuvumā, arī šeit bijis ierīkots krogs. Bekera muižas teritorija joprojām ir saglabājusi savu vietvārdu, un tagad tiek saukta par Beķermuižu.

Netālu aiz Iļģuciema pie Spilves pļavām reiz sākušās Esena muižas zemes. Vēl šodien šī apkaime glabā "Lielās muižas" vārdu. Lai arī tās īpašnieki gadsimtu laikā ir mainījušies vairākkārt, vēl 1927. gada Rīgas plānā tā tiek saukta par Esenes muižu. Muižas vēsture sākas 1615. gadā, kad rātskungs Kaspars Drēlings nopircis lauku īpašumu pie Spilves. Pēc šīs dzimtas pēcnācējas Ģertrūdes Drēlingas apprecēšanās ar rātskungu Andreasu Gotānu muižiņai attiecīgi tika mainīts nosaukums. Muižiņu mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns, kas 1774. gadā pārdeva to māsasvīram Imanuelam Justam Esenam. I.J. Esens bija Doma un Pētera draudžu mācītājs, kā arī retu un aizliegtu grāmatu kolekcionārs, kuram piederējušas arī apgaismotāju Voltēra, Didro, savam laikam progresīvo pedagogu Lavātera un Zulcera un citas vēstules.^[5] 19. gadsimta otrajā pusē muižiņa bija nonākusi krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašumā.

 

Spilves vārds ir saistīts arī ar vienu no centrālajām Lielā Ziemeļu kara (1701 — 1721) epizodēm — Spilves kauju, kas notika starp Saksijas un Zviedrijas karaspēku 1701. gada 9. jūlijā. Tās dienas rītausmā zviedru karaspēks dūmu aizsegā pārcēlās pāri Daugavai starp Krēmeru un Balto muižu un trīs stundu ilgā kauja sakāva Saksijas karaspēku. Uzvara Spilves kaujā nostiprināja Zviedrijas armijas pārsvaru Lielā Ziemeļu kara sākumposmā.

1873. gadā tika atklāts Bolderājas dzelzceļš, kas no Rīgas cauri Spilves pļavām 18 km garumā veda uz Bolderāju. Spilvē vēl 20. gadsimta pirmajā pusē tīrumi aktīvi izmantoti lauksaimniecībā. Meta Taube savās atmiņās stāsta, ka viņas tēvam bijusi saimniecība Podragā, turpat netālu iepretim Spilves pļavām no Rīgas pilsētas ģimene esot nomājusi zemi, kur lielās platībās audzēti kāposti skābēšanai. Spilves pļavās esot gādāts siens saimniecībā esošajiem zirgiem un govīm.^[6] 20. gadsimtā Spilves austrumu daļā tika ierīkotas arī dārziņu kolonijas, padomju gados šeit atradušās arī Bulduru sovhoztehnikuma lauksaimniecības zemes.^[7]

Pamatraksts: Spilves lidosta

20. gadsimta 20. gados Spilvē 51 hektāra lielā teritorijā iekārtoja lidostu, ko trīsdesmitajos gados dēvēja par "Spilves gaisa ostu". Tās īpašnieks bija Rīgas pilsēta, nomnieks — Pasta un telegrāfa departaments. Jau 20. gados tika uzcelti divi angāri Rīgas—Liepājas reisa apkalpojošo lidmašīnu un privāto lidmašīnu novietošanai. Gaisa satiksmes kārtības regulēšanai uzbūvēja stacijas ēku ar pasažieru uzgaidāmajām telpām, pastu, muitu, policiju, komandantūru, meteoroloģisko staciju, restorānu u.c. Starptautisku nozīmi Gaisa osta ieguva 1928. gadā, kad Rīgu iekļāva vācu—krievu gaisa satiksmes sabiedrības "Deruluft" tīklā un līdz ar to šeit nosēdās lidmašīnas, kas uzturēja gaisa satiksmi no Vācijas uz Maskavu un Pēterburgu. Turpmāk šai kompānijai pievienojās arī poļu, zviedru un krievu aviosabiedrības. Trīsdesmito gadu beigās Rīgas gaisa osta bija iekļauta aviolīnijās: Berlīne—Rīga—Tallina—Helsinki, Atēnas—Bukareste—Varšava—Rīga—Tallina—Helsinki, Stokholma—Rīga—Maskava, Rīga—Liepāja. "Spilves" lidlauks kalpoja arī Latvijas Bruņoto spēku kara aviācijas vajadzībām. Galvenā militārās aviācijas lidlauka statusu tas saglabāja līdz pat 1940. gadam. No 1930. gada Spilves gaisa ostā mājvietu atrada arī Aizsargu aviācija, kura īpaši plašu darbību izvērsa pēc 1934. gada. Vairākas ēkas, piemēram, moderni angāri un vadības mītne, šeit tika uzceltas tieši aizsargu vajadzībām.^[8]

Lidostas "Spilve" ziedu laikos te atradās 56 lidmašīnas, bet tagad tikai reizēm redz dažus lidaparātus, kas tiek izmantoti izpletņlēcēju uzņemšanai. Diemžēl nav realizējusies ideja Spilvē ierīkot aviācijas muzeju. Kad Rīgas dome pārņēma lidostas ēkas (kopā 59 ēkas), daudzas no tām bija bēdīgā stāvoklī.^[9] Ļoti nolaistā stāvoklī ir arī greznā 50. gados Staļina neoklasicisma stilā celtā lidostas termināla ēka, kas noteikti būtu saglabājama kā sava laika arhitektūras liecinieks.

Spilve Rīgas pilsētas sastāvā tika iekļauta tikai 1924. gadā, līdz ar Bolderāju un Daugavgrīvu veidojot 13. policijas iecirkni. Tagad teritorija atrodas Kurzemes rajona sastāvā, kas padomju gados tika dēvēts par Ļeņina rajonu. Šodien plašie Spilves līdzenumi ir interesanti ārvalstu investoriem, kas šeit — pašā Daugavas krastā, Rīgas brīvostas nodokļu zonā labprāt grib radīt savas ražošanas un tranzītbiznesa struktūras.^[9]

• 3. Daugavgrīva — Pļavnieki
• 30. Stacijas laukums — Bolderāja
• 54. Stacijas laukums — Voleri

• Spilves lidosta
• Rīga
• Kurzemes rajons
• Sabiedriskais transports Rīgā
• Rīgas klimats
• Daugavas kauja

• Izmantoti materiāli no Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta mājaslapas.
• Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.

• Spilve portālā apkaimes.lv
• Fakti un attēli par Spilves lidlauku Arhivēts 2008. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.

Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l