[go: up one dir, main page]

Saijeds Ibrahims Huseins Šadilli Kutbs, plašāk zināms kā Saijeds Kutbs (arābu: سيد قطب إبراهيم حسين, dzimis 1906. gada 9. oktobrī Ēģiptē, miris 1966. gada 29. augustā) bija ēģiptiešu islāmists, kustības Musulmaņu brālība teorētiķis. Viņa darbi ir iedvesmojuši daudzu islāma fundamentālistu un kaujinieku kustību rašanos visā islāma pasaulē,[1] un Kutba grāmatas Fi zilal al-Qur'an (Korāna paēnā) un Ma'alim fi-l-Tariq (Ceļastabi) tiek uzskatītas par ļoti nozīmīgām mūsdienu islāmismā,[2] viņu uzskata par salafītu džihādisma novirziena izveidotāju,[3] lai gan pats šis termins radies daudz vēlāk.[4][5]

Saijeds Ibrahims Huseins Šadilli Kutbs
سيد قطب إبراهيم حسين
Saijeds Ibrahims Huseins Šadilli Kutbs
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 9. oktobrī
Valsts karogs: Ēģipte Mūša, Asjutas apgabals, Ēģipte
Miris 1966. gada 29. augustā (59 gadi)
Valsts karogs: Ēģipte Kaira, Ēģipte
Tautība ēģiptietis
Augstskola Dār al-‘Ulūm
Nezināma vērtība "reliģija"

Saijeds Kutbs dzimis 1906. gada 9. oktobrī Mūšā — mazā ciematiņā Ēģiptes vidienē. Kaut arī no mazotnes vienmēr bijis reliģiozs, Kutbs nemācījās reliģiskā skolā, bet gan laicīgā valsts skolā. 10 gadu vecumā iemācījās Korānu no galvas, kas dziļi iespaidoja viņa turpmāko dzīves ceļu. Pēc tam mācījās "Zinātņu namā" (Dār al-‘Ulūm) Kairā par skolotāju. Pēc bakalaura grāda iegūšanas 1933. gadā Kutbs Izglītības ministrijas paspārnē strādāja par skolotāju, bet no 1939. līdz 1952. gadam tur strādāja par ierēdni. Viņu interesēja literatūra un starp 1924. un 1954. gadu viņš publicēja apmēram 125 dzejoļus un gandrīz 500 rakstus par literatūru, sociālām un politiskām problēmām un izglītību dažādos laikrakstus un literatūras žurnālos. Šie darbi bija laicīgi, un tie nesaturēja vēlāko pievēršanos islāmismam.

No 1948. līdz 1950. gadam studējis ASV, kur ieguvis maģistra grādu Kolorādo Valsts Izglītības koledžā (tagad Ziemeļkolorādo Universitāte). Kutbs kļuva pārliecināts par Rietumu korumpētību un, atgriežoties Ēģiptē, iestājās Musulmaņu brālībā. Viņš kļuva par vienu no organizācijas galvenajiem runasvīriem un neilgu laiku bija tās žurnāla redaktors. Sākotnēji Kutbs atbalstīja Gamāla Abdulnāsira revolucionāro režīmu,[6] tomēr jau 1954. gadā tika ieslodzīts saistībā ar atentāta mēģinājumu un kūdīšanu uz nemieriem. Nežēlīgā attieksme cietumā Kutbu pārliecināja, ka Ēģipte, tāpat kā Rietumi, ir korumpēta, un, balstoties uz agrīno islāma intelektuāļu idejām, viņš apgalvoja, ka mūsdienu musulmaņu sabiedrība zaudējusi ticību, tāpēc tā kļuvusi par pamatotu mērķi džihādam. Viņš tika izlaists no cietuma 1964. gadā, tomēr drīz pēc tam atkal tika arestēts saistībā ar "Musulmaņu brālības" veikto varas gāšanas mēģinājumu un notiesāts uz nāvi. Nāvessods tika izpildīts 1966. gada 29. augustā.[7]

Sākotnēji Kutbs iestājās par ieroču džihādu tikai kā par musulmaņu pašaizsardzību,[8] taču vēlākie viņa darbi bija daudz radikālāki un agresīvāki par agrākajiem,[9] kas lielā mērā bija saistīts ar viņa ieslodzījuma apstākļiem. Tas izpaudās ar teocentrisku pasaules skatījumu — tikai Dievam ir suverēna vara. Sabiedrība tiek pārvaldīta vai nu pēc Dieva likumiem — šariata, vai arī tā ir džāhilijja (arābu: الجاهليّة) jeb tāda, kas ir aktīvi vērsta pret Dievu. Neeksistē vidusceļš, nav iespējams sadarboties ar sekulāristiem, un ar sociālajām institūcijām nav iespējams kompromiss. Ir jābalstās tikai uz Dieva likumiem, nevis uz cilvēku idejām. Kutbs visas sava laika sabiedrības uzskatīja par džāhilijja. Šī iemesla pēc islāms ir jāatsāk no sākuma, lai tas būtu tāds kā pravieša Muhameda laikā. Džāhillija visticamāk atbildētu ar vardarbību, un Dievs noteiktu iznākumu.[7]

Izstrādājot savu džihāda evolūcijas sistēmu, Kutbs par pamatu ņēma Korāna sūru atklāsmes hronoloģiju. Saskaņā ar šo sistēmu, pirmajā stadijā Allāhs atturēja musulmaņus no džihāda. Otrajā stadijā džihāds tika atļauts. Trešajā džihāds kļūst obligāts kā cīņa ar islāma ienaidniekiem. Pēdējā posmā džihāds ir pienākums cīnīties ar visiem neticīgajiem, neatkarīgi no to attieksmes pret islāmu. Saskaņā ar Kutbu, musulmaņiem ir jānošķiras no neticīgo sabiedrības, tādā veidā atdarinot Muhammeda hidžru, lai pēc tam uzsāktu ofensīvu džihādu.[9]

Kutbs darbos aprakstīja mūsdienu musulmaņu centienus pielāgot svešus pasaules uztveres modeļus kā slimību.[2] Viņš sevi neuzskatīja par kādas kustības līderi, bet gan par dedzīgu misionāru, kas mudināja cilvēkus atzīt islāmu par dzīves sistēmu. Kutbs uztraucās, ka musulmaņi ir aizmirsuši savas ticības pamatus, un ka tā ir zaudējusi savu nozīmību publiskajā sfērā. Tas, viņaprāt, bija ne tikai absurdi, jo islāms bija nedalāms, bet arī radīja eksistenciālus draudus musulmaņu labklājībai.[10] 24 Kutba sarakstītās grāmatas tikušas izdotas,[11] bet ap 30 izdotas netika, galvenokārt varas iestāžu pretdarbības dēļ.[12]

Tiek uzskatīts, ka Kutba darbi un viņa ideoloģija, t.s. "kutbisms",[13] ir teorētiskā bāze islāma kaujinieku kustībām, piemēram Al-Qaida.[14] Viens no Al-Qaida līderiem Aimans az Zavāhirī nosaucis Kutbu par savu garīgo skolotāju. Daži pētnieki velk paralēles Kutba nozīmei islāmā ar Ļeņina nozīmi rietumu sociāldemokrātijā.

  1. Robert Irwin, "Is this the man who inspired Bin Laden?" The Guardian (1 November 2001).
  2. 2,0 2,1 John L. Esposito. Voices of Resurgent Islam. New York : Oxford University Press, 1983. 67-69. lpp.
  3. Robert Manne. «Sayyid Qutb: Father of Salafi Jihadism, Forerunner of the Islamic State». ABC News, 2016. gada 7. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 16. janvāris.
  4. "Jihadist-Salafism" is introduced by Gilles Kepel, Jihad: The Trail of Political Islam (Harvard: Harvard University Press, 2002)
  5. Kramer, Martin (Spring 2003). "Coming to Terms: Fundamentalists or Islamists?". Middle East Quarterly. X (2): 65–77.
  6. Gerhard Bowering. The Princeton Encyclopedia of Islamic Political Thought. Princeton : Princeton University Press, 2013. 488–489. lpp.
  7. 7,0 7,1 The Editors of Encyclopaedia Britannica. «Sayyid Qutb». Skatīts: 07.04.2019.
  8. Qutb, Social Justice in Islam
  9. 9,0 9,1 Stahl, A.E. "'Offensive Jihad' in Sayyid Qutb's Ideology." International Institute for Counter-Terrorism. 24 March 2011.
  10. John L. Esposito, Emad El-Din Shahin. The Oxford Handbook of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2013. 159–161. lpp.
  11. John L. Esposito, Islam and Politics, Syracuse University Press (1998), p. 139
  12. Badmas 'Lanre Yusuf, Sayyid Quṭb: A Study of His Tafsīr, The Other Press (2009), p. 89
  13. «Qutbism. Earthlysojourner.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 1. augustā. Skatīts: 2021. gada 1. augustā.
  14. The Editors of Encyclopaedia Britannica. «Muslim Brotherhood». Skatīts: 05.04.2019.

Ārējās saites

labot šo sadaļu