Notanga

Notanga un tās iedzīvotāji pirmo reizi minēti 1238. gada līgumā starp Vācu ordeni un Pomerānijas hercogu Sventopolku II. 1255. gadā Vācu ordenis uzcēla Kēnigsbergas pili uz Notangas un Sembas zemju robežas, un šai pilij bija svarīga loma turpmākajā Prūsijas iekarošanā un kristianizēšanā.

Lielās prūšu sacelšanās laikā notangieši par savu vadoni ievēlēja Herkusu Mantu, kas bija mācījies Vācijā un pārzināja krustnešu militāro taktiku un bruņojumu. Lai arī viņš izrādījās spējīgs karavadonis un tika gūtas vairākas nozīmīgas uzvaras pār ordeņa spēkiem sacelšanās tika apspiesta un pats Herkus Mants 1273. gadā pakārts. Pēc sacelšanās apspiešanas Notangas dižciltīgie piekrita kristīties un padevās ordenim, jo tiem tika apsolītas dažādas privilēģijas tai skaitā īpašumu saglabāšana. Tomēr 1295. gadā divi notangieši Sabīns un Stanta vēlreiz mēģināja sacelties pret ordeņa virsvaru.

Turpmākajos gadsimtos Notangā tāpat kā citās prūšu zemēs notika vācu kolonizēšana un vietējo iedzīvotāju pakāpeniska pārtautošana. Tomēr Notangā vietējie prūšu iedzīvotāji līdz pat 17. gadsimtam saglabāja savu valodu un kultūru. 18. gadsimta sākumā līdz ar lielo mēri izzuda prūšu valoda, tomēr reģiona iedzīvotāji saglabāja savdabīgu, vietēju prūsisko identitāti un līdz pat 1945. gadam sevi sauca par notangiešiem. Arī viena no apgabala lielākās pilsētas Landsbergas avīzēm no 1919 līdz 1945. gadam saucās Natanger Zeitung (Notangiešu avīze).

• Simas Sužiedėlis, ed. (1970—1978). "Notanga". Encyclopedia Lituanica. IV. Boston, Massachusetts: Juozas Kapočius
• Urban, William (2000). The Prussian Crusade (2nd ed.). Chicago, Illinois: Lithuanian Research and Studies Center