Mežaparks (Rīga)

 

Vēsturiski esošo Mežaparka teritoriju dēvēja par Ķeizarmežu (vācu: Kaiserwald). Nosaukums radies no šajā teritorijā izveidotās zviedru ķeizara Gustava II Ādolfa kara nometnes 1621. gadā.^[1] Kopš tā laika teritorijā atradās galvenokārt pilsētai piederošas lauku zemes ar zemnieku un zvejnieku sētām un mazām muižiņām, kas apgādāja Rīgu ar svaigu pārtiku.^[2]

1868. gadā no Rīgas uz Ķīšezeru sāka kursēt kuģīši.^[2] Vēlāk, 1895. gadā, vācbaltiešu izcelsmes Rīgas pilsētas inženieris Ādolfs Agte ieguva savā īpašumā 3 muižas Ķīšezera krastā, un ap šo laiku arī sāka aktīvi virzīt ideju par līdzās pieguļošo teritoriju apsaimniekošanu un apbūvi.

1901. gadā, atzīmējot Rīgas 700 gadu jubileju, toreizējo Ķeizarmežu nolēma izveidot par sabiedrisku pilsētas parku un daļu no tā apbūvēt ar vasarnīcām. 1902. gadā sākas Ādolfa Agtes iniciētā villu kolonijas celtniecība. Galvenos būvdarbus veica 20. gadsimta sākumā nodibinātā Rīgas namu būves sabiedrība. 1903. gadā pa Pletenberga ielu (tagad Gaujas iela) un Ketlera ielu (tagad Kokneses prospekts) ierīkoja tramvaja sliežu ceļu, kas no Ketlera ielas nogriezās pa labi pa Samsona ielu (tagad Annas Sakses iela) līdz krustojumam ar Vazas ielu (tagad Ezermalas iela). Galapunkts atradās pie Grāves muižas, kur 1904. gadā Rīgas Namu būves akciju sabiedrība atvēra restorānu. Tramvaja vagonus uz Mežaparku līdz 1910. gadam vilka zirgi, bet tad tramvaju elektrificēja.^[3] Kā pirmās izveidoja Dancigas, Lībekas, Hamburgas, Štetinas, Stokholmas, Visbijas u.c. ielas (pirmās ielas nosauktas Hanzas savienības pilsētu vārdos), kas gleznaini iekļāvās paugurainā priežu meža ainavā. Līdz 1908. gadam uzcēla tikai 18 villu, tad apbūvi nolēma paplašināt, apgūstot 40 ha lielu teritoriju tagadējā Meža prospekta rajonā.

Pēc Rīgas parku un dārzu priekšnieka Georga Kūfalta un arhitekta Vilhelma Reslera 1910. gada projekta Ķeizarmeža ģimeņu mājām vajadzēja būt ar lauku apkaimei raksturīgām iezīmēm, taču vienlaikus tam laikam modernam, ar visām ērtībām.^[4] Plānojuma projektu 1910. gadā pasūtīja Berlīnes arhitektam H. Janzenam. Līdz Pirmajam pasaules karam Mežaparkā bija uzceltas 108 villas. 49 ēkas projektējis arhitekts Gerhards fon Tīzenhauzens (piem. vairākas 1911. gadā celtās dvīņu mājas Stokholmas ielā). 10 ēku autors bija arhitekts E. Kupfers. Šā posma villas veidotas racionālā jūgendstila formās, bieži izmantotas pildrežģa konstrukcijas. Apbūves noteikumi aizliedza celt ēkas, kas augstākas par diviem stāviem, un ražošanas objektus.^[1]

Mežaparka nosaukums parādījās 1923. gadā. Līdz tam rajonu sauca par Ķeizarmežu vai Saulesdārzu, pateicoties Grāves muižas dārzā esošajam saules pulkstenim.^[1] 1927. gadā Ezermalas ielā atklāja Gustava Ādolfa luterāņu baznīcu, kas ar 80 vietām ir mazākā Rīgā.^[1] Ēka tika celta 1904. gadā kā vietējā elektrostacija, 1919. gadā pārbūvēta par kapelu.^[1]

Apbūve Meža un Siguldas prospektu apvidū izveidojās 1928.—1932. gadā. 20. gadsimta 20.—30. gados Mežaparkā uzcēla vairāk nekā 250 savrupmāju. Vairākums ir vienģimenes ēkas, kā arī divstāvu nami, kur katrā stāvā atrodas pa dzīvoklim. Lielākā daļa ēku ir raksturīgi funkcionālisma paraugi, atsevišķas ēkas būvētas modernizēta neoklasicisma formās. 23 ēkas projektējis O. Tīlmanis. Vairāki desmiti individuālo dzīvojamo ēku uzcelts 50.—60. gados (pamatā Bernātu un Ezermalas ielas rajonā). 80. gadu sākumā uzbūvētas arī vairākas tipveida 12 stāvu torņēkas.

Otrā pasaules kara laikā no 1943. gada vidus līdz 1944. gada rudenim Sarkandaugavas apkaimes pusē pie dzelzceļa līnijas Rīga—Rūjiena atradās Mežaparka koncentrācijas nometne.

1954. — 1955. gadā pēc arhitekta V. Šņitņikova plāna uzbūvēja pirmo Lielo estrādi, kura bija paredzēta 9000 dalībniekiem un 20 000 skatītājiem, taču pēc 2022. gada rekonstrukcijas šie skaitļi pieauguši līdz 16 un 30,5 tūkstošiem.

•  
  Zirgu tramvaja galapunkts Ķeizarmežā (pirms 1910)
•  
  Ķeizarmeža elektriskais tramvajs (pēc 1910)

Līdz Pirmajam pasaules karam Mežaparka ēkas celtas tā sauktā dzimtenes stila (Heimatstil) formālajā versijā (jūgendstila paveids). Raksturīgi šī stila piemēri ir ēkas Annas Sakses ielā 733 un 8, Ernesta Glika ielā 4/6, Gdaņskas ielā 1, Hamburgas ielā 11, 23 un 36, Kokneses prospektā 1, Lībekas ielā 5, 15 un 16, Pēterupes ielā 3, 4, 6, Stokholmas ielā 27, 29, 31, 32, 36/38, 39, 44/46, 45/47, 49/51, 50, 52/54, 53/55, 56/58, 57/59, 60, 65/67 un 69, Sudrabu Edžus ielā 3 un 16-1, Ščecinas ielā 3, 4, 5 un 6 un Visbijas prospektā 2, 3, 4, 11, 12, 14, 16, 21, 23, 24, 28, 29, 30 un 32. Vairākas no tām izceļas ar izteiksmīgu pildrežģa lietojumu augšējā stāvā, piemēram, Annas Sakses ielā 5, Gdaņskas ielā 2/4, 6, 7, un 9, Hamburgas ielā 6, 25, 27 un 31, Kokneses prospektā 7, Lībekas ielā 3 un 9/11, 40/42, 41/43, 48 un 61/63, Stokholmas ielā 25, 40/42, 41/43, 48 un 60, Sudrabu Edžus ielā 1, kā arī Visbijas prospektā 6/8 un 22. Savukārt raksturīgi „Šveices vasarnīcu stila” ēku piemēri ir ēkas Annas Sakses ielā 2, 10/12, 14, 16, 22 un 24, Ezermalas ielā 41, Hamburgas ielā 3, 5, 7, 19 un 21, Kokneses prospektā 5 un Sudrabu Edžus ielā 7. Ap 1910. gadu modē nāca neoklasicisms, Mežaparkā tā iezīmes atspoguļojas arī dažās „dzimtenes stila” ēkās, kuru arhitektūrā iekļauti atsevišķi orderu elementi, bet vienīgais „tīra” neoklasicisma piemērs ir ēka Visbijas prospektā 7. Pēc Gerharda fon Tīzenhauzena projektiem 1911. gadā uzceltas 37 ēkas, 1912. gadā — 6 ēkas un 1912. gadā — 1 ēka. Lielākā to daļa atrodas kvartālā starp Gdaņskas, Stokholmas un Stendera ielu un Visbijas prospektu. 10 dažāda tipa dzīvojamās ēkas tapušas pēc arhitekta Eduarda Kupfera projektiem.^[3] Arī pēc Pirmā pasaules kara celtās ēkas vizuāli tikpat kā neatšķiras no pirmskara perioda „dzimtenes stila” celtnēm. Šāds historisms atspoguļojas, piemēram, ēku Cimzes ielā 1, Ernesta Glika ielā 7, Gatartas ielā 4, Meža prospektā 30, 70 un 80, Poruka ielā 18, Siguldas prospektā 1, 19, 23 un 27, Ščecinas ielā 9, Vēlmes ielā 10 un Visbijas prospektā 31 arhitektūrā. Arhitekts Bernhards Bīlenšteins 1913. gadā pēc paša projekta uzcēla savu dzīvojamo ēku Sudrabu Edžus ielā 16, bet pēc viņa projektiem Mežaparkā tapa vēl 4 ēkas. Pēc arhitekta-tehniķa Indriķa Devendrusa projektiem tapušas attiecīgi 6 ēkas, arhitekta Heinriha (Heinca) Pīranga 4, bet arhitekta Paula Mandelštama — 3 ēkas. Pēc Artūra Mēdlingera projektiem tapušas 7 (pirmā bija Hamburgas ielā 4), bet Jāņa Gaiļa — 3 ēkas (pirmā Kokneses prospektā 30).^[3]

Siguldas prospektā 34, un pastarpināti arī Stendera ielā 12 jaušama Art Deco ietekme, tomēr dominējošais stils bija funkcionālisms jeb modernā kustība, kas ap 1928.—1931. gadu izcēlās ar vairāk „tīru” kubisku būvapjomu un gludu plakņu kārtojumu, aiz parapetiem paslēptiem lēzeniem jumtiem, kā arī horizontālo un vertikālo iestiklojumu kontrastu. Vēlāk funkcionālisma celtnēs iezīmējās arī pievēršanās tradicionālu detaļu un arhitektūras elementu (piemēram, dzegu, vizuāli uztveramu jumtu u.c.) lietojumam. Raksturīgi funkcionālisma stila ēku piemēri ir Annas Sakses ielā 11, Bergenes ielā 6, Emīla Dārziņa ielā 5, 8, Ernesta Glika ielā 9, Ezermalas ielā 38, 57, 59 un 61, Kārļa Vatsona ielā 2, Kokneses prospektā 10, 15, 15a, 25 un 27, Mātera ielā 13 un 15, Meža prospektā 2, 4, 6, 14, 22, 26, 28, 36, 40, 52, 54, 58, 60 un 74, Poruka ielā 10, 13, 14, 15, 20, Siguldas prospektā 2, 3, 5, 10, 14, 15, 38, 44, 56 un 58, Stendera ielā 3, 8 un 10, Stokholmas ielā 6, 9, 19 un 21, Vēlmes ielā 3, Viļa Olava 3, 4, 7, 9, 11, 12 un 22 un Visbijas prospektā 26. funkcionālisma stila ēkas projektējuši arhitekts Kārlis Bikše, būvinženieris Teodors Hermanovskis (Visbijas prospektā 49) un Alfrēds Karrs un Kurts Betge (Stokholmas ielā 32).^[3]

Pēc Otrā pasaules kara vairums jaunbūvju celtas pēc tipveida projektiem kā nelielas, plānā kvadrātiskas vienstāva mājas ar piramidāliem četrslīpju jumtiem Bergenes ielā 2, Bernātu ielā 11 un 12, Ernesta Glika ielā 22, Ezermalas ielā 15b, 17, 21 un 23 u.c.^[3]

1990. gadu nogalē sākās postmodernisma uzplaukuma periods, raksturīgākie piemēri ir Annas Sakses ielā 9, 9a un 20a, Bernātu ielā 15, Kārļa Vatsona ielā 7 un 12, Lībekas ielā 26 (pārbūve), Pēterupes ielā 1, Siguldas prospektā 31, Visbijas prospektā 10a u.c.^[3]

• Rīga
• Ziemeļu rajons
• Sabiedriskais transports Rīgā
• Tipveida dzīvojamā apbūve Rīgā
• Rīgas klimats
• Ķīšezers
• Mežaparka Lielā estrāde

• Kupffer E. Die Willenkolonie Kaiserwald bei Riga. Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. — S. 122—128;
• Viese S., Vijupe I. Mežaparks — nami, cilvēki, likteņi. Rīga: Preses nams, 1994. — 64 lpp.;
• Viese S. Mežaparks pilsēta priežu silā. Rīga: Jumava, 2001. — 272 lpp.
• Krastiņš J. Mežaparks. Rīga: Zinātne, 1997. — 232 lpp.

• Apkaimes oficiālā mājas lapa
• Rīgas pašvaldības portāls
• Parka "Mežaparks" apsaimniekotājs
• Kultūras un atpūtas parks "Mežaparks" Arhivēts 2022. gada 19. novembrī, Wayback Machine vietnē.
• Mežaparka Attīstības biedrības mājaslapa
• Mežaparks portālā Cita Rīga
• Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapa
• Mežaparka Villas^{[novecojusi saite]}

Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l