Livonijas Konfederācija

Livonijas Konfederācijas pamatā bija jaundibināto Baltijas kristiešu valstu feodālo senioru vienošanās^[4] par cīņu pret Baltijas pagāniem un "šķeltniekiem" (t.i. ortodoksajiem kristiešiem) 13. gadsimta sākumā. 1226. gada martā Romas pāvesta legāts (šķīrējtiesnesis) Modenas Vilhelms Rīgas Doma baznīcā sasauca landtāgu, ko uzskata par pirmo Livonijas landtāgu, lai arī tos regulāri sasaukt sāka tikai 15. gadsimtā. 1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Livonijas, Kurzemes un Zemgales diecēzēm.

Livonijas Konfederācijas līgums tika noslēgts Rīgā 1243. gada 1. oktobrī starp ordeņa mestra vietas izpildītāju Andreasu no Felves un Rīgas arhibīskapu, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiem. Konfederācijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis ar savām lauku teritorijām, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina un Daugavgrīvas klosteris. Dānijas iekarotajā dāņu Igaunjā pastāvēja Tallinas un Virijas bīskapijas (pastāvēja līdz 1274), kas bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Livonijas agrīnajā periodā (1186—1255) īslaicīgi pastāvēja virkne bīskapiju — Sēlijas, Zemgales, Leales, Rutēnijas, Karēlijas, Lietuvas un Veršovijas bīskapija, ko parasti uzskata par Karšuvas sagrozītu nosaukumu.^[5][6] Neilgu laiku Livonijas ordenim bija pakļauta arī Gotlandes sala. Arī četras Prūsijas bīskapijas — Kulmas, Pamedes, Vārmes un Sembas bīskapijas bija pakļautas Rīgas arhibīskapam.

Ap 1420. gadu Johans VI Ambundi sasauca pirmo regulāro Livonijas landtāgu — Livonijas valstu pārstāvju kopsapulci, kurā risināja visām valstīm kopīgos jautājumus ārpolitikā un savstarpējās attiecībās. Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Pabaiskas kaujā 1435. gada 4. decembrī tas Valkā parakstīja "vienu draudzīgu vienošanos" (eiine fruntliche eyntracht) ar visiem Livonijas Konfederācijas partneriem (Rīgas, Kurzemes, Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Tallinas bīskapiem un to vasaļiem, Rīgas, Tallinas un Tērbatas rātēm) par kopīgu militāru sadarbību.

Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā bija ordeņa kurija, ko pārstāvēja Livonijas ordeņa mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2—3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādām Livonijas valstīm bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vīlandē.

Katrā valstī vai pilsētā bija savas atsevišķas kārtu sapulces vai pārvaldes struktūras — ordenim un arhibīskapijai domkapituli, pilsētām pilsētu sapulces, vasaļiem mantāgi — kas, protams, bija suverēnas, un kopējā landtāga lēmumiem bija tikai rekomendējošs raksturs.

Valtera fon Pletenberga laikā Livonijas ordenis sasniedza savu augstāko varu. 1525. gadā Vācu ordeņa Prūsijas daļa kļuva par sekulāru Prūsijas hercogisti, dodot Livonijas mestram iespēju līdzīgai varas sekularizācijai. 1526. gadā Pletenbergu par savu aizstāvi atzina Livonijas bīskapi. Pletenbergs tomēr nespēra soli uz laicīgo varu, un pēc viņa nāves Livonijas bīskapu un ordeņa starpā atsākās konflikti.

Līdz 1530. gadam, kad viņu iecēla Svētās Romas impērijas firsta kārtā, Livonijas ordeņa mestrs juridiski bija Rīgas arhibīskapa vasalis. Pēc 1530. gada pastiprinājās ordeņa mestra un arhibīskapa konflikti. Strauji zuda ordeņa pastāvēšanas jēga. Krusta karus pret pagāniem tas vairs sen neveica. Iedzīvotāju vidū ātri izplatījās protestantisms, kas noveda pie ordeņa brāļu skaita sarukuma. 16. gadsimta vidū ordenī bija tikai ap 150 ordeņa brāļu. Zemju īpašnieki, muižnieki, savos landtāgos pieņēma aizvien neatkarīgākus lēmumus, kurus ordenim un bīskapiem nācās akceptēt.^[7]

16. gadsimta pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi — laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, ignorēja bīskapu varu, un lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem. Pēdējais katoliskais Rīgas arhibīskaps Vilhelms fon Brandenburgs nesekmīgi mēģināja kļūt par pirmo visas Livonijas hercogu Polijas-Lietuvas protektorātā, tāpat kā viņa brālis Albrehts I bija kļuvis par pirmo Prūsijas hercogu.

Livonijas valstu savienība un neatkarīga ārpolitika beidza pastāvēt Livonijas kara sākumposmā. Saskaņā ar Viļņas līgumu, 1561. gada 28. novembrī ordeņa mestrs, arhibīskaps un kārtu pārstāvji zvērēja uzticību Sigismundam II Augustam. Rezultātā Livonijas vietā izveidojās no Lietuvas atkarīgās Kurzemes un Pārdaugavas Livonijas hercogistes, Ziemeļigauniju pārņēma Zviedrija, bet Piltenes apgabalu (bijušo Kurzemes bīskapiju) un Sāmsalu pārņēma Dānijas princis Magnuss. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogu. Neilgi pastāvēja Rīgas brīvpilsēta.

 

Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis (ar ordeņa mestra rezidenci Cēsīs) un Rīgas arhibīskapija.

Lielāko laika periodu te pastāvēja piecas valstis (pēc pāvesta legāta Vilhelma no Modenas sadalījuma, kā kompromisu starp baznīcu un Ordeni):

• Zobenbrāļu ordeņa teritorijas, vēlāk Livonijas ordeņa valsts;
• Rīgas arhibīskapija (platība ap 18 000 km²);
• Tērbatas bīskapija;
• Sāmsalas-Vīkas bīskapija;
• Kurzemes bīskapija.

Dažreiz pieskaita arī sesto valsti, kas pastāvēja līdz 1346. gadam — Dāņu Igauniju, pazīstama arī kā Igaunijas hercogiste (Ducatus Estonie), bet tā tieši (latīņu: Dominum directum) pakļāvās Dānijas karalim.^[8][9]

13. gadsimta pirmajā pusē īslaicīgi pastāvēja arī Sēlijas bīskapija (līdz 1226) un Zemgales bīskapija (līdz 1251). Kristīgās Kokneses (līdz 1215), Tālavas (līdz 1224) un Jersikas (līdz 1239) valstis īslaicīgi pastāvēja kā Rīgas bīskapa vasaļvalstis.

Livonijas Konfederācijas teritoriālais iedalījums bija pārmantots no pakļauto senlatviešu un igauņu valstu sadalījuma pilsnovados (skandināvu: borchsokinge, latīņu: castellatura). Pakāpeniski tos aizstāja draudzes novadi (senvācu: kerszpel), kura centrā bija sava katoļu baznīca. Draudžu novadi sīkāk sadalījās lēņa novados un pagastos.

Rīgas arhibīskapijas Letu galā (senvācu: Lettischen side) bija šādi draudžu novadi: Bērzaunes, Cesvaines, Dzērbenes, Gulbenes, Ikšķiles, Kokneses, Krustpils, Lielvārdes, Ļaudonas, Madlienas, Piebalgas, Raunas, Smiltenes, Suntažu, bet Līvu galā (Liwischen side) bija Ķizbeles, Lēdurgas, Liepupes, Limbažu, Rubenes, Salacas, Straupes, Turaidas un Umurgas draudžu novadi.

Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta komturejās un fogtejās, kuru sastāvā arī bija pilsnovadi vai draudžu novadi. Ordeņa valsts Latvijas daļā zināmi šādi pilsnovadi un draudžu novadi: Aizkraukles, Aizputes, Alsungas, Altenes, Alūksnes, Āraišu, Bauskas, Burtnieku, Cēsu, Daugavgrīvas, Daugavpils, Dobeles, Durbes, Ērģemes, Gaujienas, Grobiņas, Jaunpils, Jelgavas, Kandavas, Kuldīgas, Landzes, Ludzas, Lugažu, Mālpils, Nītaures, Rēzeknes, Rūjienas, Sabiles, Saldus, Sesavas, Sēlpils, Siguldas, Skujenes, Talsu, Trikātas, Tukuma, Valmieras, Ventspils un Zaubes draudzes novads. Pilsnovadi tālāk dalījās ciemos un lauku sētās.

Kurzemes bīskapija bija iedalīta Aizputes, Ārlavas, Cīravas, Dundagas, Embūtes, Ēdoles, Piltenes, Sakas un Valtaiķu draudžu novados.^[10]

Livonijas pilsētas bija būvētas uz 14. gadsimtā izveidoto tirgotāju un amatnieku ģilžu korporatīvās sistēmas pamatiem. Lielākajās pilsētās Rīgā un Rēvelē pastāvēja Lielā ģilde tirgotājiem, Melngalvju ģilde (kas nosaukumu bija ieguvusi no tās patrona — Sv. Maurīcija) bija neprecēto ceļojošo tirgotāju pārstāve, bet dažādiem amatniekiem bija dučiem citu gilžu. Atbilstošajās profesijās legāli nodarboties drīkstēja vienīgi ģilžu locekļi. Ceļš no mācekļa līdz zellim un tālāk līdz amata meistaram bija garš un grūts. Pilsētnieki (birģeri) galvenokārt bija vācu kolonisti, bet vietējie iedzīvotāji, kurus nevērīgi dēvēja par nevāciešiem (Undeutsche), veidoja ievērojamu daļu pilsētas iedzīvotāju, kas strādāja apkalpošanas jomā un veica smagākos darbus. Vācu kolonisti nepieļāva vietējo iedzīvotāju iesaisti tirdzniecībā (tie nedrīkstēja kļūt par tirgoņiem) un liedza tiem līdzdalību lielākajā daļā ģilžu. Pilsētas pārvaldīja oligarhiska pilsētas padome (rāte), kuras locekļi tika kooptēti amatā uz mūžu no pilsētas bagātāko un ietekmīgāko tirgotāju ģimeņu vidus. Livonijas pilsētām augot un kļūstot bagātākām, tās arvien vairāk centās panākt un arī ieguva lielāku neatkarību no saviem feodālajiem kungiem. Tās bija daļa no plašākas Ziemeļeiropas un Baltijas jūras piekrastes pilsētu kopienas, kam bija vienādas statūtos noteiktas vērtības un juridiskā sistēma un kurās izmantoja vienu un to pašu valodu — lejasvācu dialektu.^[11]

 

 

 

 

Livonijas lauksaimniecības pamats bija zemnieku saimniecības. Tajās parasti nodarbināja dažus puišus un meitas, sējumus apstrādāja ar zirgiem vai vēršiem. Saimniecības lielums bija atkarīgs no zemes kvalitātes un novietojuma. Daļu lauksaimniecības ražojumu zemniekiem nodevu veidā bija jāatdod zemes īpašniekiem — bīskapiem un ordenim vai viņu vasaļiem, kas apsaimniekoja saņemtos lēņus. Vēl 15. gadsimta beigās viņiem kungu saimniecībā bija jānostrādā tikai pārdesmit dienas gadā. Audzēja galvenokārt labību — rudzus, miežus, auzas, 16. gadsimtā vairāk sāka audzēt arī linus un kaņepājus. Papildu ienākumus zemnieki guva no dravniecības, pelnu un darvas ieguves.

Kad Eiropā 15.-16. gadsimtā pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības produktiem un strauji cēlās to cenas, Livonijai kļuva izdevīgi vairāk eksportēt labību, linus, kaņepājus un citus lauksaimniecības ražojumus. Taču līdzšinējā saimniekošanas sistēma neļāva panākt krasu eksporta pieaugumu, tādēļ tika paplašināti muižas tīrumi un sākas pāreja uz muižu saimniecībām. Vienlaikus vasaļi centās nostiprināt savas valdījuma tiesības uz muižu. Tā viņi pamazām kļuva par muižniekiem. Livonijas landtāgs pieņēma lēmumu par izbēgušo zemnieku izdošanu, kas iezīmēja dzimtbūšanas ieviešanas sākumu.

16. gadsimtā vidēji lielā muižā bija 20 līdz 40 zemnieku saimniecību. Muižnieku saimniecisko darbību sekmēja iespēja ātri gūt lielu peļņu.

Muižu tīrumi tika paplašināti uz zemnieku zemju rēķina. To apstrādāšanai tika izmantots zemnieku klaušu darbs. Lai neko nezaudētu no peļņas, muižnieki mēģināja aizliegt zemniekiem viņu labības pārpalikumus pārdot pilsētā. Tos viņi paši uzpirka, lai realizētu tālāk.

Pēc aptuveniem aprēķiniem, pirms Livonijas kara Latvijas teritorijā bija ap 400 000 iedzīvotāju, galvenokārt latviešu un līvu zemnieku. Tikai aptuveni 5% no iedzīvotāju kopskaita bija vācieši — muižnieki, garīdznieki, pilsētu augšslānis un vidusslānis — tirgotāji un amatnieki.

Pirmā Livonijas bīskapijas nauda kalta jau bīskapa Alberta laikā 1211. gadā, kad tās svars un raudze pielīdzināta Gotlandes naudai. Kā pamata naudas vienība kalpoja Rīgas marka (marca Rigensis).

Arhibīskapa Johana VI Ambundi valdīšanas laikā (1418—1424) atkal sāka kalt Rīgas naudu — ārtigus (ārtavus). Mazākās monētas sauca par zēstlingiem (seestling) un feniņiem (pfennig). Pēc 1422. gada monetārās reformas visās Livonijas naudas kaltuvēs tika ieviests vienots standarts un ieviesta vienota Livonijas monetārā sistēma. 1 ārtigs tika pielīdzināts 12 Lībekas vecajiem šiliņiem un kopš 1426. gada 18. janvāra Livonijas landtāga lēmuma tika dēvēts šiliņu (schilling), bet mazākās monētas tika sauktas par šerfiem (scherf). Vienā šiliņā bija 8 šerfi.

Pieaugot turībai, no 1515. gadā Rīgā sāka kalt lielākas sudraba monētas — vērdiņus (ferdings), markas un dālderus (thaler). Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 markas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi.^[12]

 

 

 

Laikā no 1557. līdz 1566. gadam Livonijas Konfederācijas laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja Dānijas, Zviedrijas un Lietuvas pakļautībā. Uz šī dalījuma pamata izveidojas igauņu un latviešu zemju iedalījums, ko vēlāk pārņem arī Krievijas Impērija (izveidojot Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņas, ar Latgali, kā atsevišķu teritoriju). Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, Livonijas nosaukumu turpmāk attiecina uz tagadējās Latgales, Vidzemes un Igaunijas zemēm.

Sabrukušās Livonijas teritoriju sadalīja kaimiņvalstis. Šeit izveidojās:

• Zviedru Igaunija
• Tērbatas bīskapija un Narva Krievijas okupācijā
• Pārdaugavas Livonijas hercogiste
• Kurzemes un Zemgales hercogiste
• Rīgas brīvpilsēta
• Kurzemes un Sāmsalas bīskapija Dānijas kontrolē
• Grobiņas novads bija ieķīlāts Prūsijas hercogistei līdz 1609. gadam.

1559. gada 26 septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdeva Sāmsalas, un vēlāk arī Kurzemes bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kas tās nodeva savam 19 gadus vecajam brālim Magnusam. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē, un nosargāja Piltenes apgabala neatkarību no topošās Kurzemes un Zemgales hercogistes. No 1570. līdz 1578. gadam ar Ivans IV atbalstu viņš sevi dēvēja par Livonijas karali. Sāmsala līdz 1645. gadam piederēja Dānijai. Vēlāk Piltenes apgabals atradās neskaidrā situācijā, tas nebija nedz Kurzemes un Zemgales hercogistes daļa, nedz Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa. 1617. gadā to nodeva tiešā Polijas-Lietuvas karaļa pārvaldē.

Tā kā Ordenis bija gandrīz pilnībā iznīcināts un Sigismunda II karaspēks nesteidzās palīgā, Ziemeļigaunijas bruņniecība sāka sarunas ar Zviedriju. 1561. gada 4. jūnijā Harju, Viru un Jervas bruņniecība pārgāja Zviedrijas pakļautībā, kam 6. jūnijā sekoja Tallinas pilsēta. 2. augustā Zviedrijas karalis Ēriks XIV spēkā atstāja visas iepriekš pastāvošās Livonijas augstmaņu privilēģijas. Izveidojas Zviedru Igaunija.

Ziemeļu Septiņgadu kara laikā (1563.-1570.) Dānija zaudēja agrākās Dāņu Igaunijas zemes Zviedrijai, bet saglabāja Sāmsalas un Kurzemes bīskapijas zemes. Zviedru Igaunijas robežas nostabilizēja Jamas Zapoļskas miera līgums (1582.) un Krievijas-Zviedrijas miera līgumi (1583., 1595.). Pēc dāņu-zviedru 1643.-1645. gada kara, Zviedrija ieguva arī Sāmsalu.^[13]

Sigismunds II iejaucās protestantu un katoļu konfliktā Livonijā, 1557. gadā noslēdzot Pasvales līgumu, ar kuru Livonijas Konfederācijā tiek atjaunot miers, un izveidota militāra alianse, ar kuru Livonijas Konfederācija nonāk Polijas-Lietuvas aizsardzībā. Reaģējot uz to, Ivans IV sāk Livonijas karu. Līdz ar Krievijas uzbrukumu Livonijai, sekojot Pasvales līguma noteikumiem, karā bija jāiesaistās arī Sigismundam II.^[14]

Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas vadītāji šajā laikā cenšas sekot Vācu ordeņa Prūsijas atzaram, kur Ordeņa pēdējam mestram izdodas veikt protestantu reformāciju, sekularizēt savu varu un kļūt par Polijai pakļautas Prūsijas hercogistes valdnieku. Lietuvas augstmaņi vēlējās Livonijas pievienošanu Lietuvas lielkņazistei, jo tas tiem nodrošinātu tirdzniecību caur Rīgas ostu. Polijas augstmaņi nevēlējās iesaistīties Livonijas konfliktā, kas nozīmēja karu ar Krieviju. Polijas muižniecība pieprasīja Livonijas jautājuma izlemšanai sasaukt Sejmu. Pēc ilgstošām sarunām, daļēju risinājumu deva Viļņas ūnija, ar kuru Livonija pakļaujas personīgi Sigismundam II. Livonijas kontroles jautājums arī ietekmēja Polijas un Lietuvas sarunas, kas beidzās ar 1569. gada Ļubļinas ūnijas noslēgšanu. Gothardam Ketleram, kā pirmajam Livonijas vietvaldim neizdevās atjaunot savu varu visā Livonijā un atrisināt konfliktus ar Rīgu. 1566. gadā par Livonijas vietvaldi ieceļ Janu Hodkeviču, kam ar Grodņas ūnijas noslēgšanu izdodas panākt Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanu. Tiek likvidētas iepriekš pastāvējušās robežas starp Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa zemēm. Pārdaugavas Livonijas hercogisti administratīvi sadala četros apgabalos ar centriem Rīgā, Turaidā, Cēsīs un Daugavpilī.

Livonijas karš, Ļubļinas ūnijas sarunas, Livonijas Karalistes izveidošanas mēģinājums, karaļa vēlēšanas Polijas-Lietuvas ūnijā nozīmēja nestabilitātes turpināšanos bijušās Livonijas Konfederācijas zemēs. Jaunais Polijas Lietuvas ūnijas karalis Stefans Batorijs savienībā ar Zviedrijas Juhanu III, no 1579. līdz 1582. gadam padzen Krieviju no Livonijas zemēm. Stefanam Batorijam nācās piekrist Zviedru Igaunijas palikšanai sava zviedru sabiedrotā pakļautībā. Pēc Livonijas kara beigām, Livonijas stāvoklis bija neskaidrs. Stefans Batorijs plānoja nojaukt lielāko daļu Ordeņa celto cietokšņu, lai nedotu iespēju Krievijai tos atkal ieņemt un nostiprināties. 25 kara gadu laikā iznīcināto iedzīvotāju vietā plānoja iesūtīt kolonistus no citām Polijas-Lietuvas provincēm. 1583. gadā Livonijas landtāgs apstiprina Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae), kas Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadala Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apgabalos.^[14]

1587. gadā par Polijas-Lietuvas valdnieku ievēlēja Juhana III dēlu Sigismundu III, kurš savas ievēlēšanas nodrošināšanai bija apsolījies panākt Zviedru Igaunijas pievienošanu Polijai-Lietuvai. Sigismunds III 1589. gada ūnijas Sejmam Varšavā ierosināja Livoniju pārvaldīt kopīgi. Ordinatio Livonica noteica, ka ierēdņu vietas un iegūtos nodokļus Polija un Lietuva tagad dala uz pusēm, visiem lēmumiem bija jāsaņem Polijas un Lietuvas apstiprinājums.

Pēc Juhana III nāves katoliskais Sigismunds III kļuva arī par Zviedrijas karali, kam pretojās viņa tēvocis Kārlis IX. Lai pretotos zviedru ambīcijām, un nodrošinātu Livonijas lojalitāti, 1598. Sigismunds pieņem jaunus Ordinatio Livonica II, apgabalu pārvaldniekus paaugstinot līdz vojevodas līmenim un piešķirot tiem vietas ūnijas Sejmā. Administrācijas amati tagad bija atvērti arī Livonijas augstmaņiem. 1600. gadā sākās Poļu—zviedru karš, kurā Sigismunds III sākotnēji gūst panākumus. 1607. gadā viņš izdod jaunus noteikumus, ar kuriem Livonijas augstmaņi jau ir pielīdzināti Polijas un Lietuvas augstmaņiem, viņi var brīvi ieņemt amatus visā Polijas-Lietuvas ūnijas teritorijā. Ar Zviedriju 1611. gadā bija noslēgts pamiers uz 5 gadiem. Jaunais zviedru karalis Gustavs II Ādolfs atsāk karu, 1617. gadā iebrūkot Livonijā. Tā kā Sigismundam II vienlaikus bija jākaro pret Osmaņu impēriju dienvidos, 1629. gadā tiek noslēgts pamiers ar Zviedriju, kas ieguva Rīgas pilsētu un Pārdaugavas hercogistes lielāko daļu, izveidojot Zviedru Livoniju. Polijas-Lietuvas pakļautībā palika Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā arī Inflantijas vaivadija, kurā veidojās atsevišķa Latgales identitāte.^[14]

• Livonija
• Livonijas krusta kari
• Livonijas karš
• Livonijas bīskapija
• Livonijas ordenis
• Livonijas Karaliste
• Livonijas un Lietuvas reālūnija

• Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā
Pirms: Livonijas bīskapija Livonijas ordenis Kurzemes bīskapija	Livonijas Konfederācija 1243—1561	Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste Pārdaugavas hercogiste Piltenes apgabals