Lavīna

Lavīna (no latīņu: labina — 'nogruvums') ir straujš un pēkšņs sniega masu nobrukums, parasti kalnos, kas, virzoties pa kalnu nogāzēm, palielinās apjomā. Lavīnas ir bīstamas, jo tās negaidīti var aprakt, ievainot vai nogalināt cilvēkus. Katru gadu vairāk nekā 100 cilvēku iet bojā lavīnu dēļ, 80% no tiem ir kalnu slēpotāji un alpīnisti.^[1] Lavīnām ir liela nozīmē dabisko ekosistēmu attīstībā. Ikdienas sarunvalodā ar terminu ‘lavīna’ mēdz apzīmēt arī citu lielu masu, piemēram, dubļu, akmeņu vai augsnes, strauju pārvietošanos lejup pa nogāzi un tās pieņemšanos spēkā.

Lavīnu veidošanās

Lai rastos lavīna, jāsakrīt vairākiem faktoriem. Pirmais faktors ir tikko uzsnidzis sniegs. Jaunais sniegs palielina spiedienu uz veco sniegu. Tikko uzsniguša sniega svars atkarīgs no blīvuma, un 1 kubikmetra masa var būt no 30 līdz 250 kilogramiem. Protams, svars atkarīgs arī no uzsnigušā sniega daudzuma.

Stipras sniegavētras laikā pusmetru biezas sniega segas uzsnigšana uzkrāj 500 tonnas sniega uz vienu hektāru. Tiklīdz svaigi uzsnigušais sniegs iebrūk vecajā sniegā, mainās tā izturība. Līdz šim vecais sniegs noturēja vecā sniega svaru. Pārejas periods snigšanas laikā var ilgt vairākas dienas. Jo biezāka izveidojas svaigi uzsnigušā sniega sega, jo lielākas ir lavīnas briesmas. Aprēķini un pierādījumi rāda, ka līdz 30 centimetru bieza sniega kārta vēl neizraisa lavīnu. 50—80 centimetru bieza kārta jau ir bīstama, bet 80—120 centimetru tikko sasnigusī sniega sega draud ar lavīnu.^{[nepieciešama atsauce]} Vislielākās lavīnas briesmas rodas tad, ja sniega sega sasniedz 120 centimetru biezumu.^{[nepieciešama atsauce]}

Otrs lavīnu izraisītājs ir vējš. Izpētīts, ka vietām vējš rada 50% lavīnu.^{[nepieciešama atsauce]} Vējš sapūš svaigo sniegu, izveidot ļoti bīstamas tā sauktās "sniega karnīzes", no kurām var sākt ceļu lavīnas.

Trešais lavīnu izraisītājs ir zemes slīpums. Nogāzes ar slīpumu, kas mazāks par 22 grādiem, ir pret lavīnām drošas, tāpat arī apvidi, kur aug biezi meži un augsti koki. Lielas lavīnas briesmas ir nogāzēs, kuru slīpums ir lielāks par 25 grādiem. Šajā gadījumā pat 30 centimetru bieza sniega sega var izraisīt lavīnu, jo 80% no visām lavīnām rodas spēcīgas snigšanas laikā vai tūlīt pēc tās. Kailās 50—60 grādu stāvās nogāzes nav lavīnbīstamas, jo tur uzkrājas neliels daudzums sniega.

Lavīnu klasifikācija

Lavīnas klasificē pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, pēc izcelsmes, lieluma, intensitātes. 1981. gadā UNESCO paspārnē esošā Starptautiskā sniega un ledus komisija (ICSI) mēģina ieviest vienotu lavīnu klasifikāciju. Tajā lavīnas tiek klasificētas pēc diviem kritērijiem, tas ir, pēc izcelsmes un lavīnu formas, kustības.

Nāvējošākās lavīnas

Visnāvējošākā lavīna bija 1970. gada 31. maijā, kad Peru zemestrīces laikā no Vaskarana kalna noslīdēja liels daudzums sniega, dubļu un akmeņu. Kopējais upuru skaits šajā lavīnā tiek lēsts ap 22 tūkstošiem. Līdz tam postošākā lavīna bija 1916. gada 13. decembrī Itālijas ziemeļos, Dolomītu Alpos, kur upuru skaits tiek lēsts no 2 līdz 10 tūkstošiem. Trešā lielākā lavīna pēc mirušo skaita atkal bija Vaskarana kalna apkārtnē, kad 1962. gadā aizgāja bojā ap 4 tūkstošiem cilvēku.

Atsauces

↑ David McClung, Peter Schaerer. The Avalanche Handbook (angļu). Seattle, USA : Mountaineers Books, 2006. 212. lpp. ISBN 978-0-89886-809-8.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lavīna.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)

[avalanche-1] David McClung, Peter Schaerer. The Avalanche Handbook (angļu). Seattle, USA : Mountaineers Books, 2006. 212. lpp. ISBN 978-0-89886-809-8.

[1]