Jorgs Papadopuls

Kā artilērijas otrais leitnants karojis pret itāļu un vācu iebrukumu Grieķijā. Okupācijas gados darbojies grieķu pašpārvaldes pārtikas apgādes administrācijā, sadarbojies ar vācu okupantu atbalstītajiem grieķu Drošības bataljoniem, kas cīnījās pret komunistu partizāniem. 1944. gada sākumā ar Lielbritānijas slepeno aģentu palīdzību bēga uz Ēģipti, kur bāzējās Grieķijas karaļa trimdas valdība. Paaugstināts par leitnantu. Piedalījies slepenas labējo virsnieku organizācijas izveidošanā 1944. gada rudenī.

1946. gadā paaugstināts par kapteini, bet grieķu pilsoņu kara beigās 1949. gadā — par majoru. 1956. gadā iesaistījies neveiksmīgā apvērsuma mēģinājumā pret karali Pāvilu. 1958. gadā piedalījās Militāro Pētījumu Biroja izveidē, kas kļūst par spiegošanas iestādi. No 1959. līdz 1964. gadam strādāja Slepenajā dienestā, kur bija atbildīgs par sadarbību ar CIP. 1964. gadā pārcelts uz artilērijas divīziju Trāķijā.

1965. gada jūnijā kļuva slavens kā virsnieks, kas arestējis divus kareivjus un astoņus kreisi noskaņotus iedzīvotājus par diversiju — cukura bēršanu armijas automašīnu benzīna tvertnēs. Taču drīz tika pierādīts, ka Papadopuls cukuru bēris pats, lai pastiprinātu viedokli, ka Centra Savienības valdības laikā komunisti netraucēti grauj valsts drošību. Viņš palika nesodīts un 1967. gadā tika paaugstināts par pulkvedi.

Pamatraksts: Grieķijas militārā hunta

1967. gada 21. aprīlī, mēnesi pirms parlamenta vēlēšanām, kurās uzvara tika prognozēta centriski kreisajiem spēkiem, un apsteidzot karaļa Konstantīna II un bruņoto spēku vadības plānus par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu, Papadopuls kopā ar līdzgaitniekiem no vidējā līmeņa virsnieku vidus veica militāru valsts apvērsumu.

Pirmajā huntas valdībā (21. aprīlis – 13. decembris) Papadopuls bija Nacionālās aizsardzības ministrs. Pēc neveiksmīgā Konstantīna II apvērsuma mēģinājuma 1973. gada 13. decembrī viņš kļuva par premjerministru. 1972. gada 21. martā valdība atlaida reģentu Zoitaki un iecēla Papadopulu arī par Grieķijas Karalistes reģentu.

Huntas valdība valstī ieviesa karastāvokli, preses un kultūras cenzūru, masu arestus un spīdzināšanu. Tūkstošiem politisko pretinieku tika arestēti, deportēti uz attālām salām vai izsūtīti no valsts. Savās runās Papadopuls huntu attēloja kā ārstu un Grieķiju kā slimnieku. Lai operācijas gaitā pacienta dzīvība netiktu apdraudēta, to ir nepieciešams ieģipsēt, piesiet pie operāciju galda un iemidzināt ar anestēziju.

Papadopuls apprecējās 1941. gadā un kļuva par tēvu dēlam un meitai. Taču laika gaitā laulība izjuka un pāris sāka dzīvot atsevišķi. Tā kā reliģiski konservatīvajā Grieķijā laulības šķiršana bija sarežģīts process, tad Papadopuls 1970. gadā pieņēma tieši savas laulības šķiršanai piemērotu īstermiņa likumu, kas deva viņam iespēju izšķirties un 1970. gadā apprecēties otrreiz.

Pieaugot neapmierinātībai ar diktatūru, un it sevišķi pēc neveiksmīgā, karalim joprojām uzticīgās Grieķijas kara flotes apvērsuma mēģinājuma 1973. gada maijā, hunta veica izmaiņas valsts iekārtā. Lai nedotu atkārtotu iespēju monarhistiem, hunta izlēma likvidēt monarhiju un izveidot prezidentālu republiku. Šis politiskais pavērsiens arī deva iespēju vismaz daļēji liberalizēt diktatūru un padarīt to pieņemamāku Grieķijā un ārpus tās.

1973. gada 1. jūnijā tika izsludināts konstitucionāls akts par monarhijas beigām un Trešās Grieķijas Republikas izveidošanu. Papadopuls sevi pasludināja par republikas prezidentu. Jaunā valsts iekārta tika apstiprināta 1973. gada 29. jūlija referendumā. 1973. gada 8. oktobrī tika iecelta jauna civilā valdība. Karastāvokļa atcelšana, politieslodzīto atbrīvošana un armija atstumšana no tiešās varas nebija pieņemama huntas konservatīvajam spārnam Dimitra Joannida vadībā, kurš sāka plānot jaunu apvērsumu, ko īstenoja 25. novembrī. Papadopuls tika atcelts no visiem amatiem un paturēts mājas arestā savā greznajā villā.

Pēc huntas krišanas un demokrātijas atjaunošanas Papadopuls tika arestēts 1975. gada janvārī, kopā ar citiem huntas locekļiem tiesāts un 1975. gada 23. augustā atzīts par vainīgu valsts nodevībā un dumpī. Viņam tika piespriests nāves sods, kas tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Papadopuls palika cietumā līdz 1996. gadam, atsakoties no ātrākas amnestijas iespējas, jo tā nozīmētu atzīšanos savos noziegumos un nožēlas izteikšanu. 1996. gadā viņš tika pārvests no cietuma uz slimnīcu, kurā līdz nāvei 1999. gadā ārstējās no vēža.