Jātvingi

Jātvingu zemes pletās starp Nemūnas upi austrumos un Narevas upi un Mazūrijas ezeriem rietumos apmēram no Lietuvas robežas ziemeļos līdz Brestas apkārtnei un Pripetes purviem Ukrainas ziemeļos. Jātvingu zemju dienvidu un austrumu robežas ir neskaidras. Ukrainas Zvjaheļas rajonā atrasti 12 jātvingu akmens apbedījumu kurgāni, kas jātvingu apdzīvoto zemju robežu pavirza uz dienvidiem no Pripetes. Iespējams, ka tie ir uz šejieni pārvietoto Kijevas kņazu karagājienos sagūstīto un pārvietoto jātvingu kapi.^[3]

Senkrievu hronikās viņus sāka pieminēt 10. gadsimta beigās, kad parādījās pirmās rakstu ziņas par Kijevas kņazu karagājieniem uz jātvingu zemēm, taču nav iespējams noteikt, kur tieši tās atradās. Poļu hronisti rakstīja, ka jātvingu zemes stiepās no Prūsijas līdz Volīnijai. 19. gadsimta vēsturnieki domāja, ka jātvingi pirms slāvu iespiešanās apdzīvoja plašu teritoriju Suvalkiju, Podļašiju mūsdienu Polijā un Berestiju (Brestas reģionu) un Augšējo Ponemaņu mūsdienu Baltkrievijas rietumos. Tikmēr citi vēsturnieki uzskatīja, ka jātvingi Drahičinas apkaimē ir bijuši vai nu kara bēgļi, vai pārvietotie kara gūstekņi. Strīdus par jātvingu zemēm ietekmēja arī katras valsts politiskā gaisotne, kas pierobežas zemēs vēlējās pierādīt savas kultūras klātbūtni. Trūkstot ar jātvingiem saistītiem arheoloģiskajiem atradumiem, uzskata, ka viņi varēja apdzīvot plašāku apgabalu, kurā sastopami baltu cilmes hidronīmi. Nav gan skaidrs, cik tie saistāmi ar senajiem baltiem un cik ar jātvingiem. 19. gadsimta valodnieki, pētot Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju dialektus, līdz pat Rietumu Bugai atklāja seno baltu valodas ietekmi, ko tie saistīja ar jātvingiem. Baltu valodu ietekme saglabājusies arī poļu valodas Mazovijas dialektā.^[2]

19. gadsimta krievu vēsturnieki reģiona pamatiedzīvotājus sauca par latviešu ciltīm vai letiem, kas dalījušies kuršos, prūšos un lietuviešos. Sudāvus (ziemeļos) un jātvingus (dienvidos) pieskaitīja prūšiem. Par jātvingu piederību nebija skaidrības, dažiem krievu un poļu vēsturniekiem apgalvojot, ka tie ir slāvu podlasieši, kamēr citi norādīja uz to atšķirību no lietuviešiem.^[4]

 

 

Jātvingu zemes iestiepās Ukrainas Volīnijas apgabalā un Poļesjes apgabalā, tāpēc tie nonāca kontaktā ar jauno Kijevas Krievzemi. 10. gadsimtā jātvingi parādījās Kijevas Krievzemes hronikās. 945. gadā jātvings Gunarevs (vai Gunāra jātvings) pavadīja Kijevas kņazu Igoru Rurikoviču uz Konstantinopoli. 983. gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Lielais iekaroja daļu jātvingu zemju, kas spiesti viņam maksāt nodevas. Tā kā šajā laikā Vladimirs vēl ticēja pagānu dieviem, viņš dieviem ziedoja daudzus gūstekņus un lopus.^[5] Pēc 1000. gada iekarotajās jātvingu zemēs sāka iespiesties slāvu ciltis kriviči un dregoviči, sākot pakāpenisku baltu pakļaušanu un pārtautošanu. Senkrievu hronikās arī minēti dažādu jātvingu vadoņu (kunigu) vārdi — Baugs, Nebrs, Zebrs, Steguts, Nebiasts, Komats, Stekints, Mintels, Mudijko, Pestilo, Šjurpa, Šutrs, Monduns, Ankads, Jundils.^[5] Ņemot vērā reģiona biezos mežus, upes un daudzos purvus, jātvingi zemkopību uzskatīja par otrās nozīmes nodarbi, uzticot to karagūstekņiem un vergiem, paši vairāk nodarbojoties ar lopkopību, medniecību, zvejniecību un laupīšanas karagājieniem pret kaimiņiem. Medījuma ādas tie pārdeva apmaiņā pret graudiem un sudrabu. Senajās jātvingu zemēs atrodas Belovežas gārša. Volīnijas hronikas apraksta jātvingu sabiedrību, kas dzīvo ciematos un nocietinātās apmetnēs, varu militārās demokrātijas apstākļos uzticot vēlētiem karavadoņiem, ko hronikās sauc par kņaziem.

Polijas karalistes izveidotājs Boļeslavs I Drosmīgais vēlējās jātvingus (pēc citām versijām prūšus) pievērst kristietībai. Pie jātvingiem 1009. gadā nosūtīja katoļu mūku Bruno no Kverfurtes. Jātvingu vadonis Netimers pavēlēja Bruno sadedzināt sārtā. Kad uguni neizdevās iekurt, Netimers izlēma pieņemt kristietību. Taču jau drīz Netimera brālis Zebedens nogalināja Bruno.

1038., 1040. un 1044., gadā ar jātvingiem karoja Kijevas lielkņazs Jaroslavs Gudrais. Nevēloties zaudēt kareivjus jātvingu nocietināto apmetņu iekarošanā, viņš apmierinājās ar viņu zemes un mājlopu izlaupīšanu. 1058. gadā ar jātvigiem karoja poļu karaļa Kazimira I karaspēks.

Kijevas kņaziem jātvingu zemju iekarošanā traucēja tas, ka tie, izvairoties no pārspēka, slēpās purvainajos mežos. Jātvingi izmantoja Kijevas Krievzemes feodālo novājināšanos, lai atkal un atkal attiektos maksāt meslus. Kijevas Krievzemei sadaloties neatkarīgās kņazistēs, ar jātvingiem turpmāk visbiežāk karoja Galīcijas-Volīnijas kņazi. 1112. gadā notika karš ar Volīnijas kņazu Jaroslavu Svjatopolkoviču. 1185. gadā jātvingu zemi pieminēja kā Krievzemei naidīgu. 12. gadsimta beigās jātvingi sāka uzbrukt Volīnijai un sagrābj Drahičinu, no kuras tos 1193. padzina Kazimirs II Taisnīgais. 1196. gadā jātvingi un lietuvieši izlaupīja Volodomiras apkārtnes ziemeļus. Kad jātvingi iebruka Podļašijā, 1196. Galīcijas kņazs Romans Mstislavovičs izlaupīja jātvingu zemes. Pēc Romana Mstislavoviča nāves karā pret poļiem 1205. gadā jātvingi un leiši iebruka Voīnijā un izlaupīja Turijsku. 1211. gadā jātvingi siroja pa Volodimira-Volinskas apkārtni. 1227. gadā jātvingi atkal sasniedza Volodimiras-Volinskas pievārti. Viņi arī siroja Pinskas un Brestas apkārtnē.

Lai veicinātu kristietības izplatīšanos, 1233. gadā poļu kņazs Boļeslavs V Kautrīgais jātvingu pierobežā nodibināja Lukovas pilsētu. Kad mongoļu triecienos sabruka senkrievu kņazistes, jātvingu apkaimes zemēs atsākās asas cīņas. 1243. gadā Mazovijas Konrāds noslēdza savienību ar jātvingiem pret Krakovas Boļeslavu. 1244. gadā jātvingi piedalījās Ļubļinas nodedzināšanā, šķērsoja Vislu un izlaupīja poļu zemes, un 1246. gadā palīdzēja Konrādam gūt uzvaru. 1248. gadā, pretojoties Mindauga centieniem nostiprināt savu varu, Tautvila atbalstam sākās jātvingu un žemaišu sacelšanās.

1251/52. gadā Galīcijas-Volīnijas karalis Daņils Romanovičs noslēdza savienību ar poļiem un mazoviešiem un devās karā pret jātvingiem. Daņilam izdevās sakaut jātvingus, kā arī tiem palīgā atnākušos prūšus un bārtus. Viņa karaspēks sasniedza Viznu. Karagājiens izvērtās karā pret Mindauga galvaspilsētu Navahrudaku. Militārā spiediena rezultātā Mindaugs vērsās pie Vācu ordeņa un pāvesta palīdzības, pieņemot Rietumu kristietību. Turpmākajos gados Daņils atkārtoja karagājienus jātvingu zemēs.^[4]

1253. gadā Lietuvas karalis Mindaugs apsolīja jātvingu zemes Vācu ordenim. 1254. gada rudenī ordenis, Galīcijas-Volīnijas karaliste un Mazovijas hercogiste vienojās par jātvingu zemju sadalīšanu. 1256. gadā Galīcijas-Volīnijas un poļu garaspēks sakāva jātvingus, piespiežot tos maksāt nodevas un piedalīties cietokšņu celtniecībā. Uzspiesto pilsētu celtniecību pavadīja pāreja uz stabilāku zemkopju dzīvesveidu. Turpmāk jātvingi galvenokārt karoja pret poļiem un Vācu ordeni.

1259. gada 7. augustā Mindaugs atkal apstiprināja ordeņa tiesības uz jātvingu zemēm. Pēc Vācu ordeņa sakāves Durbes kaujā 1260. gada 13. jūlijā jātvingi sacēlās un devās atkārtotos karagājienos uz ordenim pakļautajām Prūsijas zemēm. 1263. gadā lietuvieši karoja pret ordeni un Galīciju. Tranaitis atguva lietuviešu kontroli pār jātvingu teritoriju daļu.

 

1264. gadā Boļeslavs V Kautrīgais šķērsoja Vislu un iebruka jātvingu Podļašijas zemēs. Sīvā kaujā krita jātvingu vadonis Komats. Viņa karaspēks izlēma cīnīties līdz galam, ciešot pilnīgu sakāvi. Poļi izdzīvojušajiem gūstekņiem lika pieņemt kristietību vai mirt. Šī sakāve iezīmēja dienvidu jātvingu norietu. Daudzi jātvingi pārcēlās uz ziemeļiem, uz Sudāviju vai Lietuvas zemēm. 1273. gadā Traideņa vadītie leiši atbalstīja jātvingu iebrukumu Kulmā, bet daļa jātvingu vadoņu noslēdza mieru ar Galīciju-Vladimiru. 1277. gadā Vācu ordenis sakāva iebrukušo jātvingu karaspēku, bet 1281. gadā liels ordeņa karaspēks sakāva sudāvu ķēniņa Skomanta karavīrus. 1279. gadā jātvingu delegācija Volodimirā-Volinskā lūdza palīdzību pret badu. Apmaiņā pret graudiem viņi pārdeva vasku, sudrabu un kažokādas. Palīdzību viņiem no Brestas sūtīja pa Bugu, taču pa ceļam to izlaupīja mazovieši. 1282. gadā jātvingi izlaupīja Ļubļinas apkārtni, taču poļu kņazs Lešeks II Melnais viņus sakāva. 1283. gadā jātvingu vadonis Skomants kristījās un kļuva par ordeņa vasali.

Daudzi ziemeļu jātvingi, ņemot vērā paražu bezbailīgi cīnīties pret lielāku pārspēku, gāja bojā Ziemeļu krusta karu laikā. Daļa dienvidu jātvingu pārcēlās uz Grodņas un Sloņimas apkārtni, kur par viņiem liecina ciemati ar nosaukumu "Jatvez" (Ятвезь), kā arī Jatvagi (Ятвяги), Jatviahi, Jatvjazi, Jatviži Ukrainā. Pēc 1410. un 1422. gada visas jātvingu zemes iekļāvās Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā. Gadsimtu laikā jātvingi saplūda ar vāciešiem, poļiem, lietuviešiem, baltkrieviem, ukraiņiem. Nepārtraukto karu dēļ, liela daļa jātvingu zemju bija iztukšotas. 15. gadsimtā šeit sāka ienākt lietuviešu un poļu zemnieki, līdz 17. gadsimtam jātvingi bija pārtautoti.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas 1569. gadā bijušās jātvingu zemes bija Polijas karalim (Polijas kroņa zemes) pakļautās teritorijas Podļašijas zemē (poļu: Podlasie, burtiski "poļiem (ļahiem) padotā zeme"), kas tagad ietvertas Podlases vojevodistes sastāvā. Lietuvas un Polijas starpā 20. gadsimta sākumā izvērsās Suvalkijas konflikts par bijušo jātvingu zemju kontroli. Tajās šodien pastāv Polijas Suvalku apriņķis un Sejnu apriņķis un Lietuvas Suvalkija. Polijas Sejnu pilsētā ap 30% iedzīvotāju ir lietuvieši, un reģiona upju, ezeru nosaukumiem joprojām ir baltu saknes — Vigru ezers u.c. Arī Baltkrievijas Grodņas apgabalā atrodamas jātvingu kultūras paliekas.

•  
  Jātvingu zemes 11. gadsimtā starp Poliju un Kijevas Krievzemi
•  
  Poļu, Baltu un Kijevas Krievzemes zemes ap 1125. gadu
•  
  Jātvingu zemes pēc Kijevas Krievzemes iekarojumiem
•  
  Jātvingu zemes pirms Ziemeļu krusta kariem
•  
  Poļu zemes un Mazovija 13. gadsimta sākumā
•  
  Reģiona valstis 13. gadsimta vidū
•  
  Jātvingu zemes 14. gadsimta sākumā
•  
  Iecerētās Lietuvas robežas, ar jātvingu un Podļašijas zemēm
•  
  Jātvingi apdzīvoja Baltkrievijas rietumus.

Jātvingu un prūšu galīgo pakļaušanu apskata arī jaunās Mindauga Lietuvas karalistes politikas un Lietuvas krusta karu kontekstā. Mindaugs un vēlākie valdnieki atbalstīja prūšu un jātvingu karus pret vāciešiem un poļiem, taču galveno uzmanību pievērsa mongoļu sagrauto krievu kņazu zemēm, lai izplestos austrumu un dienvidu virzienā. Prūšu, jātvingu un žemaišu zemēm pievēršot mazāku uzmanību, ļaujot tām krist poļu un Vācu ordeņa iekarotāju rokās. Jaunajai Lietuvas valstij vairākas desmitgades ilgā prūšu un jātvingu pretestība nodrošināja izdevīgu buferjoslu. Šajā laikā nevar runāt par kādu baltu tautu kopību. Lietuva jau bija izveidojusies par starptautiski atzītu valsti, kuras valdnieki veidoja politiskas un dinastisku laulību attiecības ar citiem valdniekiem, kamēr jātvingi atradās reģionālu karavadoņu pakļautībā, kuru vienīgā izvēle bija, kurai no kaimiņvalstīm pakļauties. Ziemeļos jātvingu vadoņi izvēlējās vai nu Vācu ordeņa vai Lietuvas varu, bet dienvidos viņi pakļāvās Mazovijai un Galīcijai-Volīnijai.^[6]

Agrākā rakstu liecība par jātvingu un leišu sadarbību nāk no 1210. gada, kad tie kopīgi iebruka Volīnijā. 1219. gadā leišu un žemaišu kunigaiši noslēdza miera līgumu ar Volīnijas kņazu Daņilu. Iespējams, nepieciešamību pēc šī miera noteica 1218. gadā sāktais Prūsijas krusta karš. Miers ar Volīniju turpinājās līdz aptuveni 1245. gadam. No 1241. līdz 1245. gadam Mindaugs pakļāva Novogrudoku, Sloņimu, Volkovisku, kas iepriekš atradās Volīnijas pakļautībā.

1243. gada 29. jūlijā Modēnas Vilhelms iekarotajās Prūsijas zemēs izveidoja bīskapijas. Ziemeļu Sudava šajā laikā atzina Mindauga varu. 1243.—1244. gadā prūši un sudāvi karoja Kulmā, kur 1243. gada 15. jūnijā smagi sakāva Vācu ordeni. 1246. gadā leišu karaspēks sniedza palīdzību Mazovijas Konrādam uzbrukumā Krakovai. 1247. gadā kopīga Galīcijas-Volīnijas, Mazovijas un Krakovas kņazu karasppēks devās karā pret jātvingiem. Lai arī jātvingiem palīdzēja karaspēks no prūšu Bārtas un Vārmes zemēm, viņi cieta smagu sakāvi.

Jātvingu zemes vēlējās iegūt arī Mindaugs. 1249. gadā Žemaitijas kunigaitis Vikints izmantoja jātvingu neapmierinātību ar Mindaugu, iesaistot tos savā koalīcijā. Pēc sakāves Vikints krita, bet Tautvils 1252. gadā no Žemaitijas bēga pie Galīcijas-Volīnijas Daņila. 1253. gadā Daņils, jau kronēts par Krievzemes karali, iebruka jātvingu dienvidu zemēs, kamēr ziemeļos uzbrukumu atsāka Vācu ordenis, kas negribēja pieļaut poļešu (jātvingu) un galēnu (galindu) nonākšanu poļu pakļautībā. 1253. gada jūlijā Mindaugs dāvināja Vācu ordenim daļu Žemaitijas un Dainavas teritorijas, kā arī atteicās no turpmāka atbalsta šejienes jātvingiem, lai iegūtu vācu atbalstu saviem kariem pret Volīniju un jātvingiem.

1254. gada rudenī Vācu ordenis, karalis Daņils un Mazovijas kņazs Kazimirs noslēdza vienošanu par savstarpēju jātvingu zemju sadalīšanu. Kazimirs tikās ar Vācu ordeņa lielmestru un atteicās no tiesībām jātvingu un galindu zemēs. Ziemā uz 1255. gadu karaļa Daņila karaspēks ar Mazovijas un Krakovas kņazu atbalstu iebruka Volīnijai atvēlētajās dienvidu jātvingu zemēs. Jātvingi piekrita kļūt par Daņila vasaļiem, maksāt viņam meslus un atļāva savās zemēs celt cietokšņus. Mazovija panāca tādu pašu vienošanos. 1259. gadā Mindaugs vēlreiz apstiprināja Dainavas daļas piešķiršanu Vācu ordenim. Vienlaikus liels mongoļu reids noveda pie smagas Daņila sakāves, ko izmantoja Vācu ordenis un Mazovija, lai paplašinātu savas zemes Daņilam atvēlētajās jātvingu teritorijās.

Kad karalis Mindaugs atteicās no kristietības un 1262. gadā uzbruka Volīnijai, viņa radinieks Tranaitis tajā pašā gadā ar lielu leišu un citu pagānu (visticamāk, žemaišu, prūšu un jātvingu) atbalstītu karaspēku iebruka Mazovijā, Pamedē un Kulmā. Šajā karā krita Mazovijas kņazs. 1264. gadā Tranaitis iebruka Sembā. Līdz ar leišu kariem rietumos pastiprinājās prūšu un jātvingu pretestība iekarotājiem. Par jātvingu redzamāko karavadoni kļuva Skomants, kurš aktīvi sadarbojās ar leišiem. Jātvingu sašķeltību raksturo viņu turpmākie kari. 1269. gadā kopā ar leišiem jātvingi uzbruka poļiem. 1271. gadā jātvingi bija Volīnijas kņaza Vladimira sabiedrotie un daļa jātvingu atzina Volīnijas kņaza varu. 1273. gadā viņi atbalstīja prūšu sacelšanos pret Vācu ordeni.

Traideņa varas laikā (1268—82) leiši atkal izrādīja interesi ciešākā sadarbībā ar jātvingu vadoņiem. Kopā viņi 1273. gadā uzbruka Ļubļinai, kam sekoja postošs poļu atbildes karagājiens. 1277. gadā Vācu ordenis atkal iebruka Sudavā. 1281. gadā leišu un jātvingu karaspēks Traidenim padotā zemgaļu vadoņa Nameja vadībā iebruka Sembā, taču leišu palīdzība jātvingiem no 1277. līdz 1283. gadam bija minimāla. 1279. gadā Traidenis nosūtīja sava brāli Sirputi uz Ļubļinas apkārtni, lai no turienes atbrīvotos jātvingu gūstekņus pārvestu uz leišu zemēm. Pēc Traideņa nāves Skomants bēga no Lietuvas un kļuva par Vācu ordeņa vasali.^[6]

Pamatraksts: Jātvingu valoda

Jātvingu (sudāvu) valoda bija indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda. Stipra sudāvu valodas ietekme atrasta senajos 16. gadsimta prūšu katķismu valodas tekstos, kas tapuši jātvingu kolonijās Sembā.

• sveiks! — kailas!
• māte — mote
• tēvs — tovas
• brālis — brote
• brālēns — pusibrote
• māsīca — pusisestra
• māsa — sestra
• tante — mosa
• tēvocis — tēvas
• ģimene — seima
• saule — saule
• mēness — mēnukas

• viens — ainas
• divi — dvai
• trīs — trīs
• četri — keturei
• pieci — penkei
• seši — vušai
• septiņi — septinei
• astoņi — astōnei
• deviņi — nevintas
• desmit — desimtis
• vienpadsmit — ainadesimt
• divpadsmit — dvainadesimt

• pirmdiena — panadēle
• otrdiena — visasēdis
• trešdiena — pusisavaite
• ceturtdiena — ketvirtīkas
• piektdiena — pentnīkis
• sestdiena — sabatīka
• svētdiena — nadēle

• "Virdainas": Angļu-sūdavu un Sūdavu-angļu vārdnīcas
• ЯТВЯГИ ПО ИПАТЬЕВСКОМУ ЛЕТОПИСНОМУ СВОДУ^{[novecojusi saite]}