Ināra Eglīte

I. Eglīte uzaugusi Rīgā, beigusi Rīgas 50. vidusskolu. Studējusi filoloģiju Latvijas Valsts Universitātē. Beigusi Latvijas Kristīgo akadēmiju.

Dzejas publikācijas no 1967. gada. Guvusi ievērību ar dzejoli "Debesis bez tukšuma" (1967, žurnālā "Liesma", Nr. 12). Piedalījusies Jauno autoru seminārā. No 1967. līdz 1975. gadam publicējusi dzejoļus izdevumos "Literatūra un Māksla", "Liesma", "Padomju Students" un citos. Nozīmīgākā tā laika publikācija ir dzejoļu kopa jauno dzejnieku kopkrājumā "Acis" (1973). Šajā laikā iesaistījusies jauno mākslinieku un rakstnieku bohēmā, kuras centrs bija tā sauktā kafejnīca "Kaza" Vecrīgā. 70.-80. gados piedalījusies mākslinieka Andra Grīnberga veidotajās akcijās un performancēs, kas dokumentētas fotogrāfiju ciklos (akcijas "Jēzus Kristus kāzas", 1972; "Sarkanais tuksnesis – veltījums Antonioni", 1974). I. Eglītes dzeja skan A. Grīnberga filmās "Pašportrets" (1972) un "Pašportrets. Testaments" (2003).

90. gados periodiski rakstījusi preses izdevumiem, pievērsusies tulkošanai: Barbaras Kārtlendas "Skaistule grāfa skavās" (1997), Agatas Kristi "Nāves suns" (1998), Airisas Mērdokas "Melnais princis" (2000), Džoannas Harisas "Šokolāde" (2002), Loida Aleksandera "Triju sirdis: Praidenas hronikas" (2004), Megijas O’Farelas "Mana mīlnieka mīļotā" (2006), Maikla Skota "Alķīmiķis" un "Mags" (2009), Ričarda Rora "Lūgšanas spēks" (2016) u.c.^[1]

2017. gadā fonda "Mākslai vajag telpu" Vasaras mājā Rīgā notika I. Eglītes daiļradei veltīta izstāde "Debesis bez tukšuma", tai seko dzejas apkopojums krājumā "Kliedziens starp āboliem" (2018), kurā apkopoti I. Eglītes jaunības dzejoļi, kā arī nedaudzi 2000. gadu sākumā tapušie teksti. Krājums nominēts Literatūras gada balvai 2019 kā viena no gada labākajām debijas grāmatām. I. Eglītes atmiņas par dzejnieku Aivaru Neibartu publicētas grāmatā "Zum, zum, dzejniek!" (2019).